Auto: Alfa Romeo 147
http://www.iauto.lv/article.php?sid=456
Pirmie iespaidi. Glīts, zaļš, golfa klases auto. Divas durvis (nu labi, trīs durvis ja skaitam bagāžnieku). Nelieli lukturi. Klasiskais Alfas trīsstūris priekšā. Patiesībā ļoti pat smuks auto!
Kāpjam iekšā. Tumša samta sēdekļi un durvju apšuvums, ļoti patīkams un elegants. Stūre – neliela, pietiekošā resnumā, mazliet muskuļota. Neliels, stilizēts ātrumpārslēgs, ar alumīnija ielaidumu. Ziloņādas faktūras panelis ar divām ļoti dziļi iegremdētām mērinstrumentu skalām. Integrētais radio, ļoti ērtas ventilācijas/siltuma regulēšanas pogas. Automātiskās klimata kontroles nav, kondicionieris ir. Bet šobrīd absolūti nav aktuāls...
Jāatdzīst, ka auto mani pārsteidza. Biju gaidījis nedaudz glītāku, nedaudz kvalitatīvāku Fiatu. Bet šis jau ir kas pilnīgi cits.
What's in the Box*. 2001. gada Alfa Romeo 147. 3 durvis. 1.6, 16V, 120Zs. Standarta komplektācija plus apsildāmi priekšējie sēdekļi. Komplektācijā ietilpst ABS, ASR (pretbuksēšanas sistēma), augstumā/dziļumā regulējama stūre, elektriskie logu pacēlāji, elektriski regulējami sānu spoguļi, pretmiglas lukturi, kondicionieris, integrētā Blaupunkt magnetola, borta dators, apsildāmi priekšējie sēdekļi, augstumā regulējams vadītāja sēdeklis, no salona atverams bagāžnieks, 2/3 dalīti aizmugurējie sēdekļi un vairāki sīkumi dzīves vienkāršošanai.
* - „Kas ir kastē/iepakojumā”, šeit – komplektācija.
Braucam. Iesēžos un mazliet sabīstos. Galva duras griestos, ceļi stūrē. Vai tiešam visi itāļi ir tik mazi un nemīl tādus palielus cilvēkus kā es? Nē! Izrādās pie vainas ir iepriekšējais braucējs, kas visu pielāgojis sev. Atbīdu sēdekli līdz galam. Kas tad tas? Nevaru aizsniegt pedāļus. Sēdeklis regulējams patiešām iespaidīgos diapazonos. Tas pats ar augstumu. Ar vieglu rokas kustību nobraucu līdz lejai. Šādi jau ir labāk. Pat ļoti labi. Vēl nedaudz jānolaiž stūre, mazliet jāpievelk tuvāk. Jā! Pēkšņi viss nostājas savās vietās. Perfekti pārredzu mērinstrumentus, visi kloķi un pogas ir ērtā rokas stiepiena attālumā. Ātrumpārslēgs cieši iegulst saujā. Uz priekšu!
Pie FIAT koncerna lētā gala auto pieradums liek mazliet samulst paņemot rokās Alfas atslēgu. Tāds trīsstūra klucītis ar nelielu hromētu podziņu. Nospiežam to un klikt, izlec atvāžamā atslēga. Sīkums, bet patīkami. Šāds risinājums stāsta par Alfas tieksmi tēmēt augstāk par budžeta grupu. Liekam iekšā, pagriežam. Uh, ziemassvētku eglīte. Visapkārt iespīdas koši sarkanā krāsa. Mērinstrumenti, radio, visi kloķīši un podziņas. Automātiski ieslēdzas radio, kurš lēnām palielina skaļumu līdz iepriekš iestatītajam. Borta dators ar pīkstienu un uzrakstu brīdina, ka iespējams apledojums uz ceļa, rāda, ka ārā ir -7C, un ka skanošais radio ir SWH. (RDS dati tiek dublēti gan uz radio displeja, gan centrālā ekrāna mērinstrumentu paneļa vidū, tieši virs stūres) Ļoti jauki, ņemšu vērā. Vēl nedaudz paspēlējos ar borta datoru, iestādu vajadzīgos parametrus, radio, nobraukumu, un ātruma ierobežojumu uz 56km/h. Sāku braukt. Pedāļi spiežas ļoti viegli, nepierasti garš ir sajūga gājiens, bet pēc pāris pārslēgšanās to vairs nemanu. Pirmais, otrais,... un sāk pīkstēt mans iepriekš uzstādītais ātruma ierobežojums! Nekas, pāris reizes nopīkst, un atstāj uzrakstu uz ekrāna „SPEED LIMIT”. Tas, protams, netraucē braukt tālāk. Trešais,... kur ir trešais? Pārslēgs atsitas kautkur, bet trešā pārnesuma nav. Mēģinu vēlreiz, nekā, vēlreiz, izdodas. Pie vainas izrādās nepierasti liela atstarpe starp pārnesumu robiem. Protams, pēc pāris pārslēgšanās reizēm problēmas vairs nav. Trešais, ceturtais,... un Eizenšteina iela izrādās par īsu. Vai tiešām tas ir 1.6l motors? Būs sajaukuši un iedevuši man 2.0l versiju. Nē, viss pareizi. Dokumentos melns uz balta – 1.6l 120Zs. Jūtos ļoti patīkami pārsteigts. Biju gaidījis tādu Golfiski tūļīgu, smagnēju auto, bet šis jau ir maskēts sportists. Pa labi, pa kreisi, taisni, mājas ceļmalā zib, kvartāli mainās cits pēc cita. Luksofors! Kur tas tik pēkšņi uzradās? Bremzēju, strauji. Vietas vēl pietiek, bet gribu izjust bremzes. Džeremija Klarksona (TopGear) vārdiem – bremzes ir asas kā ar žileti griežot svaigu citronu. Nu labi, tas ir pārspīlēti, bet bremzes tiešam ir ļoti labas. Pedālis mazliet sāk sist pa kāju, tātad ABS darbojas. Ļoti labi, šādā laikā bez tā neiztikt. Pagrieziens šurp, pagrieziens turp, bremze gāze, pēkšņi Rīga ir kļuvusi par mazu, gribu ārā, uz lielceļa. Esmu iekarsis. Mani mazliet atvēsina sastrēgums pirms tilta. Labi, pabraukšu mierīgi. Pavērošu apkārtni. Pārprogrammēju radio sev pierastajā secībā, pārlieku ātruma ierobežojumu uz 74km/h, joprojām baigā mīcīšanās, augstāk par pirmo pārnesumu nesanāk pārslēgties. Turpinu apgūt interjeru. Lūk, arī podziņa manas paranojas nomierināšanai – durvju aizslēgšana. Pierastās izlecošās podziņas uz durvīm nekur neatradu, tāpēc nospriedu, ka durvis vai nu bloķējas automātiski, jeb nebloķējas vispār. Nekā, ļoti ērta podziņa tieši uz paneļa, un klikt visas durvis tiek bloķētas. Jūtos mierīgs. Ik pa laikam pieķeru sevi uzspiežam uz stūres spieķa labajā pusē... pieradums radio vadībai uz stūres ir stiprs, bet šeit diemžēl jāiztiek bez tā (protams, to var pasūtīt kā papildaprīkojumu). Beidzot esmu uz tilta. Brīvība. Neviens vairs netraucē. Pirmais, otrais, 6000 apgriezieni minūtē, trešais, ceturtais, piektais... arī tilts izrādās par īsu. Bet kas par skaņu. Motora dziesma ir fantastiska. Tā drīzāk ir sajūta, nevis skaņa. Kolosāli. Skaņas dēļ vien ir vērts sparīgāk uzmīt arī vietās kur nav iespējas īsti ieskrieties. Komplektācijā nav kompaktdisku atskaņotāja, bet kam tas vajadzīgs? Slēdzam ārā radio, lai netraucē klausīties motora dziesmā.
Ātruma rekordus negribu sasniegt vai pārspēt. Sniegs ir sniegs, ledus ir ledus, un es neesmu Šumahers. Ticēšu grāmatā rakstītajam 195km/h. Un ne jau ātrumā ir bauda. Īsto braukšanas prieku dod vidēji ātrumi līkumainā ceļā.
Klāt vakars, atgriežos mājās, iebraucu stāvvietā, veru vaļā durvis – blaukš! Divdurvju versijai, protams, ir milzīgas sānu durvis. Atverot uz pirmo robu izlīst nevaru, verot vaļā vairāk durvis pašas ar spēku raujas vaļā un, protams, atsitas pret kaimiņa auto. Tātad mazliet akrobātikas. Ar vienu roku pieturot durvis no atsišanās, lienu laukā. Lielas durvis ir ērtas, ja tās ver brīvā vietā, stāvvietā tas tomēr ir nežēlīgi. Vēl jaizlocās tā lai no aizmugures sēdekļa paņemtu ziemas jaku un pirkumu maisiņus. Brrrr. Noteikti nevajag taupīt, un piemaksāt to 300Ls starpību un izvēlēties auto ar 5 durvīm. Pī,pī,pī,klik, ejam gulēt katrs savu miegu.
Rīts. Nepielūdzamais termometrs atdzīstas, ka naktī saskaitījis mīnus desmit grādus. Ko par to teiks mana Alfa? Neko. Pielec bez mazākās domāšanas. Pēc īsa brīža jau sāk silt sēdekļi. (Sēdekļu apsildi ārā neslēdzu, ne tāpēc, ka man vienmēr saltu, bet tāpēc, ka attiecīgā poga ir novietota ļoti neērtā vietā – tieši uz sēdekļa, pie atzveltnes. Iesēžoties tā absolūti nav redzama, un uzliekot drošības jostu, nav arī vairs sataustāma.) Sāk atgriezties mājīguma sajūta. Braucu ārā no stāvvietas. Kas tad tas? Gandrīz aizķeru pretim stāvošo auto. Vai esmu kļuvis tik izklaidīgs? Nākamajā stāvvietas līkumā tas pats. Izbraucu uz ielas, arī nesanāk ierastā trajektorija. Veru vaļā bukletiņu – nu ja, apgriešanās rādiuss 11.5 metri. Biju pieradis pie 10.5m, un izrādās, ka tā viena metra starpība ir daudz. Sīkums, bet nepatīkams.
Tāpat neapmierina skats atpakaļ. Aizmugurējais logs ir ļoti mazs, un stenderes ļoti platas. Toties labu redzamību nodrošina sānu spoguļi, abās pusēs sfēriskie. Un galu galā, ar Alfu nav jābrauc atpakaļ, bet gan uz priekšu. Un ātri.
Turpinu apgūt borta datoru. Ko te var atrast? Nobraukto distanci, laiku, momentāno degvielas patēriņu, vidējo degvielas patēriņu, atlikušos kilometrus līdz apkopei. Pag, degvielas patēriņš. Tas ir īstais? 10.7 litru uz 100 kilometriem. Takā par daudz. Kur ir buklets? 11.1 pilsētā, 6.3 uz šosejas, 8.1 vidējais. Diemžēl normas robežās. Auto normas, ne manējās. Dinamika prasa upurus. Šķirstu tālāk bukletu, un atrodu ko sev tīkamāku – 1.9jtd. turbo dīzelis. Jaudas un ātruma parametri praktiski tie paši, bet patēriņš par 30% mazāks. Tā noteikti būtu mana izvēle. Ja vien cenu lapā skaitļi nebūtu tik nežēlīgi. Dīzelis ir tieši divus tūkstošus latu dārgāks. Nopietna viela pārdomām. Konkrētā auto cena mazliet virs 10000Ls. Dīzeļi sākot no 12000Ls. Prieks nav lēts. Kautgan, es labāk vienreiz nomaksāju vairāk, nekā katrreiz uzpildot degvielu atdodu 10 latus, 7 vietā.
Nāk prātā televizorā redzētā naktskluba reklāma „mēs zinām baudas cenu”. Tagad arī es zinu. Desmit tūkstoši latu.
Pirmdiena. Joprojām auksts. Un drūms. Jo laiks šķirties no Alfas. Viegls sprints cauri Rīgai, lūk, arī autosalons. Nē, vēl ne! Vēl vienu kvartālu jāapbrauc. Nu tas brīdis ir klāt. Smaidīgas sejas, pēdējās formalitātes. Viss. Sapnis izsapņots. Līdz nākamajai reizei.
Vērtējums: Ideāls auto ja Jūs gribat izbaudīt katru brauciena mirkli, ja Jums nav jāvadā milzu kravas, un Jums ir salīdzinoši daudz naudas. Ja plānojat braukt daudz, iesaku apsvērt dīzeļa versiju.
Par:
- dinamika;
- dizains un kvalitāte;
- aprīkojums;
- skaņa (motora)
Pret:
- cena;
- degvielas patēriņš;
- apgriešanās rādiuss;
- slikta pārredzamība atpakaļgaitā
I.M.Jealousy
Paldies Auto Torino
www.autotorino.lv
Pirmie iespaidi. Glīts, zaļš, golfa klases auto. Divas durvis (nu labi, trīs durvis ja skaitam bagāžnieku). Nelieli lukturi. Klasiskais Alfas trīsstūris priekšā. Patiesībā ļoti pat smuks auto!
Kāpjam iekšā. Tumša samta sēdekļi un durvju apšuvums, ļoti patīkams un elegants. Stūre – neliela, pietiekošā resnumā, mazliet muskuļota. Neliels, stilizēts ātrumpārslēgs, ar alumīnija ielaidumu. Ziloņādas faktūras panelis ar divām ļoti dziļi iegremdētām mērinstrumentu skalām. Integrētais radio, ļoti ērtas ventilācijas/siltuma regulēšanas pogas. Automātiskās klimata kontroles nav, kondicionieris ir. Bet šobrīd absolūti nav aktuāls...
Jāatdzīst, ka auto mani pārsteidza. Biju gaidījis nedaudz glītāku, nedaudz kvalitatīvāku Fiatu. Bet šis jau ir kas pilnīgi cits.
What's in the Box*. 2001. gada Alfa Romeo 147. 3 durvis. 1.6, 16V, 120Zs. Standarta komplektācija plus apsildāmi priekšējie sēdekļi. Komplektācijā ietilpst ABS, ASR (pretbuksēšanas sistēma), augstumā/dziļumā regulējama stūre, elektriskie logu pacēlāji, elektriski regulējami sānu spoguļi, pretmiglas lukturi, kondicionieris, integrētā Blaupunkt magnetola, borta dators, apsildāmi priekšējie sēdekļi, augstumā regulējams vadītāja sēdeklis, no salona atverams bagāžnieks, 2/3 dalīti aizmugurējie sēdekļi un vairāki sīkumi dzīves vienkāršošanai.
* - „Kas ir kastē/iepakojumā”, šeit – komplektācija.
Braucam. Iesēžos un mazliet sabīstos. Galva duras griestos, ceļi stūrē. Vai tiešam visi itāļi ir tik mazi un nemīl tādus palielus cilvēkus kā es? Nē! Izrādās pie vainas ir iepriekšējais braucējs, kas visu pielāgojis sev. Atbīdu sēdekli līdz galam. Kas tad tas? Nevaru aizsniegt pedāļus. Sēdeklis regulējams patiešām iespaidīgos diapazonos. Tas pats ar augstumu. Ar vieglu rokas kustību nobraucu līdz lejai. Šādi jau ir labāk. Pat ļoti labi. Vēl nedaudz jānolaiž stūre, mazliet jāpievelk tuvāk. Jā! Pēkšņi viss nostājas savās vietās. Perfekti pārredzu mērinstrumentus, visi kloķi un pogas ir ērtā rokas stiepiena attālumā. Ātrumpārslēgs cieši iegulst saujā. Uz priekšu!
Pie FIAT koncerna lētā gala auto pieradums liek mazliet samulst paņemot rokās Alfas atslēgu. Tāds trīsstūra klucītis ar nelielu hromētu podziņu. Nospiežam to un klikt, izlec atvāžamā atslēga. Sīkums, bet patīkami. Šāds risinājums stāsta par Alfas tieksmi tēmēt augstāk par budžeta grupu. Liekam iekšā, pagriežam. Uh, ziemassvētku eglīte. Visapkārt iespīdas koši sarkanā krāsa. Mērinstrumenti, radio, visi kloķīši un podziņas. Automātiski ieslēdzas radio, kurš lēnām palielina skaļumu līdz iepriekš iestatītajam. Borta dators ar pīkstienu un uzrakstu brīdina, ka iespējams apledojums uz ceļa, rāda, ka ārā ir -7C, un ka skanošais radio ir SWH. (RDS dati tiek dublēti gan uz radio displeja, gan centrālā ekrāna mērinstrumentu paneļa vidū, tieši virs stūres) Ļoti jauki, ņemšu vērā. Vēl nedaudz paspēlējos ar borta datoru, iestādu vajadzīgos parametrus, radio, nobraukumu, un ātruma ierobežojumu uz 56km/h. Sāku braukt. Pedāļi spiežas ļoti viegli, nepierasti garš ir sajūga gājiens, bet pēc pāris pārslēgšanās to vairs nemanu. Pirmais, otrais,... un sāk pīkstēt mans iepriekš uzstādītais ātruma ierobežojums! Nekas, pāris reizes nopīkst, un atstāj uzrakstu uz ekrāna „SPEED LIMIT”. Tas, protams, netraucē braukt tālāk. Trešais,... kur ir trešais? Pārslēgs atsitas kautkur, bet trešā pārnesuma nav. Mēģinu vēlreiz, nekā, vēlreiz, izdodas. Pie vainas izrādās nepierasti liela atstarpe starp pārnesumu robiem. Protams, pēc pāris pārslēgšanās reizēm problēmas vairs nav. Trešais, ceturtais,... un Eizenšteina iela izrādās par īsu. Vai tiešām tas ir 1.6l motors? Būs sajaukuši un iedevuši man 2.0l versiju. Nē, viss pareizi. Dokumentos melns uz balta – 1.6l 120Zs. Jūtos ļoti patīkami pārsteigts. Biju gaidījis tādu Golfiski tūļīgu, smagnēju auto, bet šis jau ir maskēts sportists. Pa labi, pa kreisi, taisni, mājas ceļmalā zib, kvartāli mainās cits pēc cita. Luksofors! Kur tas tik pēkšņi uzradās? Bremzēju, strauji. Vietas vēl pietiek, bet gribu izjust bremzes. Džeremija Klarksona (TopGear) vārdiem – bremzes ir asas kā ar žileti griežot svaigu citronu. Nu labi, tas ir pārspīlēti, bet bremzes tiešam ir ļoti labas. Pedālis mazliet sāk sist pa kāju, tātad ABS darbojas. Ļoti labi, šādā laikā bez tā neiztikt. Pagrieziens šurp, pagrieziens turp, bremze gāze, pēkšņi Rīga ir kļuvusi par mazu, gribu ārā, uz lielceļa. Esmu iekarsis. Mani mazliet atvēsina sastrēgums pirms tilta. Labi, pabraukšu mierīgi. Pavērošu apkārtni. Pārprogrammēju radio sev pierastajā secībā, pārlieku ātruma ierobežojumu uz 74km/h, joprojām baigā mīcīšanās, augstāk par pirmo pārnesumu nesanāk pārslēgties. Turpinu apgūt interjeru. Lūk, arī podziņa manas paranojas nomierināšanai – durvju aizslēgšana. Pierastās izlecošās podziņas uz durvīm nekur neatradu, tāpēc nospriedu, ka durvis vai nu bloķējas automātiski, jeb nebloķējas vispār. Nekā, ļoti ērta podziņa tieši uz paneļa, un klikt visas durvis tiek bloķētas. Jūtos mierīgs. Ik pa laikam pieķeru sevi uzspiežam uz stūres spieķa labajā pusē... pieradums radio vadībai uz stūres ir stiprs, bet šeit diemžēl jāiztiek bez tā (protams, to var pasūtīt kā papildaprīkojumu). Beidzot esmu uz tilta. Brīvība. Neviens vairs netraucē. Pirmais, otrais, 6000 apgriezieni minūtē, trešais, ceturtais, piektais... arī tilts izrādās par īsu. Bet kas par skaņu. Motora dziesma ir fantastiska. Tā drīzāk ir sajūta, nevis skaņa. Kolosāli. Skaņas dēļ vien ir vērts sparīgāk uzmīt arī vietās kur nav iespējas īsti ieskrieties. Komplektācijā nav kompaktdisku atskaņotāja, bet kam tas vajadzīgs? Slēdzam ārā radio, lai netraucē klausīties motora dziesmā.
Ātruma rekordus negribu sasniegt vai pārspēt. Sniegs ir sniegs, ledus ir ledus, un es neesmu Šumahers. Ticēšu grāmatā rakstītajam 195km/h. Un ne jau ātrumā ir bauda. Īsto braukšanas prieku dod vidēji ātrumi līkumainā ceļā.
Klāt vakars, atgriežos mājās, iebraucu stāvvietā, veru vaļā durvis – blaukš! Divdurvju versijai, protams, ir milzīgas sānu durvis. Atverot uz pirmo robu izlīst nevaru, verot vaļā vairāk durvis pašas ar spēku raujas vaļā un, protams, atsitas pret kaimiņa auto. Tātad mazliet akrobātikas. Ar vienu roku pieturot durvis no atsišanās, lienu laukā. Lielas durvis ir ērtas, ja tās ver brīvā vietā, stāvvietā tas tomēr ir nežēlīgi. Vēl jaizlocās tā lai no aizmugures sēdekļa paņemtu ziemas jaku un pirkumu maisiņus. Brrrr. Noteikti nevajag taupīt, un piemaksāt to 300Ls starpību un izvēlēties auto ar 5 durvīm. Pī,pī,pī,klik, ejam gulēt katrs savu miegu.
Rīts. Nepielūdzamais termometrs atdzīstas, ka naktī saskaitījis mīnus desmit grādus. Ko par to teiks mana Alfa? Neko. Pielec bez mazākās domāšanas. Pēc īsa brīža jau sāk silt sēdekļi. (Sēdekļu apsildi ārā neslēdzu, ne tāpēc, ka man vienmēr saltu, bet tāpēc, ka attiecīgā poga ir novietota ļoti neērtā vietā – tieši uz sēdekļa, pie atzveltnes. Iesēžoties tā absolūti nav redzama, un uzliekot drošības jostu, nav arī vairs sataustāma.) Sāk atgriezties mājīguma sajūta. Braucu ārā no stāvvietas. Kas tad tas? Gandrīz aizķeru pretim stāvošo auto. Vai esmu kļuvis tik izklaidīgs? Nākamajā stāvvietas līkumā tas pats. Izbraucu uz ielas, arī nesanāk ierastā trajektorija. Veru vaļā bukletiņu – nu ja, apgriešanās rādiuss 11.5 metri. Biju pieradis pie 10.5m, un izrādās, ka tā viena metra starpība ir daudz. Sīkums, bet nepatīkams.
Tāpat neapmierina skats atpakaļ. Aizmugurējais logs ir ļoti mazs, un stenderes ļoti platas. Toties labu redzamību nodrošina sānu spoguļi, abās pusēs sfēriskie. Un galu galā, ar Alfu nav jābrauc atpakaļ, bet gan uz priekšu. Un ātri.
Turpinu apgūt borta datoru. Ko te var atrast? Nobraukto distanci, laiku, momentāno degvielas patēriņu, vidējo degvielas patēriņu, atlikušos kilometrus līdz apkopei. Pag, degvielas patēriņš. Tas ir īstais? 10.7 litru uz 100 kilometriem. Takā par daudz. Kur ir buklets? 11.1 pilsētā, 6.3 uz šosejas, 8.1 vidējais. Diemžēl normas robežās. Auto normas, ne manējās. Dinamika prasa upurus. Šķirstu tālāk bukletu, un atrodu ko sev tīkamāku – 1.9jtd. turbo dīzelis. Jaudas un ātruma parametri praktiski tie paši, bet patēriņš par 30% mazāks. Tā noteikti būtu mana izvēle. Ja vien cenu lapā skaitļi nebūtu tik nežēlīgi. Dīzelis ir tieši divus tūkstošus latu dārgāks. Nopietna viela pārdomām. Konkrētā auto cena mazliet virs 10000Ls. Dīzeļi sākot no 12000Ls. Prieks nav lēts. Kautgan, es labāk vienreiz nomaksāju vairāk, nekā katrreiz uzpildot degvielu atdodu 10 latus, 7 vietā.
Nāk prātā televizorā redzētā naktskluba reklāma „mēs zinām baudas cenu”. Tagad arī es zinu. Desmit tūkstoši latu.
Pirmdiena. Joprojām auksts. Un drūms. Jo laiks šķirties no Alfas. Viegls sprints cauri Rīgai, lūk, arī autosalons. Nē, vēl ne! Vēl vienu kvartālu jāapbrauc. Nu tas brīdis ir klāt. Smaidīgas sejas, pēdējās formalitātes. Viss. Sapnis izsapņots. Līdz nākamajai reizei.
Vērtējums: Ideāls auto ja Jūs gribat izbaudīt katru brauciena mirkli, ja Jums nav jāvadā milzu kravas, un Jums ir salīdzinoši daudz naudas. Ja plānojat braukt daudz, iesaku apsvērt dīzeļa versiju.
Par:
- dinamika;
- dizains un kvalitāte;
- aprīkojums;
- skaņa (motora)
Pret:
- cena;
- degvielas patēriņš;
- apgriešanās rādiuss;
- slikta pārredzamība atpakaļgaitā
I.M.Jealousy
Paldies Auto Torino
www.autotorino.lv
hello