Auto: Mazais tušiņš, jeb Ford Fiesta
http://www.iauto.lv/article.php?sid=614
Pirmie iespaidi
„Mister, everything is OK with Your documents. Here are the keys” tā, pēc nedaudz ieilgušas dokumentu formēšanas, beidzot saņemu ilgi gaidīto fiestiņu. Tepat stāvlaukumā jau viņa mani gaida. Uzreiz pamanāma uz diezgan bēdīgā pārējo auto fona. Šķelmīgais deguntiņš ar mazliet naivām, bet plaši atvērtām actiņām uzreiz liek pasmaidīt. Mīļi, jauki. Tumši zilā krāsa gan piešķir nedaudz nopietnāku noskaņu, kā tādai pirmklasniecei zilā formas kleitiņā. Aizmugurējie, vertikālie lukturi gan izskatās pārāk nopietni, bet ļoti labi iekļaujas kopējā dizainā. Nav nekā izlecoša, nekā provocējoša. Viss ir pie viena drēbnieka šūdināts.
Salons patīkams. Laidenās paneļa plūdlīnijas, izteikti izlecošās ventilācijas atveres un smaidošā stūre piešķir papildus nebēdnības devu. Diemžēl panelis, konservatīvi melnajā krāsā, un garlaicīgi pelēkais durvju apšuvums, jautrību mazliet nomāc.
Kas ir kas
2003. gada Ford Fiesta. 1.4l motors, 5 durvis. Komplektācijā centrālā durvju atslēga, elektriski paceļami priekšējie logi, kondicionieris, augstumā regulējama ar ādu apvilkta stūre, trīsdaļīgs Ford radio ar kasešu atskaņotāju, no salona atslēdzamas bagāžnieka durvis, augstumā regulējams šofera sēdeklis, izņemams glāžveida pelnutrauks, augstumā regulējami lukturi.
Braucam
Visas mantas sakrautas bagāžniekā, ceļu karte sagatavota, bet pirms braukšanas jāiepazīstas ar dzīvi fiestā. Viss vajadzīgais izvietots ļoti loģiski, viegli aizsniedzami, visas pogas un kloķi ir apzīmēti ar nepārprotamām un viegli saskatāmām piktogrammām. Lai gan vietas ir daudz, ērtākai pozīcijai sēdeklis tomēr jānolaiž zemākajā stāvoklī. Vēl nedaudz jāpieceļ stūre. Tagad ir ērti, tā var braukt. Pagriežu atslēgu, nekas nenotiek. Bet pēc mirkļa (varbūt sekundes, varbūt mazāk) nokaucas starteris un klusiņām ierūcas fiestas motors. Kapēc šāda pauze? Ko tas motoriņš domā? Nekādu reālu diskomfortu vai traucējumu tas nerada, tikai mazliet mulsinoši. Ar lielu pagriežamu kloķi pa kreisi no stūres, ieslēdzu gaismas. Koši oranžā krāsā iemirdzas spidometra un tahometra bultiņas. Kur tad pārējās? Kur degvielas līmenis? Kur motora temperatūra? Ahā, redz kur, paslēpušies nelielā šķidro kristālu ekrāniņā. Temperatūras rādītājs vēl atgādina bultiņu ar skalu (tam gan ir tikai piecas pozīcijas), bet degvielas līmeni rāda astoņi melni klucīši. Ļoti... jocīgi. Grūti pierast. Un grūti saskatīt. Laikam gan mūsdienu Eiropas šoferim nav jāskatās uz tik mazsvarīgām lietām, jo kad tās sasniegs kritisko robežu (pārkarsis motors, vai tukša degvielas tvertne) iemirdzēsies košas brīdinošās lampiņas. Otrā pusē izvietots tāds pats ekrāniņš, kurš rāda pulksteni un nobraukumu. Vienkārši, ekonomiski, bet, manuprāt, pareizāk būtu izvietot pulksteni paneļa vidū, lai to varētu redzēt arī pasažieri.
Lai iegūtu patīkamu klimatu salonā, ieslēdzu kondicionieri, un mazliet pagriežu siltāk temperatūras regulatoru. Kondicioniera poga ir novietota ērti aizsniedzamā, bet slikti pārredzamā vietā, tieši zem ventilācijas vadības regulatoriem. Braucot trešajā vai piektajā pārnesumā, ātrumpārslēga svira pilnībā to aizsedz. Itkā sīkums, bet ja to pogu novietotu virs ventilācijas regulatoriem, nekādu problēmu nebūtu. Un vietas tur pietiek.
Pati ātrumpārslēga svira gan ir tuvu ideālai. Ne par garu, ne par īsu, diezgan paresna, un atrodas tieši pa tvērienam. Nav jāstiepjas lai to aizsniegtu, un pārslēgtu jebkurā pārnesumā. Vienīgais nepiedodamais mīnuss ir atpakaļgaita. Tā atrodas sestajā pārnesumā, t.i. zem piektā, un nav nekādas bloķēšanas, fiksācijas. Slēdzot atpakaļgaitā nekad nav īsti skaidrs, vai nu jau ir pareizi saslēgts, jeb vēl tikai starp ceturto un nekurieni. To uzzināt var vienīgi atlaižot sajūgu. Vai nu tu kusties, vai nē. Tāpat arī braucot, bez jebkādām problēmām var „nodot pa zobiem” atpakaļgaitai, gadījumā ja netrāpa ceturtajā. Tas ir ļoti nepatīkami. Un kādam izklaidīgākam braucējam var dārgi izmaksāt ātrumkārbas remonts vai maiņa.
Pa kreisi no stūres, starp spidometru un ventilācijas atveri atrodas liela bagāžnieka atslēgšanas poga. Ļoti nepierasti, bet ļoti ērti! Nav jāliecas zem sēdekļa, jeb uz viduskonsoles, kas ir populārākās vietas šai pogai citos auto. Tikai paver durvis, nospied un ar dobju klikšķi atlec vaļā bagāžnieka durvis. Vienīgais nenozīmīgais trūkums ir tāds, ka braucot poga ik pa laikam piesaista uzmanību, un tā vien prasās to nospiest. Diemžēl nezinu, kas tad notiktu, neizmēģināju, noturējos pretim kārdinājumam.
Radio neprasa pilnīgi nekādu adaptāciju. Viss ir vienkāršs un saprotams. Nevienas liekas pogas, nevienas liekas funkcijas. Varu tikai sapņot, kaut visi radio būtu tādi, jo neesmu audiofīls un tie supermodernie, superjaudīgie, multifunkcionālie un daudzkrāsainie auto audio un video centri mani absolūtu nesaista. Auto ir braukšanai un mūzikai tajā jābūt tikai kā patīkamam fonam.
Nu beidzot viss ir apgūts, iepazīts, varu braukt. Pedāļi spiežas mīksti, stūre griežas viegli. Maigi un bez piepūles auto uzņem gaitu. Tagad galvenais ir neapmaldīties. Kārtējo reizi esmu svešā vidē, un atkal priekšā garš ceļš. Diemžēl apmaldīšanās ir neizbēgama un likumsakarīga. Ceļazīmes šeit ir briesmīgas. Jeb pareizāk sakot to trūkums un neinformativitāte ir briesmīga. Šāda maldīšanās mani noved visdažādākajos ceļos un neceļos. Slikts asfalts mijas ar vēl sliktāku. Bruģis ar granti un dubļiem. Ceļā remonts ar tramvaja sliedēm. To visu Fiesta pārcieš bez jebkādām problēmām. Piekare ir stingra, ne gluži sportiska, bet mazliet smagnēja. Tas nodrošina gludu, vienmērīgu gaitu. Protams, lielās bedrēs kratīšanās un šūpošanās ir nepatīkama, bet galu galā, Fiesta ir pilsētas, nevis bezceļu auto. Diemžēl šeit, Buharestē, kā arī visur citur Rumānijā, bezceļa apstākļi iespējami arī pilsētas centrā. Bet, tā jau nav Fiestas vaina.
Pēc nežēlīgi garas, un nepatīkamas maldīšanos, beidzot esmu atradis vajadzīgo ceļu. Galveno, un vienīgo maģistrāli. Ceļš ir salīdzinoši labs (kā mūsu jūrmalas šoseja, pirms gadiem desmit), par ātrumu ierobežojumiem šeit nekas nebrīdina, tāpēc atļaujos braukt ātrāk. Tad vēl ātrāk. Un vēl. Atšķirībā no pilsētas, šeit satiksme ir korekta, un visi lēnie godīgi brauc pa pirmo joslu, atstājot vidējo un kreiso ātrajiem un vēl ātrākiem. Nekādi nesaprotu, kāpēc Fiestas tehniskajos datos, kā maksimālais ātrums ir ierakstīti 167km/h, jo arī pie 180 mazais tušiņš jutās labi, un pārliecinoši. Neradās sajūta, ka nu ir viss, vēl mazliet, un auto izjuks. Gluži pretēji, tas itkā teica „padod tik niknāku motoru, un varēsim traukties vēl ātrāk”. Niknāks motors man tobrīd nebija pieejams, tāpēc turpinājām vien savu braucienu ātrumā virs 170km/h, kas būtībā arī bija loģiski maksimālais šim ceļam.
Diemžēl, jo labāks ceļš, jo ātrāk tas beidzas. Vienkārši maksimālajā ātrumā, tas ātri tiek pieveikts. Un tad ir klāt īstais ceļš. Ar īstiem pārbaudījumiem gan Fiestai, gan man. Motoram, un nerviem. Kalni! Bezgalīgi serpentīni. Augšā, vēl augstāk, un uzreiz atkal lejup. Līkums aiz līkuma. Pirmais pārnesums, 4000 apgriezienu minūtē, otrais, 5000 apgriezienu, trešais, atpakaļ uz otro. Pedālis grīdā, Fiesta rāpjas atspērusies. 1.4 litru motors ir pietiekoši jaudīgs samērā vieglajam auto. Atkal jau kāds velkas pa priekšu, otrais pārnesums, 5500 apgriezieni, ar patiesi ievērības cienīgu rāvienu Fiesta palec garām kārtējam traktoram vai zirgu pajūgam. Atkal līkums, 180 grādu. Stūre griežas viegli un precīzi, ātri un informatīvi atgriežas nulles stāvoklī. Pa labi, pa kreisi, atkal pa labi. Un nu jau sākas ceļš lejup. Tik pat stāvs un līkumains. Atstāju trešajā pārnesumā, kaut gan to praktiski neizmantoju, tikai retu reizi atlaižu sajūgu, jo slīpums ir pietiekošs, lai auto ripotu lejā ar 50, 60 km/h lielu ātrumu. Un tad ir jābremzē, lai neiegāztos aizā. Diemžēl bremzēšana sagādā vilšanos. Bremzes ir mīkstas un neinformatīvas. Rodas sajūta, ka arī neefektīvas un par vāju. Problēmas gan neradās, vienmēr izdodas sabremzēties, vai apstāties, kā iecerēts. Bet bez kaifa, drīzāk ar piepūli un satraukumu „vai paspēs apstāties? Vai ierakstīšos šajā līkumā?”
Tālāk ceļš sagādāja jaunus pārsteigumus. Vispirms jau samērā laba asfalta vietā sākās ne tik labs, viscaur nosēts ar maziem akmentiņiem. Akmentiņi, kas čirkst, sitās pret auto sliekšņiem, un pa kuriem ļoti labi slīd. Braucot augšā tā ir maza bēda, bet kad ceļš iet lejup... kad priekšā ir 180 grādu pagrieziens, aiz kura ir milzu krauja. Komplektā ar mīkstajām bremzēm tas rada pārāk daudz asu izjūtu. Nepatīkamu. Sākumā. Vēlāk pierodu. Un jau sāku nedaudz ar to spēlēties. Nelielas, īsas un pilnībā kontrolējamas sānslīdes. Reizēm pat speciāli izsauktas, pieraujot roķeni. Kaifs! Kuru diemžēl bojā bremzes. Un sēdekļi. Laikam jau tie tomēr ir domāti mazākiem cilvēkiem, un manai mugurai nesniedz pietiekamu atbalstu. Sānu balsti ir tikai apakšdaļā, tie notur labi, bet augšdaļā nekā. Arī atzveltnes izliekums ir tāds, ka virs lāpstiņām atbalsta nav vispār. Rezultātā muguras lejasdaļa turas stingri, bet augšdaļa neturas vispār. Tas rada lieku sasprindzinājumu, un nogurumu. Pēc 550 pirmajā dienā nobrauktajiem kilometriem, sāpēja mugura, un tā vien prasījās lai tuvuma būtu kāds masieris. Šeit salīdzinājumam varu atzīt, ka gan ar Mazda Premacy, gan Fiat Punto pat pēc 950 km non stop brauciena, nekādas problēmas ar muguru nebija. Nez vai Fiestai ir pieejami arī kādi citi sēdekļi? Šie, iespējams būtu viens no galvenajiem šķēršļiem, kādēļ es Fiestu neizvēlētos.
Ir pieejama Trend versija, kurai sēdekļi ir nedaudz formīgāki ar daudz labāku muguras atbalstu.
Turpinot braucienu, aizsapņojos, cik fantastisks šeit būtu brauciens ar manu šībrīža absolūto favorītu – Alfa Romeo 147. Bet tā jau ir cita klase. Izmēra, rakstura un arī cenas klase. Turklāt nezinu, kā Alfai patiktu akmeņi. Tieši tā, akmeņi. Lieli un mazi, piebraukti, un nesen nogruvuši. Īsāk sakot asfalts beidzas, un sākas visīstākais kalnu ceļš. Sākumā kā grants, zemes ceļš, vēlāk tikai un vienīgi akmeņi. Vietām izskaloti, vietām milzīgās nogruvumu grēdās, atstājot tikai nelielu spraudziņu gar kraujas malu, kur izspraukties cauri. Un Fiesta izspraucas. Un rāpjas pāri. Lēni, bet pārliecinoši. Klīrenss ir pietiekoši augsts, un problēmas nesagādā. Lielākās emocijas izraisa pati mežonīgā daba. Stop, te ir jāizkāpj, jāieelpo kalnu gaiss. Absolūts klusums. Virs galvas lēni un cienīgi slīd mākoņi. Čirkst tikai akmeņi zem kājām.
Pēc pārdesmit kilometriem atsākas normāls asfalts, un tālākais ceļš līdz pat pirmajām naktsmājām paiet diezgan raiti. Pirmie 550 km, ko es varu teikt par Fiestu? Nē, vēl neko, vēl priekšā divas dienas, tikai tad pilnība apkopošu domas un iespaidus.
Arada, viena no lielākajām pilsētām Rumānijā, pa diagonāli pretējā pusē no Buharestes. Diemžēl tik pat nepatīkama, nolaista un neviesmīlīga kā galvaspilsēta. Tik vien kā aizskrienu pāri pa ielu uz veikaliņu, un atpakaļ uz viesnīcu. Negribas šeit nekur staigāt. Tā īsti ar nav ko apskatīt.
Otrā diena nekādus īpašus pārsteigumus vai atklājumus par Fiestu nedeva. Galvenās emocijas atkal radīja daba. Kalni, klintis, kalnu upes, pamestas kalnraču pilsētiņas. Pilsdrupas uz klints kores. Drošvien tur dzīvo grāfs Drakula? Motelis Donavas krastā, tikai vēlāk uzzinu, ka otrā krastā jau bija Serbija, Dienvidslāvija. Skaisti.
Trešā diena radīja jaunus pārbaudījumus. Atkal jau gan mašīnai, gan man. Lietus. Riebīgs, blīvs lietus. Bez apstājas. Līdz Buharestei vēl 400 kilometru. Tur jāpaspēj atrast viesnīcu, vēlams tuvu lidostai, jo pussešos no rīta jāierodas uz reģistrēšanos. Atkal kalnu ceļi. Slapji. Nepatīkami. Bet auto turas stabili. Nekādas izslīdēšanas, nekādas izbuksēšanas. Diezgan ātri tieku atkal līdz galvenajai maģistrālei. Pēdējie 120 kilometri. Gribu tikt galā pirms tumsas, braucu ātrāk kā vajadzētu. Redzamība brīžiem nulle. Tikai balts lietus un šļakatu mākonis, no priekšā un blakus braucošajiem auto. Bet viss mierīgi, viss laimīgi. Diemžēl atklāju jaunu, nepatīkamu mīnusu Fiestas uzvedībā. Pie ātruma virs 140 km/h priekšējie riteņi šķiet sāk dzīvot paši savu, patstāvīgu dzīvi, nesaistītu ar stūri. Īsāk sakot stūre kļūst absolūti neinformatīva, un rodas sajūta, ka tā vairs nav saistīta ar riteņiem. Ļoti nepatīkami. Īpaši pirms kārtējās apdzīšanas, kad nevar īsti saprast cik daudz stūre jāpagriež, lai iegūtu pareizo trajektoriju. Šeit Fordam vajadzēja piestrādāt cītīgāk. Lai arī Fiesta ir galvenokārt pilsētas auto, gandrīz katrs braucējs ik pa laikam izbrauc arī uz automaģistrāles.
Pilsētā gan ir ērti. Tāpat kā kalnos, lecīgais motors un asā stūre ļauj lēkāt un iespraukties kur vien vajag. Un tas arī šeit nav nekas ekstrēms. Visi tā dara. Būtībā šeit braukt ir ļoti vienkārši – brauc kā gribi. Gribi kautkur nogriezties – nogriezies. No kreisās joslas pa labi? Nekādu problēmu, galvenais skaties lai kāds tev nebrauc virsū. Ja ļoti jāsteidzas, vai negribas gaidīt, var arī pie sarkanās luksofora gaismas braukt. Savējie sapratīs. Un visi te ir savējie.
Agrs rīts. Noparkoju Fiestu. Pēdējo reizi visu apskatu. Jautro, bet vienkāršo paneli, mīlīgās actiņas, smaidīgo ģīmīti. Atā! La revedera, Fiesta!
Vērtējums:
Ļoti labs pilsētas auto, diemžēl galvenokārt neliela auguma cilvēkiem. Pietiekoši vietas arī lielākiem, bet ilgākā braucienā nākas izjust nogurumu un diskomfortu. Apmierinoša izmēra bagāžnieks, ko var palielināt nolaižot dalīto aizmugurējo sēdekli. Pietiekoši jaudīgs un elastīgs motors ar normālu degvielas patēriņu (testa laikā 6.5l/100km). Piemērots galvenokārt pilsētniekam, kam ikdienā daudz jābrauc blīvā satiksmē, bet noderīgs arī tālākam ceļojumam divatā (garākā pārbraucienā aizmugurējie pasažieri jutīsies nenovērtēti)
Par:
- Motora jauda un elastīgums;
- dizains un kvalitāte;
- aprīkojums;
-
Pret:
- „nogurdinoši” sēdekļi;
- „mīkstas” bremzes;
- neinformatīva stūre pie liela ātruma;
- nelielas komforta elementu ergonomikas problēmas
I.M.Jealousy
Paldies FORD
Pirmie iespaidi
„Mister, everything is OK with Your documents. Here are the keys” tā, pēc nedaudz ieilgušas dokumentu formēšanas, beidzot saņemu ilgi gaidīto fiestiņu. Tepat stāvlaukumā jau viņa mani gaida. Uzreiz pamanāma uz diezgan bēdīgā pārējo auto fona. Šķelmīgais deguntiņš ar mazliet naivām, bet plaši atvērtām actiņām uzreiz liek pasmaidīt. Mīļi, jauki. Tumši zilā krāsa gan piešķir nedaudz nopietnāku noskaņu, kā tādai pirmklasniecei zilā formas kleitiņā. Aizmugurējie, vertikālie lukturi gan izskatās pārāk nopietni, bet ļoti labi iekļaujas kopējā dizainā. Nav nekā izlecoša, nekā provocējoša. Viss ir pie viena drēbnieka šūdināts.
Salons patīkams. Laidenās paneļa plūdlīnijas, izteikti izlecošās ventilācijas atveres un smaidošā stūre piešķir papildus nebēdnības devu. Diemžēl panelis, konservatīvi melnajā krāsā, un garlaicīgi pelēkais durvju apšuvums, jautrību mazliet nomāc.
Kas ir kas
2003. gada Ford Fiesta. 1.4l motors, 5 durvis. Komplektācijā centrālā durvju atslēga, elektriski paceļami priekšējie logi, kondicionieris, augstumā regulējama ar ādu apvilkta stūre, trīsdaļīgs Ford radio ar kasešu atskaņotāju, no salona atslēdzamas bagāžnieka durvis, augstumā regulējams šofera sēdeklis, izņemams glāžveida pelnutrauks, augstumā regulējami lukturi.
Braucam
Visas mantas sakrautas bagāžniekā, ceļu karte sagatavota, bet pirms braukšanas jāiepazīstas ar dzīvi fiestā. Viss vajadzīgais izvietots ļoti loģiski, viegli aizsniedzami, visas pogas un kloķi ir apzīmēti ar nepārprotamām un viegli saskatāmām piktogrammām. Lai gan vietas ir daudz, ērtākai pozīcijai sēdeklis tomēr jānolaiž zemākajā stāvoklī. Vēl nedaudz jāpieceļ stūre. Tagad ir ērti, tā var braukt. Pagriežu atslēgu, nekas nenotiek. Bet pēc mirkļa (varbūt sekundes, varbūt mazāk) nokaucas starteris un klusiņām ierūcas fiestas motors. Kapēc šāda pauze? Ko tas motoriņš domā? Nekādu reālu diskomfortu vai traucējumu tas nerada, tikai mazliet mulsinoši. Ar lielu pagriežamu kloķi pa kreisi no stūres, ieslēdzu gaismas. Koši oranžā krāsā iemirdzas spidometra un tahometra bultiņas. Kur tad pārējās? Kur degvielas līmenis? Kur motora temperatūra? Ahā, redz kur, paslēpušies nelielā šķidro kristālu ekrāniņā. Temperatūras rādītājs vēl atgādina bultiņu ar skalu (tam gan ir tikai piecas pozīcijas), bet degvielas līmeni rāda astoņi melni klucīši. Ļoti... jocīgi. Grūti pierast. Un grūti saskatīt. Laikam gan mūsdienu Eiropas šoferim nav jāskatās uz tik mazsvarīgām lietām, jo kad tās sasniegs kritisko robežu (pārkarsis motors, vai tukša degvielas tvertne) iemirdzēsies košas brīdinošās lampiņas. Otrā pusē izvietots tāds pats ekrāniņš, kurš rāda pulksteni un nobraukumu. Vienkārši, ekonomiski, bet, manuprāt, pareizāk būtu izvietot pulksteni paneļa vidū, lai to varētu redzēt arī pasažieri.
Lai iegūtu patīkamu klimatu salonā, ieslēdzu kondicionieri, un mazliet pagriežu siltāk temperatūras regulatoru. Kondicioniera poga ir novietota ērti aizsniedzamā, bet slikti pārredzamā vietā, tieši zem ventilācijas vadības regulatoriem. Braucot trešajā vai piektajā pārnesumā, ātrumpārslēga svira pilnībā to aizsedz. Itkā sīkums, bet ja to pogu novietotu virs ventilācijas regulatoriem, nekādu problēmu nebūtu. Un vietas tur pietiek.
Pati ātrumpārslēga svira gan ir tuvu ideālai. Ne par garu, ne par īsu, diezgan paresna, un atrodas tieši pa tvērienam. Nav jāstiepjas lai to aizsniegtu, un pārslēgtu jebkurā pārnesumā. Vienīgais nepiedodamais mīnuss ir atpakaļgaita. Tā atrodas sestajā pārnesumā, t.i. zem piektā, un nav nekādas bloķēšanas, fiksācijas. Slēdzot atpakaļgaitā nekad nav īsti skaidrs, vai nu jau ir pareizi saslēgts, jeb vēl tikai starp ceturto un nekurieni. To uzzināt var vienīgi atlaižot sajūgu. Vai nu tu kusties, vai nē. Tāpat arī braucot, bez jebkādām problēmām var „nodot pa zobiem” atpakaļgaitai, gadījumā ja netrāpa ceturtajā. Tas ir ļoti nepatīkami. Un kādam izklaidīgākam braucējam var dārgi izmaksāt ātrumkārbas remonts vai maiņa.
Pa kreisi no stūres, starp spidometru un ventilācijas atveri atrodas liela bagāžnieka atslēgšanas poga. Ļoti nepierasti, bet ļoti ērti! Nav jāliecas zem sēdekļa, jeb uz viduskonsoles, kas ir populārākās vietas šai pogai citos auto. Tikai paver durvis, nospied un ar dobju klikšķi atlec vaļā bagāžnieka durvis. Vienīgais nenozīmīgais trūkums ir tāds, ka braucot poga ik pa laikam piesaista uzmanību, un tā vien prasās to nospiest. Diemžēl nezinu, kas tad notiktu, neizmēģināju, noturējos pretim kārdinājumam.
Radio neprasa pilnīgi nekādu adaptāciju. Viss ir vienkāršs un saprotams. Nevienas liekas pogas, nevienas liekas funkcijas. Varu tikai sapņot, kaut visi radio būtu tādi, jo neesmu audiofīls un tie supermodernie, superjaudīgie, multifunkcionālie un daudzkrāsainie auto audio un video centri mani absolūtu nesaista. Auto ir braukšanai un mūzikai tajā jābūt tikai kā patīkamam fonam.
Nu beidzot viss ir apgūts, iepazīts, varu braukt. Pedāļi spiežas mīksti, stūre griežas viegli. Maigi un bez piepūles auto uzņem gaitu. Tagad galvenais ir neapmaldīties. Kārtējo reizi esmu svešā vidē, un atkal priekšā garš ceļš. Diemžēl apmaldīšanās ir neizbēgama un likumsakarīga. Ceļazīmes šeit ir briesmīgas. Jeb pareizāk sakot to trūkums un neinformativitāte ir briesmīga. Šāda maldīšanās mani noved visdažādākajos ceļos un neceļos. Slikts asfalts mijas ar vēl sliktāku. Bruģis ar granti un dubļiem. Ceļā remonts ar tramvaja sliedēm. To visu Fiesta pārcieš bez jebkādām problēmām. Piekare ir stingra, ne gluži sportiska, bet mazliet smagnēja. Tas nodrošina gludu, vienmērīgu gaitu. Protams, lielās bedrēs kratīšanās un šūpošanās ir nepatīkama, bet galu galā, Fiesta ir pilsētas, nevis bezceļu auto. Diemžēl šeit, Buharestē, kā arī visur citur Rumānijā, bezceļa apstākļi iespējami arī pilsētas centrā. Bet, tā jau nav Fiestas vaina.
Pēc nežēlīgi garas, un nepatīkamas maldīšanos, beidzot esmu atradis vajadzīgo ceļu. Galveno, un vienīgo maģistrāli. Ceļš ir salīdzinoši labs (kā mūsu jūrmalas šoseja, pirms gadiem desmit), par ātrumu ierobežojumiem šeit nekas nebrīdina, tāpēc atļaujos braukt ātrāk. Tad vēl ātrāk. Un vēl. Atšķirībā no pilsētas, šeit satiksme ir korekta, un visi lēnie godīgi brauc pa pirmo joslu, atstājot vidējo un kreiso ātrajiem un vēl ātrākiem. Nekādi nesaprotu, kāpēc Fiestas tehniskajos datos, kā maksimālais ātrums ir ierakstīti 167km/h, jo arī pie 180 mazais tušiņš jutās labi, un pārliecinoši. Neradās sajūta, ka nu ir viss, vēl mazliet, un auto izjuks. Gluži pretēji, tas itkā teica „padod tik niknāku motoru, un varēsim traukties vēl ātrāk”. Niknāks motors man tobrīd nebija pieejams, tāpēc turpinājām vien savu braucienu ātrumā virs 170km/h, kas būtībā arī bija loģiski maksimālais šim ceļam.
Diemžēl, jo labāks ceļš, jo ātrāk tas beidzas. Vienkārši maksimālajā ātrumā, tas ātri tiek pieveikts. Un tad ir klāt īstais ceļš. Ar īstiem pārbaudījumiem gan Fiestai, gan man. Motoram, un nerviem. Kalni! Bezgalīgi serpentīni. Augšā, vēl augstāk, un uzreiz atkal lejup. Līkums aiz līkuma. Pirmais pārnesums, 4000 apgriezienu minūtē, otrais, 5000 apgriezienu, trešais, atpakaļ uz otro. Pedālis grīdā, Fiesta rāpjas atspērusies. 1.4 litru motors ir pietiekoši jaudīgs samērā vieglajam auto. Atkal jau kāds velkas pa priekšu, otrais pārnesums, 5500 apgriezieni, ar patiesi ievērības cienīgu rāvienu Fiesta palec garām kārtējam traktoram vai zirgu pajūgam. Atkal līkums, 180 grādu. Stūre griežas viegli un precīzi, ātri un informatīvi atgriežas nulles stāvoklī. Pa labi, pa kreisi, atkal pa labi. Un nu jau sākas ceļš lejup. Tik pat stāvs un līkumains. Atstāju trešajā pārnesumā, kaut gan to praktiski neizmantoju, tikai retu reizi atlaižu sajūgu, jo slīpums ir pietiekošs, lai auto ripotu lejā ar 50, 60 km/h lielu ātrumu. Un tad ir jābremzē, lai neiegāztos aizā. Diemžēl bremzēšana sagādā vilšanos. Bremzes ir mīkstas un neinformatīvas. Rodas sajūta, ka arī neefektīvas un par vāju. Problēmas gan neradās, vienmēr izdodas sabremzēties, vai apstāties, kā iecerēts. Bet bez kaifa, drīzāk ar piepūli un satraukumu „vai paspēs apstāties? Vai ierakstīšos šajā līkumā?”
Tālāk ceļš sagādāja jaunus pārsteigumus. Vispirms jau samērā laba asfalta vietā sākās ne tik labs, viscaur nosēts ar maziem akmentiņiem. Akmentiņi, kas čirkst, sitās pret auto sliekšņiem, un pa kuriem ļoti labi slīd. Braucot augšā tā ir maza bēda, bet kad ceļš iet lejup... kad priekšā ir 180 grādu pagrieziens, aiz kura ir milzu krauja. Komplektā ar mīkstajām bremzēm tas rada pārāk daudz asu izjūtu. Nepatīkamu. Sākumā. Vēlāk pierodu. Un jau sāku nedaudz ar to spēlēties. Nelielas, īsas un pilnībā kontrolējamas sānslīdes. Reizēm pat speciāli izsauktas, pieraujot roķeni. Kaifs! Kuru diemžēl bojā bremzes. Un sēdekļi. Laikam jau tie tomēr ir domāti mazākiem cilvēkiem, un manai mugurai nesniedz pietiekamu atbalstu. Sānu balsti ir tikai apakšdaļā, tie notur labi, bet augšdaļā nekā. Arī atzveltnes izliekums ir tāds, ka virs lāpstiņām atbalsta nav vispār. Rezultātā muguras lejasdaļa turas stingri, bet augšdaļa neturas vispār. Tas rada lieku sasprindzinājumu, un nogurumu. Pēc 550 pirmajā dienā nobrauktajiem kilometriem, sāpēja mugura, un tā vien prasījās lai tuvuma būtu kāds masieris. Šeit salīdzinājumam varu atzīt, ka gan ar Mazda Premacy, gan Fiat Punto pat pēc 950 km non stop brauciena, nekādas problēmas ar muguru nebija. Nez vai Fiestai ir pieejami arī kādi citi sēdekļi? Šie, iespējams būtu viens no galvenajiem šķēršļiem, kādēļ es Fiestu neizvēlētos.
Ir pieejama Trend versija, kurai sēdekļi ir nedaudz formīgāki ar daudz labāku muguras atbalstu.
Turpinot braucienu, aizsapņojos, cik fantastisks šeit būtu brauciens ar manu šībrīža absolūto favorītu – Alfa Romeo 147. Bet tā jau ir cita klase. Izmēra, rakstura un arī cenas klase. Turklāt nezinu, kā Alfai patiktu akmeņi. Tieši tā, akmeņi. Lieli un mazi, piebraukti, un nesen nogruvuši. Īsāk sakot asfalts beidzas, un sākas visīstākais kalnu ceļš. Sākumā kā grants, zemes ceļš, vēlāk tikai un vienīgi akmeņi. Vietām izskaloti, vietām milzīgās nogruvumu grēdās, atstājot tikai nelielu spraudziņu gar kraujas malu, kur izspraukties cauri. Un Fiesta izspraucas. Un rāpjas pāri. Lēni, bet pārliecinoši. Klīrenss ir pietiekoši augsts, un problēmas nesagādā. Lielākās emocijas izraisa pati mežonīgā daba. Stop, te ir jāizkāpj, jāieelpo kalnu gaiss. Absolūts klusums. Virs galvas lēni un cienīgi slīd mākoņi. Čirkst tikai akmeņi zem kājām.
Pēc pārdesmit kilometriem atsākas normāls asfalts, un tālākais ceļš līdz pat pirmajām naktsmājām paiet diezgan raiti. Pirmie 550 km, ko es varu teikt par Fiestu? Nē, vēl neko, vēl priekšā divas dienas, tikai tad pilnība apkopošu domas un iespaidus.
Arada, viena no lielākajām pilsētām Rumānijā, pa diagonāli pretējā pusē no Buharestes. Diemžēl tik pat nepatīkama, nolaista un neviesmīlīga kā galvaspilsēta. Tik vien kā aizskrienu pāri pa ielu uz veikaliņu, un atpakaļ uz viesnīcu. Negribas šeit nekur staigāt. Tā īsti ar nav ko apskatīt.
Otrā diena nekādus īpašus pārsteigumus vai atklājumus par Fiestu nedeva. Galvenās emocijas atkal radīja daba. Kalni, klintis, kalnu upes, pamestas kalnraču pilsētiņas. Pilsdrupas uz klints kores. Drošvien tur dzīvo grāfs Drakula? Motelis Donavas krastā, tikai vēlāk uzzinu, ka otrā krastā jau bija Serbija, Dienvidslāvija. Skaisti.
Trešā diena radīja jaunus pārbaudījumus. Atkal jau gan mašīnai, gan man. Lietus. Riebīgs, blīvs lietus. Bez apstājas. Līdz Buharestei vēl 400 kilometru. Tur jāpaspēj atrast viesnīcu, vēlams tuvu lidostai, jo pussešos no rīta jāierodas uz reģistrēšanos. Atkal kalnu ceļi. Slapji. Nepatīkami. Bet auto turas stabili. Nekādas izslīdēšanas, nekādas izbuksēšanas. Diezgan ātri tieku atkal līdz galvenajai maģistrālei. Pēdējie 120 kilometri. Gribu tikt galā pirms tumsas, braucu ātrāk kā vajadzētu. Redzamība brīžiem nulle. Tikai balts lietus un šļakatu mākonis, no priekšā un blakus braucošajiem auto. Bet viss mierīgi, viss laimīgi. Diemžēl atklāju jaunu, nepatīkamu mīnusu Fiestas uzvedībā. Pie ātruma virs 140 km/h priekšējie riteņi šķiet sāk dzīvot paši savu, patstāvīgu dzīvi, nesaistītu ar stūri. Īsāk sakot stūre kļūst absolūti neinformatīva, un rodas sajūta, ka tā vairs nav saistīta ar riteņiem. Ļoti nepatīkami. Īpaši pirms kārtējās apdzīšanas, kad nevar īsti saprast cik daudz stūre jāpagriež, lai iegūtu pareizo trajektoriju. Šeit Fordam vajadzēja piestrādāt cītīgāk. Lai arī Fiesta ir galvenokārt pilsētas auto, gandrīz katrs braucējs ik pa laikam izbrauc arī uz automaģistrāles.
Pilsētā gan ir ērti. Tāpat kā kalnos, lecīgais motors un asā stūre ļauj lēkāt un iespraukties kur vien vajag. Un tas arī šeit nav nekas ekstrēms. Visi tā dara. Būtībā šeit braukt ir ļoti vienkārši – brauc kā gribi. Gribi kautkur nogriezties – nogriezies. No kreisās joslas pa labi? Nekādu problēmu, galvenais skaties lai kāds tev nebrauc virsū. Ja ļoti jāsteidzas, vai negribas gaidīt, var arī pie sarkanās luksofora gaismas braukt. Savējie sapratīs. Un visi te ir savējie.
Agrs rīts. Noparkoju Fiestu. Pēdējo reizi visu apskatu. Jautro, bet vienkāršo paneli, mīlīgās actiņas, smaidīgo ģīmīti. Atā! La revedera, Fiesta!
Vērtējums:
Ļoti labs pilsētas auto, diemžēl galvenokārt neliela auguma cilvēkiem. Pietiekoši vietas arī lielākiem, bet ilgākā braucienā nākas izjust nogurumu un diskomfortu. Apmierinoša izmēra bagāžnieks, ko var palielināt nolaižot dalīto aizmugurējo sēdekli. Pietiekoši jaudīgs un elastīgs motors ar normālu degvielas patēriņu (testa laikā 6.5l/100km). Piemērots galvenokārt pilsētniekam, kam ikdienā daudz jābrauc blīvā satiksmē, bet noderīgs arī tālākam ceļojumam divatā (garākā pārbraucienā aizmugurējie pasažieri jutīsies nenovērtēti)
Par:
- Motora jauda un elastīgums;
- dizains un kvalitāte;
- aprīkojums;
-
Pret:
- „nogurdinoši” sēdekļi;
- „mīkstas” bremzes;
- neinformatīva stūre pie liela ātruma;
- nelielas komforta elementu ergonomikas problēmas
I.M.Jealousy
Paldies FORD
hello