Auto: Mazda Premacy
http://www.iauto.lv/article.php?sid=491
Pirmie iespaidi. Situācija izveidojusies tāda, ka pirmie iespaidi veidojas pamazām. Dienu no dienas. Pāris nedēļas, katru dienu braucu garām stāvlaukumam, kur savu aktīvās dzīves sākumu gaida Premācijs. Īsi skatieni garāmbraucot... interesants auto. Kautgan redzēt var maz. Gandrīz mēnesi salstot stāvlaukuma, Mazda ir pārklāta ar biezu sniega kārtu. Tāpēc lai būtu pavisam droši, iepriekš sameklēju attēlus un informāciju internetā. Atrodu arī vairākus aprakstus un atsauksmes. Atsauksmes nebūt nav tās saldākās, un tās tikai pastiprina manu vispārējo nepatiku pret japāņu auto. Bet centīšos būt objektīvs. Tātad, pirmie iespaidi attālināti iepazīstoties – neliels ģimenes vagoniņš, ar stilīgu priekšpuses dizainu, proporcionālu siluetu (varbūt vienīgi nedaudz par lielu ir sānu/aizmugures stendere aiz aizmugurējā sānu loga).
1.8l dzinējs šķiet būs tomēr par vāju ģimenes auto ar lielu bagāžas nodalījumu, tomēr esmu nedaudz pārsteigts, ka taupības nolūka bāzes versija nav aprīkota ar kādu smieklīgi mazu dzinēju, kā tas ir daudzos citos auto. Un tad ir krāsa. Zaļa. Ļoti zaļa. Tik zaļa, ka tā vai nu ļoti patīk, vai to ienīst. Es piederu pie pirmajiem. Tiešām smuki. Piešķir tādu mazliet nebēdnīgu, rotaļīgu viegluma sajūtu. Mazliet skeptiski smaidot, nodomāju, ka auto man sāk patikt.
What's in the Box*. 2002.gada decembra Mazda Premacy. 1.8l, 5 durvis, 5 atsevišķi bīdāmi/lokāmi sēdekļi. Bāzes komplektācija, kurā ietilpst: kondicionieris, elektriskie logu pacēlāji (priekšā), elektriski vadāmi sānu spoguļi, augstumā regulējama stūre, centrālā atslēga, un... un viss!
* - „Kas ir kastē/iepakojumā”, šeit – komplektācija.
Braucam. Vēl tomēr nekur nebraucam. Janvāra sals ir cītīgi pildījis savus pienākumus un auto ir pilnībā pārklāts ar puscentimetru biezu ledus kārtu. Tam es nebiju gatavojies, tāpēc uzlaušana ir diezgan smags izaicinājums. Nospiežu tālvadības pulti – klik, durvis tiek atslēgtas, bet tas jau vēl neļauj iekļūt iekšā. Dauzos un skrāpēju, kamēr beidzot ar milzu krakšķi durvis atveras. Pirmais darbs, protams, ir iedarbināt dzinēju un mēģināt ledu izkausēt no iekšpuses. Dzinējs ierūcas pārsteidzoši ātri un pārliecinoši. Laikam jau pat pāris nedēļu dīkstāve salā, nespēj būtiski ietekmēt mēnesi vecu (jaunu) auto. Dzinēja darbība praktiski nav dzirdama, skaņu perfekti izolē milzīgā sniega kārta. Kāpju atkal ārā, skrāpēt nost ledu. Šī nodarbe prasa apmēram divdesmit minūtes, un sniedz vairākus atklājumus. Diemžēl nepatīkamus. Mēģinot nodauzīt ledu no auto sāniem atklāju ko vēl nepieredzētu – visi bleķi šeit lokās kā no gumijas! Pat nedaudz sabijos, vai cīnoties ar ledu nebūšu sabuktējis jauno auto. Tieši tāpat lokās arī durvju rāmis! Kas šeit notiek? Vai tā ir demo butaforija, kā mobilie telefoni veikalu plauktos? Sašutis par notiekošo turpinu cīņu ar ledu. Kad beidzot esmu notīrījis motora pārsegu un vējstiklu, pamanu kautko spīdīgu pie logu tīrītāja. Skatos tuvāk un redzu spožu logu tīrītāja slotiņas stiprinājuma skrūvi. Vai tiešā tā tam jābūt? Izrādās, ka tomēr nē. Otras slotiņas stiprinājumam virsū ir tāds kā vāciņš. Vai tiešām japāņi būtu aizmirsuši tādu niecīgu detaļu? Diez vai, tāpēc parušinos notīrīta sniega kaudzē, un te arī atrodu pazudušo vāciņu, kas nokritis tīrot sniegu. Vai tiešām tā ir tā izdaudzinātā japāņu kvalitāte? Tāpat sanāk cīnīties ar pašām tīrītāju slotiņām – tās ne par ko negribēja turēties paceltā stāvoklī.
Turpinot tīrīšanu pamazām nonāku līdz aizmugurei. Aizmugures durvīm ir paliels, ērts rokturis, nedaudz paceļot durvis pašas uzbrauc līdz augšai. O, te gan ir daudz vietas! Te jau var mazu ziloni ielikt. Tiešām iespaidīga izmērā bagāžas nodalījums. Kā reklāmā teiks „auto ģimenei dodoties atvaļinājumā”, te tiešam var paņemt līdzi visu vajadzīgo un nevajadzīgo, piemēram, rezerves ledusskapi un draudzīgu suni. Ciet gan durvis negrib vērties tik jauki kā vaļā. Iekšpusē iestrādātais rokturis ir ērts, bet durvis jāaizver gandrīz līdz galam un ar palielu spēku, citādi aizvērsies tikai uz pirmo klikšķi. Kā vēlāk atklāšu – lielā aukstumā, kad turklāt auto klāts ar lielu ceļa netīrumu kārtu, ļoti nepatīkama padarīšana tā locīties lai aizvērtu tās milzu aizmugures durvis.
Beidzot ledus ir pieveikts, varu kāpt iekšā. Arī iekāpšana sagādā jaunus pārsteigumus. Priekšējās durvis ir salīdzinoši diezgan šauras un veras, manuprāt, nepietiekami plaši. Tomēr iekāpšana ir diezgan ērta, ņemot vērā, ka sēdeklis ir augsts. Ko tad šeit iekšā var redzēt? Ādas faktūras imitācijas stūre, milzīgs plašums līdz vējstiklam... nekā pārsteidzoša, nekā īpaša. Tikai ļoti daudz pelēkās krāsas. Cik auto ir košs no ārpuses, tik pelēks un garlaicīgs iekšpusē. Labi, atmetīšu skeptiskumu. Kas vēl te ir labs... pavisam parasti ventilācijas vadības slēdži, poga kondicionierim, kaut kāds melns tukšums, parastas ventilācijas sprauslas. Pag, kas tas par tukšumu? Pēkšņi mani pārņem diezgan baisas izjūtas, jo ceļš man paredzēts garš, ļoti garš, bet šis melnais tukšums runā, es pat teiktu kliedz, skaļā balsī tikai vienu – šeit NAV RADIO! Iepriekš es prātoju, vai šis beidzot būs auto, kur bāzes versijā ir CD atskaņotājs... bet šeit VISPĀR NAV RADIO! Šokēts par to, arī visu pārējo vairs nespēju uztvert pozitīvi. Šīs ventilācijas atveres ir tieši tādas pašas kā 1982. gada Ford Sierra. Vai tiešām Mazda, kas vai plīst aiz lepnuma par mazda 6 dizainu, šajā modelī nevarēja izdomāt kautko gaumīgāku. Turklāt ko dizaineri bija domājuši vispār nedodot iespēju aizvērt vidējās ventilācijas atveres? Miglas luktura poga šķiet aizgūta no septiņdesmito gadu Mercedes komercbusiņiem – liels, neizteiksmīgs taisnstūra klucītis. Lukturu augstuma regulēšanas rullītis ir pārāk mazs un braucot absolūti neredzams.
Un kāpēc milzīgais, gandrīz kvadrātmetru lielais laukums virs paneļa ir absolūti neizmantots? Vai tad bija tik grūti tur izvietot kaut vienu plauktiņu? Tik ērti būtu tieši blakus spidometram A4 formāta plaukts, kur salikt dokumentus un ceļa karti. Labi, miers, tas ir „ģimenes auto ceļojumam” nevis komercbusiņš. Pietiek kašķēties, jāsāk braukt. Pirmā kustība jāveic atmuguriski, jo priekšā sakrājies milzu sniega un ledus kalns. Tas, protams, grūtības nerada, bet samulsina īsais ātrumu pārslēgs, un tas cik viegli izdodas ielikt atpakaļgaitā. Parasti katra jauna ātrumkārba prasa kautkādu nelielu brīdi adaptācijai, bet šeit viss notiek uzreiz. Tikai jāpierod pie īsā kloķa. Tās gan ir subjektīvas izjūtas, jo ikdienā braucot pārslēdzu krietni garāku ātrumpārslēgu. Ak, jā, vēl jāpieregulē stūre. Uz augšu un uz leju tā kustās viegli, bet dziļumā... nekustas vispār. Atkal jau taupām? Braucēji ir dažādi, un tie pāris centimetri šurpu turpu tomēr ir vajadzīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī sēdeklis nav regulējams augstumā. Regulēt var vienīgi slīpumu. Man gan tas nešķiet vajadzīgi, jo pat galējā stāvoklī slīpums šķiet nepietiekams, un rodas sajūta, ka kritiskā situācija varu izslīdēt zem drošības jostas.
Uzreiz varu pieminēt piedzīvojumu ar blakussēdētāja sēdekli, kuram, kā jau tas ierasts šāda tipa auto, atzveltne ir pilnībā nolokāma, un uz tās izvietots galdiņš ar glāžu turētājiem. Man tas, protams, jāizmēģina. Pavelku aiz vajadzīgā kloķa, un atzveltne ar lielu blīkšķi salokās kautkādā ļoti slīpā, bet ne horizontālā stāvoklī. Jau sāku vīpsnāt, par kārtējo japāņu brīnumu, bet tad atceros klasisko sakāmvārdu „ja nekas nelīdz, izlasi instrukciju”. Tā arī daru. Pareizāk sakot mēģinu darīt. Biezu jo biezu grāmatu atrodu tepat cimdu nodalījuma, bet izlasīt man to tomēr ir grūti, jo tā ir tikai un vienīgi kautkādā skandināvu valodā, kā man likās, laikam somu. Atkal gribu pamoralizēt par tēmu, vai tiešām auto, kurš maksā deviņus tūkstošus latu, nevarētu aprīkot ar pārdesmit latu vērtu tulkotu instrukciju? Bet nu nekas, zīmējumi ir internacionāli. Sameklēju vajadzīgo bildi, un uzzinu, ka pilnīgai atzveltnes nolaišanai, tā vēl ir jāloka parastajā veidā. Tātad pilns galdiņ klājies cikls ir tāds – labajā pusē pavelkam sviru lai atzveltne noliektos maksimāli uz priekšu, un tad kreisajā puse pavelkam sviru, lai atzveltne pielocītos pilnīgi horizontālā stāvoklī. It kā jau tikai divas darbības, bet tās tomēr vislabāk ir veikt izkāpjot ārā, un pieejot no otras puses. Un, kā atklāju, tas jāveic pareizajā secībā! Jo lokot atpakaļ kautko laikam neizdarīju gluži pēc instrukcijas, un atzveltne iestrēga sāniski slīpā stāvoklī, t.i. viena eņģe nostājās vieta, bet otra palika pussalocīta. Tātad blakussēdētājs varētu sēdēt viegli sagriezies uz vadītāja pusi... Hmm, vai tiešam nevarēja rast kādu muļķu drošu risinājumu tik vienkāršai lietai kā atzveltnes nolocīšanai? Kādu brīdi atstāju atzveltni tādā stāvoklī, lai abi varam mazliet pārdomāt dzīvi, un tad pēc ilgiem pūliņiem un locīšanas šurpu turpu, izdevās visu nolikt vietā.
Vēl nedaudz paspēlējos ar aizmugures sēdekļiem. Tie visi trīs ir atsevišķi regulējami, un izņemami ārā. It kā praktiski, bet es tomēr nespēju iedomāties, kad un kāpēc lai es to darītu. Ērtāka sēdēšana no tā nekļūst, un cik tad bieži ir jāved tik lielas kravas lai būtu vajadzīga visa tā lielā telpa? Pietam, bagāžas nodalījums jau tā ir pietiekoši milzīgs (tur paredzēta vieta trešajai sēdekļu rindai, es gan tomēr nespēju iedomāties, ka tur kāds gribētu un varētu sēdēt). Turklāt sēdēt, manuprāt, ir ērtāk uz liela dīvāna, nekā uz atsevišķiem šauriem sēdeklīšiem. Bet nu, tāda multifunkcionalitāte jau ir sugas (miniveni) īpatnība. Grīda aizmugurē ir gandrīz pilnīgi gluda, un kājām tur vietas pietiek arī liela auguma cilvēkiem.
Beidzot kad viss multifunkcionālisms ir apgūts, sāku gatavoties tālajam braucienam. Testa brauciens šoreiz paredzēts diezgan apjomīgs – piecās dienās apkārt Polijai, jeb apmēram četri tūkstoši kilometru. Zinu, ka vietas mašīnā daudz, tāpēc somas īpaši cieši nepakoju, un ņemu līdz visu kas varētu būt vajadzīgs. Kopā savācās diezgan daudz mantu. Šo maršrutu jau esmu braucis vairākas reizes, tāpēc zinu, ka jāceļas pussešos, lai vakarā ap astoņiem būtu Poznaņā (960km). Rīts rādās īpaši nemīlīgs – sals, un sniegputenis, īsts izaicinājums braucienam pa šoseju. Sametu mantas bagāžniekā, un secinu, ka ar šādu bagāžas daudzumu te droši var braukt vēl vismaz pieci cilvēki.
Motoram klusi dūcot pa tukšajām Rīgas ielām dodos Bauskas virzienā. Braukšana nesagādā nekādu vilšanos, un praktiski neprasa adaptāciju. Viss itkā notiek pats no sevis. Viegli pārslēdzas ātrumi, viegli griežas stūre. Pagrieziena un logu tīrītāju slēdži atrodas tieši pa rokai, un ir ļoti ērti vadāmi. Pārnesumi slēdzas viegli, un tieši tā kā kustās roka, nav jāpierod pie pārak lielām jeb mazām atstarpēm, nav nekādu klikšķu un knakšķu, viss vadās viegli un klusi. Pārliecībā, ka tik agrā svētdienas rītā visi policisti vēl guļ, atļaujos braukt šerpāk, un vietām krietni pārsniegt atļauto ātrumu. Auto ātrumu uzņem labi, pie tam, jau no salīdzinoši zemiem apgriezieniem. Mierīgi braucot pilsētas režīmā ir praktiski vienalga vai tas ir otrais, trešais, vai ceturtais pārnesums, kustība notiek pietiekoši raiti, un arī motors īpaši netrokšņo. Drīz vien esmu jau nokļuvis līdz Bauskas šosejai, un te nu sākas īsti piedzīvojumi – spēcīgs sānu vējš, putenis, ar milzu kupenām aizputināta brauktuve. Bet, man diemžēl nav laika vilkties tāpēc paļaujoties uz savu prasmi, un mazdas TCS pretizslīdēšanas sistēmu, ceļu turpinu diezgan lielā ātrumā. Vietām gan laiks kļūst pārāk nepiedodošs, un esmu spiests braukt pat ar 30kmh.
Sava slinkuma dēļ, ceļā vēl paspēju izjust asas izjūtas kad iedegās lampiņa, kas liecina tikai par vienu – ar steigu jāmeklē degvielas uzpildes stacija. Un es droši zinu, ka tuvāko 20 kilometru attālumā šeit tādas nav. Viss tomēr beidzas laimīgi, un nonāku pie secinājuma, ka ar degošu lampiņu, vismaz 20 kilometrus ar Premacy var nobraukt.
Iebraucot Polijā uzreiz sākas milzīgās smago treileru rindas, un atklāju, ka to apdzīšana pēkšņi ir daudz bīstamāka, kā agrāk. Mazdas augstie sāni darbojas kā milzu bura, un apdzīšanas brīdī sānu vējš krietni mētā auto, cenšoties to iepūst pretējā joslā. Takā apdzīšanu ir daudz, pēc kāda laika esmu jau pieradis, bet patīkami tas tomēr nav. Vēl, runājot par izmēru, auto iekšpusē ir daudz lielāks, kā izskatās no ārpuses. Visapkārt plašums, gan priekšā, gan aizmugurē. Bet, joprojām trūkst plauktiņu. Mobilo telefonu turu glāžu turētājā. Braucu, un atkal aizdomājos par nolokāmo blakus sēdekli/galdiņu. Kam īsti viņš vajadzīgs. Braucot, uz tā tāpat nekas neturēsies, ne bulciņa, ne sulas glāze, nemaz nerunājot par fotoaparātu. Stāvot, man arī nav ērti to galdiņu lietot, jo tad būtu jānokrāmē, viss, kas salikts uz paša sēdekļa (dokumentu mape, karte, fotoaparāts), un tas nebūt vairs nav ērti. Un ko dara ģimene piknikā? Blakussēdētājs tiek izsēdināts, kamēr šoferis smērē sviestmaizes? Ideja laba, bet...
Iebraucot pirmajā Polijas pilsētā Suvalkos, pamanu, ka aiz manis brauc policija ar ieslēgtām bākugunīm. Kautgan skaņās signāls nav, ātri nobraucu ceļa malā, lai palaistu garām, bet, kā izrādās mani arī viņi gribēja apstādināt. „Dobrij večur”, vārds pa vārdam, izrādās esmu noziedzies – braucu ar ieslēgtu aizmugurējo miglas lukturi, laikā kad redzamība ir lielāka par 50m. Mani iebildumi par to, ka pirms pilsētas bija putenis, slikta redzamība, un vispār, ka ar šo auto braucu pirmo dienu, un pogas nepazīstu, netiek ņemti vērā, un man piespriež 50 zlotu lielu sodu. Nomaksāju, mazliet dusmojos uz sevi, jo zināju, ka poļi ķer uz miglām ārzemniekus, bet nav tās riebīguma sajūtas, kas tik bieži rodas līdzīgā situācijā saskaroties ar mūsu ceļu policiju. „Lūdzu, paldies, esiet uzmanīgāks, laimīgu ceļu, arlabvakar” – poļi ir pieklājīgi, patīkami, un viņos nav tāda īgnuma. Ieguvis pirmo suvenīru – soda talonu, braucu tālāk. Polijā esmu braucis neskaitāmas reizes, bet šī man bija pirmā personīgā tikšanās ar policiju.
Pāris dienu vēlāk es jau Premacy vairs neizjūtu kā kaut ko pilnīgi jaunu. Viss notiek automātiski. Iekāpšana, izkāpšana, braukšana pilsētā, uz šosejas – viss notiek brīvi, bez piepūles, automātiski. 1.8 litru motors ir gana jaudīgs (101Zs), lai iekļautos poļu braukšanas stilā. Šeit nekāda mīcīšanās nenotiek. Visi brauc. Ātri. Veikli. Neviens neguļ pie luksofora. Vienīgais ātruma ierobežojums šeit ir tehnikas un saprāta limits. Pa mūsu Krasta ielai līdzīgām ielām šeit plūsma notiek ar ātrumu 100-120kmh. Bet, viss notiek droši. Nav nevajadzīgu lēkāšanu no rindas uz rindu, slalomu. Visā garajā ceļā redzēju tikai divas avārijas – vienā smagais treileris bija iebraucis grāvī (parasti tas notiek jo šoferis aizmieg), un otra, Varšavas centrā, kad kāds nepieradis vācietis, bija samīcījis bamperi priekšā braucošajam. Bet nav jau tā, ka šeit ir pilnīga patvaļa, brauc kur un kā gribi. Policija šeit ir. Ir arī radari ceļa malās. Bet, tie vienmēr ir labi redzamās, apgaismotās vietās, kur policijas auto, un pats policists ar radaru atrodas tieši ceļa malā. Nu kāpēc gan mūsējie vienmēr ielien grāvi, aiz krūma, vai slēpj savu atstarojošo vesti aiz mašīnas? Sāku sliekties uz domu, ka tāpēc arī mums ir tik daudz to avāriju, ka visi stresaini mīcās, bailēs, ka tūliņ no kautkurienes izleks zaļais vīriņš ar burvju nūjiņu.
Vēl kāda Polijas īpatnība - šeit nav lielu automašīnu. Un pēc šejienes standartiem Golfs ir liels. Visi šeit brauc ar Punto, Siecento, Matiz. Arī jaunieši, kas pie mums, tikko tiesības dabūjuši steidz iepirkt trešās sērijas BMW, šeit visi brauc ar tiem pašiem mazajiem utēm, un pat ar poļu „lepnumu” Maļuku (tāds kā zapiņš, tikai vēl mazāks). Un neviens nejūtas īpaši apdalīts. Tieši otrādi. Man vēl ir jāpasvīst, lai ar savu govi to mazo uti noķertu. Ķeršanai man vislabāk patīk neliels celiņš pie vācijas robežas, no Zieļona Guras līdz Zgoržeļecai. Šaurs, līkumains, bet ar labu segumu. Īsts rallija ātrumposms. Un tā lieta ir nopietna, lūk, viens mazais, Punto ar kundzīti pie stūres. Ha! „Punto ar kundzīti pie stūres!” vispirms noķer viņu, un tad vari tā teikt. Un man, protams, tas ir jānoķer! Par laimi šeit sniega vairs nav. Ceļš tiešam ir labs, motors dūc dobjā balsī, 4000, 5000, 6000, 6500 apgriezieni minūtē. Ātrums mainās strauji, līkumi ir asi, bremzes darbojas labi, bet līdz Punto man vēl tālu. Vienīgās izredzes man viņam pietuvoties ir taisnēs, kur var vinnēt uz maksimālo ātrumu. Līkumos es atkal atpalieku. Nevar. Smaga tā mazda. Kādā līkumā jūtu, ka auto tiek sanests, saprotu, ka mazliet jāpiebremzē. Nav ģimenes minivans paredzēts tādiem ātrumposmiem. Un pēkšņi jūtu, ka motors, kas likās gana jaudīgs, šeit ir krietni par vāju. Mazais punto pēc līkuma attālinās krietni straujāk, viņš tomēr ir krietni vieglāks. Tāpēc aizdomājos, kāda gan būtu braukšana, ja mašīna būtu pilnībā nokomplektēta – pieci cilvēki un bagāža. Rodas aizdomas, ka tad no braukšanas prieka paliktu gaužām maz. Tad laikam būtu jāizvēlas divu litru versija.
Vēl, runājot par saslīdēšanu, praktiski neiespējami noteikt kad auto izslīd. Braucu un vienkāŗši jūtu, ka auto ir saslīdējis. Bet viss notiek ļoti mierīgi, nekādu grūdienu vai rāvienu. Un tik pat viegli kā auto izslīdēja, tas arī savācas atpakaļ. Itkā nekas nebūtu bijis. Bez jebkādām sekām. Viegli izslīd, un viegli savācas. Man tas nepatīk. Es tomēr gribu just, kas ar auto notiek. Bet, ja reiz auto paredzēts ģimenei, varbūt tā arī labāk, lai nav lieki uztraukumi par saslīdēšanu – to var arī nepamanīt.
Sliktus vārdus gribu arī pateikt par TCS pretizbuksēšanas sistēmu. Darbojas gaužām vienkārši – neļauj palielināt apgriezienus motoram, ja velkošie riteņi izslīd. Itkā labi, bet, manuprāt, sistēma pārāk ilgu domā. Tā varbūt ir sekunde, varbūt vairāk, varbūt mazāk, bet riteņi jau ir izbuksējuši, riepas kauc, un tikai tad ar strauju rāvienu motors tiek sabremzēts. Vērojot no malas šādas izdarības izskatās pēc nemākulīgas stilošanas. Bet tā sekunde ir gana daudz lai uz ledus auto tiktu sanests uz sāniem. Un otra sistēmas ēnas puse – parkojoties uz ledus vai sniegā. Ātrums ir minimāls, bet riteņi tomēr izbuksē – sistēma nostrādā un rezultātā noslāpē motoru. Vairāk reiz tā mīcoties saprotu, ka sistēma vienkārši ir jāatslēdz.
Uz maģistrāles A2 (Konin-Poznan, kas tagad ir maksas - 10 zloti, ņemiet vērā, kam tur jābrauc), izdevās izspiest 170 kmh lielu ātrumu. Motors pēkšņi paliek ļoti skaļš, un braukšana nemaz vairs nav patīkama. Šķiet tas ir jau pavisam cits auto. Parādās nepatīkamas vibrācijas, un nepamet sajūta, ka auto var nemanāmi izslīdēt, bet pie šāda ātruma jau vairs nesavāksies. Kā vēlāk uzzināju, tas bija tuvu maksimumam – 175kmh ir Premacy griesti. Teikšu godīgi, vecajā labajā Punto, pie ātruma virs 150kmh es jutos drošāk.
Viena lieta, kas man šajā auto ļoti patīk ir stūre. Tā ir vajadzīgā izmērā, ne par lielu, ne par mazu. Pietiekamā resnumā. Un ļoti patīkama uz tausti. Mazliet mīksta, un rokas ļoti labi turas uz porainās ādas imitācijas. Arī pastiprinātājs darbojas labi, gludi un vienmērīgi. Stūrei auto klausa labi, un nav arī problēmu ne pilsētas burzmā, ne parkojoties.
Esmu atgriezies Rīgā. Kopumā spidometrs rāda 4222km. Kad auto saņēmu, nobraukums bija 112km. Tātad mans brauciens ir bijis tieši 4110km. Kopā astoņas dienas, no kurām divas sedēju ofisā un praktiski nebraucu. Tātad ceļā pavadītas sešas dienas. Diezgan intensīvs pārbrauciens, kura laikā jau esmu pieradis pie jaunās mazdas, un pat piedevis visas nebūšanas. Izņemot vienu – radio trūkumu, To gan es novērsu jau sākumā, pārliekot aparātu no sava auto, bet mazdai piedot nevaru. Nu kautvai pliku radio, bez kasetes, bez diska, varēja taču mazda noziedot tos 20 latus.
Ēdis auto bija vidēji 8 litrus uz 100 kilometriem. Tieši tā kā specifikācijā rakstīts – 10.9 pilsētā, 6.9 uz šosejas un 8.4 jauktajā režīmā. Auto ir diezgan smags, motors paliels, tāpēc patēriņš ir normas robežās. Nekur gan neatradu informāciju par dīzeļdzinēju šim auto. Vai tiešām tāda nav? Manuprāt, ceļojošai ģimenei tieši būtu piemērots kāds 2.2l dīzelis, pietiekoši jaudīgs un pietiekoši taupīgs.
Vēl kāds nepatīkams pārsteigums – nav borta dators. Pat niecīgākās funkcijas ne. Vienīgais ko spēj digitālais odometrs ir rādīt kopējo kilometrāžu un divus atsevišķus dienas nobraukumus.
Klāt darbadiena, auto jāatstāj stāvlaukuma. Izvācu palikušās mantas, izņemu radio. Un viss. Vieglu sirdi atstāju Mazdu līdz nākamajam braucienam. Labs auto, bet kautkā pietrūkst. Zoom-zoom pietrūkst!
Vērtējums: Pretrunīgs auto. Nedomāju, ka tas perfekti atbilst savam sauklim – ģimenes auto atvaļinājumam. Laba kā firmas automašīna komandējumiem – bezdvēseliska, tehniski stabila un droša, ietilpīga, ar pietiekošu motora jaudu braucot vienam vai divatā, apmierinošu degvielas patēriņu, daudz vietas salonā, kur samest visāda mantas, nedomājot vai tām pietiks vietas. Bet varēja būt krietni praktiskāks.
Par:
- salona ietilpība;
- tehniskā kvalitāte;
- ļoti laba pārredzamība;
- krāsa
Pret:
- ļoti vājš aprīkojums bāzes versijā;
- trūkst praktiskuma;
- nepietiekoša dzinēja jauda vedot kravu;
- nav radio
- nav zoom-zoom
I.M.Jealousy
Pirmie iespaidi. Situācija izveidojusies tāda, ka pirmie iespaidi veidojas pamazām. Dienu no dienas. Pāris nedēļas, katru dienu braucu garām stāvlaukumam, kur savu aktīvās dzīves sākumu gaida Premācijs. Īsi skatieni garāmbraucot... interesants auto. Kautgan redzēt var maz. Gandrīz mēnesi salstot stāvlaukuma, Mazda ir pārklāta ar biezu sniega kārtu. Tāpēc lai būtu pavisam droši, iepriekš sameklēju attēlus un informāciju internetā. Atrodu arī vairākus aprakstus un atsauksmes. Atsauksmes nebūt nav tās saldākās, un tās tikai pastiprina manu vispārējo nepatiku pret japāņu auto. Bet centīšos būt objektīvs. Tātad, pirmie iespaidi attālināti iepazīstoties – neliels ģimenes vagoniņš, ar stilīgu priekšpuses dizainu, proporcionālu siluetu (varbūt vienīgi nedaudz par lielu ir sānu/aizmugures stendere aiz aizmugurējā sānu loga).
1.8l dzinējs šķiet būs tomēr par vāju ģimenes auto ar lielu bagāžas nodalījumu, tomēr esmu nedaudz pārsteigts, ka taupības nolūka bāzes versija nav aprīkota ar kādu smieklīgi mazu dzinēju, kā tas ir daudzos citos auto. Un tad ir krāsa. Zaļa. Ļoti zaļa. Tik zaļa, ka tā vai nu ļoti patīk, vai to ienīst. Es piederu pie pirmajiem. Tiešām smuki. Piešķir tādu mazliet nebēdnīgu, rotaļīgu viegluma sajūtu. Mazliet skeptiski smaidot, nodomāju, ka auto man sāk patikt.
What's in the Box*. 2002.gada decembra Mazda Premacy. 1.8l, 5 durvis, 5 atsevišķi bīdāmi/lokāmi sēdekļi. Bāzes komplektācija, kurā ietilpst: kondicionieris, elektriskie logu pacēlāji (priekšā), elektriski vadāmi sānu spoguļi, augstumā regulējama stūre, centrālā atslēga, un... un viss!
* - „Kas ir kastē/iepakojumā”, šeit – komplektācija.
Braucam. Vēl tomēr nekur nebraucam. Janvāra sals ir cītīgi pildījis savus pienākumus un auto ir pilnībā pārklāts ar puscentimetru biezu ledus kārtu. Tam es nebiju gatavojies, tāpēc uzlaušana ir diezgan smags izaicinājums. Nospiežu tālvadības pulti – klik, durvis tiek atslēgtas, bet tas jau vēl neļauj iekļūt iekšā. Dauzos un skrāpēju, kamēr beidzot ar milzu krakšķi durvis atveras. Pirmais darbs, protams, ir iedarbināt dzinēju un mēģināt ledu izkausēt no iekšpuses. Dzinējs ierūcas pārsteidzoši ātri un pārliecinoši. Laikam jau pat pāris nedēļu dīkstāve salā, nespēj būtiski ietekmēt mēnesi vecu (jaunu) auto. Dzinēja darbība praktiski nav dzirdama, skaņu perfekti izolē milzīgā sniega kārta. Kāpju atkal ārā, skrāpēt nost ledu. Šī nodarbe prasa apmēram divdesmit minūtes, un sniedz vairākus atklājumus. Diemžēl nepatīkamus. Mēģinot nodauzīt ledu no auto sāniem atklāju ko vēl nepieredzētu – visi bleķi šeit lokās kā no gumijas! Pat nedaudz sabijos, vai cīnoties ar ledu nebūšu sabuktējis jauno auto. Tieši tāpat lokās arī durvju rāmis! Kas šeit notiek? Vai tā ir demo butaforija, kā mobilie telefoni veikalu plauktos? Sašutis par notiekošo turpinu cīņu ar ledu. Kad beidzot esmu notīrījis motora pārsegu un vējstiklu, pamanu kautko spīdīgu pie logu tīrītāja. Skatos tuvāk un redzu spožu logu tīrītāja slotiņas stiprinājuma skrūvi. Vai tiešā tā tam jābūt? Izrādās, ka tomēr nē. Otras slotiņas stiprinājumam virsū ir tāds kā vāciņš. Vai tiešām japāņi būtu aizmirsuši tādu niecīgu detaļu? Diez vai, tāpēc parušinos notīrīta sniega kaudzē, un te arī atrodu pazudušo vāciņu, kas nokritis tīrot sniegu. Vai tiešām tā ir tā izdaudzinātā japāņu kvalitāte? Tāpat sanāk cīnīties ar pašām tīrītāju slotiņām – tās ne par ko negribēja turēties paceltā stāvoklī.
Turpinot tīrīšanu pamazām nonāku līdz aizmugurei. Aizmugures durvīm ir paliels, ērts rokturis, nedaudz paceļot durvis pašas uzbrauc līdz augšai. O, te gan ir daudz vietas! Te jau var mazu ziloni ielikt. Tiešām iespaidīga izmērā bagāžas nodalījums. Kā reklāmā teiks „auto ģimenei dodoties atvaļinājumā”, te tiešam var paņemt līdzi visu vajadzīgo un nevajadzīgo, piemēram, rezerves ledusskapi un draudzīgu suni. Ciet gan durvis negrib vērties tik jauki kā vaļā. Iekšpusē iestrādātais rokturis ir ērts, bet durvis jāaizver gandrīz līdz galam un ar palielu spēku, citādi aizvērsies tikai uz pirmo klikšķi. Kā vēlāk atklāšu – lielā aukstumā, kad turklāt auto klāts ar lielu ceļa netīrumu kārtu, ļoti nepatīkama padarīšana tā locīties lai aizvērtu tās milzu aizmugures durvis.
Beidzot ledus ir pieveikts, varu kāpt iekšā. Arī iekāpšana sagādā jaunus pārsteigumus. Priekšējās durvis ir salīdzinoši diezgan šauras un veras, manuprāt, nepietiekami plaši. Tomēr iekāpšana ir diezgan ērta, ņemot vērā, ka sēdeklis ir augsts. Ko tad šeit iekšā var redzēt? Ādas faktūras imitācijas stūre, milzīgs plašums līdz vējstiklam... nekā pārsteidzoša, nekā īpaša. Tikai ļoti daudz pelēkās krāsas. Cik auto ir košs no ārpuses, tik pelēks un garlaicīgs iekšpusē. Labi, atmetīšu skeptiskumu. Kas vēl te ir labs... pavisam parasti ventilācijas vadības slēdži, poga kondicionierim, kaut kāds melns tukšums, parastas ventilācijas sprauslas. Pag, kas tas par tukšumu? Pēkšņi mani pārņem diezgan baisas izjūtas, jo ceļš man paredzēts garš, ļoti garš, bet šis melnais tukšums runā, es pat teiktu kliedz, skaļā balsī tikai vienu – šeit NAV RADIO! Iepriekš es prātoju, vai šis beidzot būs auto, kur bāzes versijā ir CD atskaņotājs... bet šeit VISPĀR NAV RADIO! Šokēts par to, arī visu pārējo vairs nespēju uztvert pozitīvi. Šīs ventilācijas atveres ir tieši tādas pašas kā 1982. gada Ford Sierra. Vai tiešām Mazda, kas vai plīst aiz lepnuma par mazda 6 dizainu, šajā modelī nevarēja izdomāt kautko gaumīgāku. Turklāt ko dizaineri bija domājuši vispār nedodot iespēju aizvērt vidējās ventilācijas atveres? Miglas luktura poga šķiet aizgūta no septiņdesmito gadu Mercedes komercbusiņiem – liels, neizteiksmīgs taisnstūra klucītis. Lukturu augstuma regulēšanas rullītis ir pārāk mazs un braucot absolūti neredzams.
Un kāpēc milzīgais, gandrīz kvadrātmetru lielais laukums virs paneļa ir absolūti neizmantots? Vai tad bija tik grūti tur izvietot kaut vienu plauktiņu? Tik ērti būtu tieši blakus spidometram A4 formāta plaukts, kur salikt dokumentus un ceļa karti. Labi, miers, tas ir „ģimenes auto ceļojumam” nevis komercbusiņš. Pietiek kašķēties, jāsāk braukt. Pirmā kustība jāveic atmuguriski, jo priekšā sakrājies milzu sniega un ledus kalns. Tas, protams, grūtības nerada, bet samulsina īsais ātrumu pārslēgs, un tas cik viegli izdodas ielikt atpakaļgaitā. Parasti katra jauna ātrumkārba prasa kautkādu nelielu brīdi adaptācijai, bet šeit viss notiek uzreiz. Tikai jāpierod pie īsā kloķa. Tās gan ir subjektīvas izjūtas, jo ikdienā braucot pārslēdzu krietni garāku ātrumpārslēgu. Ak, jā, vēl jāpieregulē stūre. Uz augšu un uz leju tā kustās viegli, bet dziļumā... nekustas vispār. Atkal jau taupām? Braucēji ir dažādi, un tie pāris centimetri šurpu turpu tomēr ir vajadzīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī sēdeklis nav regulējams augstumā. Regulēt var vienīgi slīpumu. Man gan tas nešķiet vajadzīgi, jo pat galējā stāvoklī slīpums šķiet nepietiekams, un rodas sajūta, ka kritiskā situācija varu izslīdēt zem drošības jostas.
Uzreiz varu pieminēt piedzīvojumu ar blakussēdētāja sēdekli, kuram, kā jau tas ierasts šāda tipa auto, atzveltne ir pilnībā nolokāma, un uz tās izvietots galdiņš ar glāžu turētājiem. Man tas, protams, jāizmēģina. Pavelku aiz vajadzīgā kloķa, un atzveltne ar lielu blīkšķi salokās kautkādā ļoti slīpā, bet ne horizontālā stāvoklī. Jau sāku vīpsnāt, par kārtējo japāņu brīnumu, bet tad atceros klasisko sakāmvārdu „ja nekas nelīdz, izlasi instrukciju”. Tā arī daru. Pareizāk sakot mēģinu darīt. Biezu jo biezu grāmatu atrodu tepat cimdu nodalījuma, bet izlasīt man to tomēr ir grūti, jo tā ir tikai un vienīgi kautkādā skandināvu valodā, kā man likās, laikam somu. Atkal gribu pamoralizēt par tēmu, vai tiešām auto, kurš maksā deviņus tūkstošus latu, nevarētu aprīkot ar pārdesmit latu vērtu tulkotu instrukciju? Bet nu nekas, zīmējumi ir internacionāli. Sameklēju vajadzīgo bildi, un uzzinu, ka pilnīgai atzveltnes nolaišanai, tā vēl ir jāloka parastajā veidā. Tātad pilns galdiņ klājies cikls ir tāds – labajā pusē pavelkam sviru lai atzveltne noliektos maksimāli uz priekšu, un tad kreisajā puse pavelkam sviru, lai atzveltne pielocītos pilnīgi horizontālā stāvoklī. It kā jau tikai divas darbības, bet tās tomēr vislabāk ir veikt izkāpjot ārā, un pieejot no otras puses. Un, kā atklāju, tas jāveic pareizajā secībā! Jo lokot atpakaļ kautko laikam neizdarīju gluži pēc instrukcijas, un atzveltne iestrēga sāniski slīpā stāvoklī, t.i. viena eņģe nostājās vieta, bet otra palika pussalocīta. Tātad blakussēdētājs varētu sēdēt viegli sagriezies uz vadītāja pusi... Hmm, vai tiešam nevarēja rast kādu muļķu drošu risinājumu tik vienkāršai lietai kā atzveltnes nolocīšanai? Kādu brīdi atstāju atzveltni tādā stāvoklī, lai abi varam mazliet pārdomāt dzīvi, un tad pēc ilgiem pūliņiem un locīšanas šurpu turpu, izdevās visu nolikt vietā.
Vēl nedaudz paspēlējos ar aizmugures sēdekļiem. Tie visi trīs ir atsevišķi regulējami, un izņemami ārā. It kā praktiski, bet es tomēr nespēju iedomāties, kad un kāpēc lai es to darītu. Ērtāka sēdēšana no tā nekļūst, un cik tad bieži ir jāved tik lielas kravas lai būtu vajadzīga visa tā lielā telpa? Pietam, bagāžas nodalījums jau tā ir pietiekoši milzīgs (tur paredzēta vieta trešajai sēdekļu rindai, es gan tomēr nespēju iedomāties, ka tur kāds gribētu un varētu sēdēt). Turklāt sēdēt, manuprāt, ir ērtāk uz liela dīvāna, nekā uz atsevišķiem šauriem sēdeklīšiem. Bet nu, tāda multifunkcionalitāte jau ir sugas (miniveni) īpatnība. Grīda aizmugurē ir gandrīz pilnīgi gluda, un kājām tur vietas pietiek arī liela auguma cilvēkiem.
Beidzot kad viss multifunkcionālisms ir apgūts, sāku gatavoties tālajam braucienam. Testa brauciens šoreiz paredzēts diezgan apjomīgs – piecās dienās apkārt Polijai, jeb apmēram četri tūkstoši kilometru. Zinu, ka vietas mašīnā daudz, tāpēc somas īpaši cieši nepakoju, un ņemu līdz visu kas varētu būt vajadzīgs. Kopā savācās diezgan daudz mantu. Šo maršrutu jau esmu braucis vairākas reizes, tāpēc zinu, ka jāceļas pussešos, lai vakarā ap astoņiem būtu Poznaņā (960km). Rīts rādās īpaši nemīlīgs – sals, un sniegputenis, īsts izaicinājums braucienam pa šoseju. Sametu mantas bagāžniekā, un secinu, ka ar šādu bagāžas daudzumu te droši var braukt vēl vismaz pieci cilvēki.
Motoram klusi dūcot pa tukšajām Rīgas ielām dodos Bauskas virzienā. Braukšana nesagādā nekādu vilšanos, un praktiski neprasa adaptāciju. Viss itkā notiek pats no sevis. Viegli pārslēdzas ātrumi, viegli griežas stūre. Pagrieziena un logu tīrītāju slēdži atrodas tieši pa rokai, un ir ļoti ērti vadāmi. Pārnesumi slēdzas viegli, un tieši tā kā kustās roka, nav jāpierod pie pārak lielām jeb mazām atstarpēm, nav nekādu klikšķu un knakšķu, viss vadās viegli un klusi. Pārliecībā, ka tik agrā svētdienas rītā visi policisti vēl guļ, atļaujos braukt šerpāk, un vietām krietni pārsniegt atļauto ātrumu. Auto ātrumu uzņem labi, pie tam, jau no salīdzinoši zemiem apgriezieniem. Mierīgi braucot pilsētas režīmā ir praktiski vienalga vai tas ir otrais, trešais, vai ceturtais pārnesums, kustība notiek pietiekoši raiti, un arī motors īpaši netrokšņo. Drīz vien esmu jau nokļuvis līdz Bauskas šosejai, un te nu sākas īsti piedzīvojumi – spēcīgs sānu vējš, putenis, ar milzu kupenām aizputināta brauktuve. Bet, man diemžēl nav laika vilkties tāpēc paļaujoties uz savu prasmi, un mazdas TCS pretizslīdēšanas sistēmu, ceļu turpinu diezgan lielā ātrumā. Vietām gan laiks kļūst pārāk nepiedodošs, un esmu spiests braukt pat ar 30kmh.
Sava slinkuma dēļ, ceļā vēl paspēju izjust asas izjūtas kad iedegās lampiņa, kas liecina tikai par vienu – ar steigu jāmeklē degvielas uzpildes stacija. Un es droši zinu, ka tuvāko 20 kilometru attālumā šeit tādas nav. Viss tomēr beidzas laimīgi, un nonāku pie secinājuma, ka ar degošu lampiņu, vismaz 20 kilometrus ar Premacy var nobraukt.
Iebraucot Polijā uzreiz sākas milzīgās smago treileru rindas, un atklāju, ka to apdzīšana pēkšņi ir daudz bīstamāka, kā agrāk. Mazdas augstie sāni darbojas kā milzu bura, un apdzīšanas brīdī sānu vējš krietni mētā auto, cenšoties to iepūst pretējā joslā. Takā apdzīšanu ir daudz, pēc kāda laika esmu jau pieradis, bet patīkami tas tomēr nav. Vēl, runājot par izmēru, auto iekšpusē ir daudz lielāks, kā izskatās no ārpuses. Visapkārt plašums, gan priekšā, gan aizmugurē. Bet, joprojām trūkst plauktiņu. Mobilo telefonu turu glāžu turētājā. Braucu, un atkal aizdomājos par nolokāmo blakus sēdekli/galdiņu. Kam īsti viņš vajadzīgs. Braucot, uz tā tāpat nekas neturēsies, ne bulciņa, ne sulas glāze, nemaz nerunājot par fotoaparātu. Stāvot, man arī nav ērti to galdiņu lietot, jo tad būtu jānokrāmē, viss, kas salikts uz paša sēdekļa (dokumentu mape, karte, fotoaparāts), un tas nebūt vairs nav ērti. Un ko dara ģimene piknikā? Blakussēdētājs tiek izsēdināts, kamēr šoferis smērē sviestmaizes? Ideja laba, bet...
Iebraucot pirmajā Polijas pilsētā Suvalkos, pamanu, ka aiz manis brauc policija ar ieslēgtām bākugunīm. Kautgan skaņās signāls nav, ātri nobraucu ceļa malā, lai palaistu garām, bet, kā izrādās mani arī viņi gribēja apstādināt. „Dobrij večur”, vārds pa vārdam, izrādās esmu noziedzies – braucu ar ieslēgtu aizmugurējo miglas lukturi, laikā kad redzamība ir lielāka par 50m. Mani iebildumi par to, ka pirms pilsētas bija putenis, slikta redzamība, un vispār, ka ar šo auto braucu pirmo dienu, un pogas nepazīstu, netiek ņemti vērā, un man piespriež 50 zlotu lielu sodu. Nomaksāju, mazliet dusmojos uz sevi, jo zināju, ka poļi ķer uz miglām ārzemniekus, bet nav tās riebīguma sajūtas, kas tik bieži rodas līdzīgā situācijā saskaroties ar mūsu ceļu policiju. „Lūdzu, paldies, esiet uzmanīgāks, laimīgu ceļu, arlabvakar” – poļi ir pieklājīgi, patīkami, un viņos nav tāda īgnuma. Ieguvis pirmo suvenīru – soda talonu, braucu tālāk. Polijā esmu braucis neskaitāmas reizes, bet šī man bija pirmā personīgā tikšanās ar policiju.
Pāris dienu vēlāk es jau Premacy vairs neizjūtu kā kaut ko pilnīgi jaunu. Viss notiek automātiski. Iekāpšana, izkāpšana, braukšana pilsētā, uz šosejas – viss notiek brīvi, bez piepūles, automātiski. 1.8 litru motors ir gana jaudīgs (101Zs), lai iekļautos poļu braukšanas stilā. Šeit nekāda mīcīšanās nenotiek. Visi brauc. Ātri. Veikli. Neviens neguļ pie luksofora. Vienīgais ātruma ierobežojums šeit ir tehnikas un saprāta limits. Pa mūsu Krasta ielai līdzīgām ielām šeit plūsma notiek ar ātrumu 100-120kmh. Bet, viss notiek droši. Nav nevajadzīgu lēkāšanu no rindas uz rindu, slalomu. Visā garajā ceļā redzēju tikai divas avārijas – vienā smagais treileris bija iebraucis grāvī (parasti tas notiek jo šoferis aizmieg), un otra, Varšavas centrā, kad kāds nepieradis vācietis, bija samīcījis bamperi priekšā braucošajam. Bet nav jau tā, ka šeit ir pilnīga patvaļa, brauc kur un kā gribi. Policija šeit ir. Ir arī radari ceļa malās. Bet, tie vienmēr ir labi redzamās, apgaismotās vietās, kur policijas auto, un pats policists ar radaru atrodas tieši ceļa malā. Nu kāpēc gan mūsējie vienmēr ielien grāvi, aiz krūma, vai slēpj savu atstarojošo vesti aiz mašīnas? Sāku sliekties uz domu, ka tāpēc arī mums ir tik daudz to avāriju, ka visi stresaini mīcās, bailēs, ka tūliņ no kautkurienes izleks zaļais vīriņš ar burvju nūjiņu.
Vēl kāda Polijas īpatnība - šeit nav lielu automašīnu. Un pēc šejienes standartiem Golfs ir liels. Visi šeit brauc ar Punto, Siecento, Matiz. Arī jaunieši, kas pie mums, tikko tiesības dabūjuši steidz iepirkt trešās sērijas BMW, šeit visi brauc ar tiem pašiem mazajiem utēm, un pat ar poļu „lepnumu” Maļuku (tāds kā zapiņš, tikai vēl mazāks). Un neviens nejūtas īpaši apdalīts. Tieši otrādi. Man vēl ir jāpasvīst, lai ar savu govi to mazo uti noķertu. Ķeršanai man vislabāk patīk neliels celiņš pie vācijas robežas, no Zieļona Guras līdz Zgoržeļecai. Šaurs, līkumains, bet ar labu segumu. Īsts rallija ātrumposms. Un tā lieta ir nopietna, lūk, viens mazais, Punto ar kundzīti pie stūres. Ha! „Punto ar kundzīti pie stūres!” vispirms noķer viņu, un tad vari tā teikt. Un man, protams, tas ir jānoķer! Par laimi šeit sniega vairs nav. Ceļš tiešam ir labs, motors dūc dobjā balsī, 4000, 5000, 6000, 6500 apgriezieni minūtē. Ātrums mainās strauji, līkumi ir asi, bremzes darbojas labi, bet līdz Punto man vēl tālu. Vienīgās izredzes man viņam pietuvoties ir taisnēs, kur var vinnēt uz maksimālo ātrumu. Līkumos es atkal atpalieku. Nevar. Smaga tā mazda. Kādā līkumā jūtu, ka auto tiek sanests, saprotu, ka mazliet jāpiebremzē. Nav ģimenes minivans paredzēts tādiem ātrumposmiem. Un pēkšņi jūtu, ka motors, kas likās gana jaudīgs, šeit ir krietni par vāju. Mazais punto pēc līkuma attālinās krietni straujāk, viņš tomēr ir krietni vieglāks. Tāpēc aizdomājos, kāda gan būtu braukšana, ja mašīna būtu pilnībā nokomplektēta – pieci cilvēki un bagāža. Rodas aizdomas, ka tad no braukšanas prieka paliktu gaužām maz. Tad laikam būtu jāizvēlas divu litru versija.
Vēl, runājot par saslīdēšanu, praktiski neiespējami noteikt kad auto izslīd. Braucu un vienkāŗši jūtu, ka auto ir saslīdējis. Bet viss notiek ļoti mierīgi, nekādu grūdienu vai rāvienu. Un tik pat viegli kā auto izslīdēja, tas arī savācas atpakaļ. Itkā nekas nebūtu bijis. Bez jebkādām sekām. Viegli izslīd, un viegli savācas. Man tas nepatīk. Es tomēr gribu just, kas ar auto notiek. Bet, ja reiz auto paredzēts ģimenei, varbūt tā arī labāk, lai nav lieki uztraukumi par saslīdēšanu – to var arī nepamanīt.
Sliktus vārdus gribu arī pateikt par TCS pretizbuksēšanas sistēmu. Darbojas gaužām vienkārši – neļauj palielināt apgriezienus motoram, ja velkošie riteņi izslīd. Itkā labi, bet, manuprāt, sistēma pārāk ilgu domā. Tā varbūt ir sekunde, varbūt vairāk, varbūt mazāk, bet riteņi jau ir izbuksējuši, riepas kauc, un tikai tad ar strauju rāvienu motors tiek sabremzēts. Vērojot no malas šādas izdarības izskatās pēc nemākulīgas stilošanas. Bet tā sekunde ir gana daudz lai uz ledus auto tiktu sanests uz sāniem. Un otra sistēmas ēnas puse – parkojoties uz ledus vai sniegā. Ātrums ir minimāls, bet riteņi tomēr izbuksē – sistēma nostrādā un rezultātā noslāpē motoru. Vairāk reiz tā mīcoties saprotu, ka sistēma vienkārši ir jāatslēdz.
Uz maģistrāles A2 (Konin-Poznan, kas tagad ir maksas - 10 zloti, ņemiet vērā, kam tur jābrauc), izdevās izspiest 170 kmh lielu ātrumu. Motors pēkšņi paliek ļoti skaļš, un braukšana nemaz vairs nav patīkama. Šķiet tas ir jau pavisam cits auto. Parādās nepatīkamas vibrācijas, un nepamet sajūta, ka auto var nemanāmi izslīdēt, bet pie šāda ātruma jau vairs nesavāksies. Kā vēlāk uzzināju, tas bija tuvu maksimumam – 175kmh ir Premacy griesti. Teikšu godīgi, vecajā labajā Punto, pie ātruma virs 150kmh es jutos drošāk.
Viena lieta, kas man šajā auto ļoti patīk ir stūre. Tā ir vajadzīgā izmērā, ne par lielu, ne par mazu. Pietiekamā resnumā. Un ļoti patīkama uz tausti. Mazliet mīksta, un rokas ļoti labi turas uz porainās ādas imitācijas. Arī pastiprinātājs darbojas labi, gludi un vienmērīgi. Stūrei auto klausa labi, un nav arī problēmu ne pilsētas burzmā, ne parkojoties.
Esmu atgriezies Rīgā. Kopumā spidometrs rāda 4222km. Kad auto saņēmu, nobraukums bija 112km. Tātad mans brauciens ir bijis tieši 4110km. Kopā astoņas dienas, no kurām divas sedēju ofisā un praktiski nebraucu. Tātad ceļā pavadītas sešas dienas. Diezgan intensīvs pārbrauciens, kura laikā jau esmu pieradis pie jaunās mazdas, un pat piedevis visas nebūšanas. Izņemot vienu – radio trūkumu, To gan es novērsu jau sākumā, pārliekot aparātu no sava auto, bet mazdai piedot nevaru. Nu kautvai pliku radio, bez kasetes, bez diska, varēja taču mazda noziedot tos 20 latus.
Ēdis auto bija vidēji 8 litrus uz 100 kilometriem. Tieši tā kā specifikācijā rakstīts – 10.9 pilsētā, 6.9 uz šosejas un 8.4 jauktajā režīmā. Auto ir diezgan smags, motors paliels, tāpēc patēriņš ir normas robežās. Nekur gan neatradu informāciju par dīzeļdzinēju šim auto. Vai tiešām tāda nav? Manuprāt, ceļojošai ģimenei tieši būtu piemērots kāds 2.2l dīzelis, pietiekoši jaudīgs un pietiekoši taupīgs.
Vēl kāds nepatīkams pārsteigums – nav borta dators. Pat niecīgākās funkcijas ne. Vienīgais ko spēj digitālais odometrs ir rādīt kopējo kilometrāžu un divus atsevišķus dienas nobraukumus.
Klāt darbadiena, auto jāatstāj stāvlaukuma. Izvācu palikušās mantas, izņemu radio. Un viss. Vieglu sirdi atstāju Mazdu līdz nākamajam braucienam. Labs auto, bet kautkā pietrūkst. Zoom-zoom pietrūkst!
Vērtējums: Pretrunīgs auto. Nedomāju, ka tas perfekti atbilst savam sauklim – ģimenes auto atvaļinājumam. Laba kā firmas automašīna komandējumiem – bezdvēseliska, tehniski stabila un droša, ietilpīga, ar pietiekošu motora jaudu braucot vienam vai divatā, apmierinošu degvielas patēriņu, daudz vietas salonā, kur samest visāda mantas, nedomājot vai tām pietiks vietas. Bet varēja būt krietni praktiskāks.
Par:
- salona ietilpība;
- tehniskā kvalitāte;
- ļoti laba pārredzamība;
- krāsa
Pret:
- ļoti vājš aprīkojums bāzes versijā;
- trūkst praktiskuma;
- nepietiekoša dzinēja jauda vedot kravu;
- nav radio
- nav zoom-zoom
I.M.Jealousy
Bet par m. outl. bija kaut kur rakstīts, ka tam bremzēšanas ceļš garš?... Dīvaini.
Es braucu visu laiku ar Saab 9.5, 2000.gada, kam deguns velkas pa zemi, un rezultātā man tur vienmēr tie spoileri ir salauzti un ar izolācijas lenti piestirpināti, un regulāri es uz saknēm savā meža ceļā pāarrauju tur apukšā kādus vadiņus, piem, tagad man liekas, kaut kādu logu mazgājamā ūdens vadu es pāārrāvusi - ūdens nāk vairs tikai pa vienu sprauslu, labi, ka vadītāja, tas ir - manā pusē:))) Nu un lietainā vēsā laikā mēdz sajukt prātā kondicionieris, un pečka paļī bez apstājas, nevar vairs nogriezt vēsāku. Un tos vadus es arī ar izoleni:))))) Skats jau labais, jo mashīna tipa dārga, bet es viņu kā tāda rokdarbniece esmu salāpījusi:)))
Bet. Tai autiņā jūtos super-droši. Un bremzes viņam ir cik-cik. Un bremzēšanas ceļš baigi īsais. Nupat vakar sanāca braukt ar b.v. mašīnu, es - kā paradusi - pēc luksofora uzdodu gāzi, nāk nākamaias luksofors, un es saprotu, ka kamēr šitas vāģis nobrmezēs, es jau sen būšu otrā pusē:))) Pirmā doma bija, ka bremzēu viņam nemaz nav.
Nu, bet pie tā visa jau pierod.
To saab mēs nopirkām tipa dauzītu, par super izdevīgu cenu, un, var teikt, - BEZ vainas.
Tā lūk.
Vot, gribēju tikai jautāt, vai nezini - tos outlanderus kāds tirgo vai nē? Ņemšu zvanīšu pa saloniem, bet varbūt Tu jau kaut ko esi dzirdējis...
Sveicieni Tev, un jauku dienu.