Jane_Canta - Post a comment

Šķiet mūžību gaidītais videočats notika tikai tādēļ, ka ļoti stingri un konkrēti pajautāju: KAD?
Šķiet, gribēju viņu nogalināt, sist, skrāpēt, kost, teikt visu, kas nodarītu viņam sāpes, darīt visu iespējamo, lai tikai viņš atzītos, ka viņam sāp.
Viņa pašpārliecinātā poza un web kamerā pūstie dūmi šķiet nospieda kādu pogu manā apziņā. Šīs pogas nosaukums: Iznīcināt-destruktīva ietekme.
Ko es sarunāju? Daudz ko?
Mani plosa greizsirdības, sāpju un nezin vēl kādi dēmoni.
There is nothing to say, only that I miss you. Ir vienīgais konstruktīvi pozitīvais teikums no manas puses, pārējais viens vienīgs uzbrukums, visiem viņa vājajiem punktiem, kurus pa šo laiku biju viņā uztaustījusi...
Pati vāros dusmās.
Raudu un dusmās strīdos ar sevi. Es esmu ļoti, ļoti dusmīga.
Patiesībā pat neesmu pārliecināta, vai man to vīrieti maz vajag.
Esmu greizsirdīga uz visu - viņa draugiem, kas ir ar viņu kopā, vecākiem, pilsētu, smaidu, gaisu uz visu...
Nesaprotu, kas tas ir un kas tas bija.
Saprotu, kādēļ man nav dotas normālas attiecības.... maz kas svēts var tikt saglabāts pēc šādas dēmonu dejas...