Jane_Canta - Post a comment

Liekas, ka dzīvē ir tik daudz problēmu un tā gribas pret kādu atstutēties, paļauties...
... pēc sarunas "caur puķītēm" ar mīļoto, secināju, ka arī viņš man nevar palīdzēt, un ja varētu, es droši vien neatļautu...
... tajā brīdī mani atkal pārņēma dziļā vientulības sajūta: es esmu viena šai pasaulē.
Galvā atkal atskan kaut kur sen izlasīts teksts: Viens tu ieradies šajā pasaulē un viens tu arī aiziesi.
...
Šī vientulība ir ļoti visaptveroša... tāda, kas nāk no dzīlēm. Šķiet, ka ar tādu vientulības sajūtu es īsti neiederos sociumā, jo tas nav dabīgi.
...
Vēlāk man atnāca apjausma, ka esmu vientulības veldzi guvusi vienmēr pastarpināti caur citiem cilvēkiem, bet cilvēki nāk un iet, situācijas nāk un iet... kā jau dzīvē.. viss plūst un mainās... un vientulības sajūta atgriežas.
Es sapratu, ka vientulības veldze man jāmeklē nevis vienā līmenī ar sevi - starp līdzcilvēkiem, bet augstākā līmenī, t.i., sajust dievišķo sevī un visapkārt.
Saprast, ka caur dievišķo es neesmu viena.
Iemācīties paļauties uz to.
Jo fiziskā plāksnē mēs tiešām esam vieni.