Jane_Canta - Post a comment

Šī mēneša notikumi bija kā kulminācija manai karjeras dzīvei gan no labākās, gan sliktākās puses. Tik spēcīgi emocionāli kāpumi un kritumi liek domāt, ka esmu to visu nolaidusi līdz maksimālam spriedzes līmenim.
Manu priekšnieku atlaida.
Mani iecēla viņa vietā par p.i. (atbildība - 30 darbinieki, pārdesmit miljonu ienākumu nodrošināšana, investīciju projekti uz vairākiem simtiem tūkstošu...).
Kolēģu ziņkārīgie skatieni, līdzjūtība, izturības vēlējumi un neticība, ka es ar ko tādu spēšu tikt galā.
Cīņa ar sevi - jā, māku, protu, zinu, jā, neticu, ka man šos pienākumus uzticēs ilgtermiņā... mani droši vien izmanto, līdz brīdim kamēr atradīs kādu izskatītu kundziņu, kas prot pašpārliecināti muldēt un kurš, visticamāk, plūks vadības acīs laurus par manis paveikto darbu.
Gājiens uz Valdi (teorētiski arī sevis prezentēšana, ilgtermiņa atbilstības vērtējumam konkrētajā amatā) - tika uzdoti neadekvāti un nesaprātīgi daudz stulbu jautājumu, kas neatbilst līdzšinējai uzņēmuma vadības praksei, kā rezultātā, pilnībā neakceptēts neviens no izskatītajiem jautājumiem un atceļot tikšanās to daļu - kurā es stāstu savu stratēģisko vīziju uzņēmuma attīstībai. Totāla izgāšanās no manas puses.
Pārdzīvojumi, dusmas un viss kas nāk komplektā.
Šobrīd viss - esmu 18 dienas atvaļinājumā, no kurām 11 dienas Turcijā.
Jāatpūšas. Vairs negribu mēģināt uzminēt ko mana vadība no manis grib - vai atlaist, vai dot citu amatu, vai atstāt mani vecajā amatā.
Jāatpūšas, lai spētu adekvāti uztvert situāciju, bez emocijām.
Jāatpūšas un dod dievs man iespēju izveidot piepildītu dzīvi arī ārpus darba - dod dieviņ sirsnīgas, mīļas un mīlestības pilnas partnerattiecības.