Jane_Canta - Post a comment

Kad biju bērns, biju ļoti klusa. Nerunīga.
No bērnības bija tāds iekšējs uzstādījums - ja man nav ko teikt, es nerunāju.
Skaidri atceros to brīdi, kad vēroju savu klases biedreni, kas 155-to reizi stāstīja par savu suņu un kaķu piedzīvojumiem, par sevi.
Dažreiz interesanti, dažreiz garlaicīgi, viņa ļoti atkārtojās un tik daudz runāja par sevi. Vai tad tas kādu var interesēt??? Tomēr, neskatoties uz to, visi klases biedri klausījās viņā ar vaļējām mutēm. Izrādīja interesi.
Tad manī pamodās apjausma, ka cilvēki tevi klausās, arī tad, kad tu runā muļķības (kaut vai izdomātas), ka nevienam neinteresē vai tas vispār ir kas nozīmīgs, vārdu vērts, un, kad nav par ko runāt, droši vari murmulēt par sevi: kā reaģēju, ko ieraudzīju, kā jutos, ko domāju par to un šito .... nu un tad jau sakāmā ir ļoti daudz, tādēļ, ka kaut ko domājam, ieraugam un jūtam tak visu laiku.
Tad es pamazām sāku kļūt runīgāka. Atklāju to prieku, ko sniedz runāšana par un ap sevi. Ja kāds, ko jautā par mani, jūtos glaimota, ka kādam es izraisu interesi. Mani tas priecē!!! Tādēļ ar prieku atbildu.
Uz doto brīdi man ir 28 gadi.
No pilnīga intraverta bērna, es tagad esmu kaut kur starp intra un ekstra. Bet, parasti, vados pēc situācijas.
Jā, un spēju norunāt 1,5 stundas ļoti skaistā monologā :) līdz man ir vajadzīgs ievilkt elpu kaut uz 5 minūtēm. (Tāds ritms izstrādājies gan dēļ darba).

Tomēr aizvien vairāk sāku novērtēt cilvēku spēju paklusēt. Arī savu spēju paklusēt.

Tomēr, sociumā un darbā, pamatā, tiek novērtēta cilvēka spēja runāt, pat ja tās ir muļķības, pat ja cilvēks atkārtojas, pat ja viņš melo... šķiet sabiedrībai patīk, ka piepilda telpu ar vārdiem. Vārdiem, kas bieži vien ir tukši, kas neko nenozīmē. Vārdiem tiek piedēvēta lielāka nozīme, nekā darbiem. Tevi pat nepieņem darbā, ja tu neproti apvārdot.

Tādēļ, ka cilvēks, kas daudz runā, liekas mazāk bīstams, vai ne?

Tādēļ, ka bosam piestāstot pilnas ausis par maniem uzskatiem darba sakarā, par veicamajiem uzlabojumiem, par darbiem, ko daru un ko plānoju darīt (kaut, ja uz vietas tos izdomāju), kaut kā vieglāk paliek. Boss nodomā - šī nu gan laba darbiniece, šķiet pat pa nakti funktierē, ko un kā uzlabot darbā. Viņš jūtas apmierināts ar šo apzinīgo darbinieku.

Tādēļ, ka vārdi mūs sapin un appin.

Hipnoze ir balstīta uz vārdiem. Princips ir sekojošs - runā daudz visādas, ne visai svarīgas lietas tādā vienmuļā stilā. Cilvēks sākumā klausās, klausās... tad sapinas vārdos, ko klausās, zemapziņa saka: tas nav nekas svarīgs! un izslēdz mūsu apzināto prātu. Čiks un gatavs. Mēs esam vadāmā transa stāvoklī :)

Prast runāt ir svarīgi, tomēr, jāapzinās, ka tā ir spēle. Spēle sociumam, kas ir nepieciešama, lai mēs tajā iekļautos, izdzīvotu. Spēle, kas spēj sniegt daudz prieka.

Tomēr ir skumji, ka cilvēki, kas tikai "vāvuļojas" (:P) vārda tiešajā nozīmē, tiek novērtēti sabiedrībā augstāk, nekā tie, kas tiešām dara.

Tādēļ spēlējam līdzi, pat, ja tas viss ir tikai viena vienīga vāvuļošana :)