Jane · Doe

Karma mani zvetē ar savu ādas pletnīti tā, ka švīkst vien. Šajā sadistiskajā spēlītē esmu iesaistījusies labprātīgi, jaunības maksimālisma vieglprātībā piemirsdama vienoties par kādu žestu vai verbālu signālu, kas apzīmētu ilgi gaidīto "Stop!" Smilkstēdama es paciešu katru nākamo pļauku. Šķiet Karma krietni pārvērtē manu sāpju slieksni un kā lai es izskaidroju šo nežēlīgo pārpratumu, kad tās krampī sarautās ķetnas žņaudz manu rīkli, liedzot norīt kaklā iestrēgušo kamolu?! Iejutusies savā lomā, tā elles izdzimuma balsī rēc: "Who's your daddy?" un es tikai bezspēcīgi nočukstu: "I never had one..."

Es šodien vēlos piederēt katoļu ticībai, izjūtu nepieciešamību pēc grēksūdzes. Vai es ko nožēloju?! Gan jā, gan- nē. Nav iespējams nodalīt ko konkrētu, katru manas dzīves mirkli pavada skumja nopūta vai ironisks smaids. Es dzimu grēkā un tas ir ieildzis, to neiztirzāt, nenosodīt un neattaisnot ārpus konteksta. Es tikai vēlos ieslīgt dūmakainā cellē un monologa formā dalīties savā dzīvē ar svešinieku, kura acīs nav jālūkojas, kura fiziskā esamība un morālā pārliecība ir tikai manā apziņā.