Jane_Canta - Post a comment

GARĪGĀ ATTĪSTĪBA UN NERVU SISTĒMAS TRAUCĒJUMI
(Roberto Asadžioli)

Cilvēka garīgā attīstība - tas ir ilgstošs process, ceļojums pa brīnišķīgām zemēm, ar ne tikai ar brīnumainiem piedzīvojumiem, bet arī ar šķēršļiem un briesmām. Tā ir saistīta ar transformācijas pilniem dziļiem morālās attīrīšanās procesiem, ar agrāk neizmantotu spēju atmodu, ar apziņas izaugsmi līdz neiedomājamam līmenim, ar tās ieiešanu un izplešanos jaunos iekšējos dziļumos.

Tādēļ nav brīnums, ka šīs svarīgās izmaiņas iziet caur dažādām kritiskām stadijām, kuras nereti ir saistītas ar nervu sistēmas, emocionālajiem un prāta darbības traucējumiem.

Parastajos klīniskajos novērojumos tos var viegli sajaukt ar tādiem traucējumiem, kuriem ir pavisam citi cēloņi. Traucējumiem, par kuriem mēs runājam, ir pilnīgi cita nozīme, tādēļ tos ir jāvērtē citādi un arī jāārstē savādāk. Mūsdienās šādi traucējumi, saistīti ar garīgiem cēloņiem, sastopami arvien biežāk. Parādās arvien vairāk cilvēku, kuri apzināti vai neapzināti pārdzīvo iekšēju, garīgu slodzi. Mūsdienu cilvēka dvēseliskā attīstība kļūst par arvien grūtāku un sarežģītāku procesu, nekā tas bija agrāk. To nosaka tās lielāka daudzpusība un ietekmē cilvēka kritiskais prāts.

Ceļā uz pilnīgu garīgo apziņu cilvēks var iziet piecas kritiskas stadijas:

1. krīzi pirms garīgās atmodas;
2. krīzi, kuru izraisa garīgā atmoda;
3. kritumu pēc garīgās atmodas;
4. krīze garīgās pārveidošanās stadijā;
5. “Dvēseles tumšo nakti”.


Aplūkosim tās pēc kārtas.


I KRĪZE PIRMS GARĪGĀS ATMODAS

Vispirms daži vārdi par vienkārša cilvēka psihi. Cilvēks ar zemu attīstības līmeni, savu dzīvi virza tā, lai apmierinātu savas personīgās vēlmes, piemēram, pēc baudas gūšanas, bagātības un godkāres.

Cilvēks, kura garīgais līmenis ir nedaudz augstāks, pakļauj savas personiskās noslieces ģimenes un pilsoņa pienākumu izpildīšanai, pret kuriem viņam ir ieaudzināta cieņa.

Pie tam viņš nedomā par to, no kā ceļas šie pienākumi, kā tie savstarpēji attiecas. Viņš var sevi uzskatīt arī par ticīgu, taču viņa reliģiozitāte būs virspusēja un stereotipiska. Lai varētu dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, viņam pietiek ar formālu savas baznīcas noteikumu, izpildīšanu un piedalīšanos noteiktās rituālās darbībās.

Parasts cilvēks nedomājot balstās uz savas ikdienas dzīves nepārprotamo realitāti. Viņš cieši turas pie materiāliem labumiem. Tā eksistēšana uz zemes viņam praktiski ir pašmērķis.

Tomēr dažreiz gadās, ka šis parastais cilvēks savā iekšējā dzīvē pārdzīvo pēkšņas pārmaiņas, kas viņu pārsteidz negaidot un biedē. Reizēm šī transformācija notiek daudzu vilšanos rezultātā, bieži pēc spēcīgiem iekšējiem pārdzīvojumiem, piemēram, zaudējot sev tuvu cilvēku.

Tomēr gadās, ka tā norit arī bez ārēja cēloņa: pastāvot pilnīgai labklājībai un likteņa labvēlībai, rodas neskaidrs nemiers, neapmierinātība un iekšēja tukšuma sajūta.

Cilvēks jūt, ka viņam trūkst kaut kas nenosakāms, ko viņš nespēj ne noraksturot, ne nosaukt, un tādēļ cieš no tā. Pakāpeniski rodas nerealitātes, ikdienišķās dzīves niecības izjūta. Personīgās intereses, kas līdz šim pilnībā piepildīja viņa dzīvi, pēkšņi kļūst mazsvarīgas un zaudē vērtību.

Priekšplānā izvirzās jauni jautājumi, cilvēks sāk domāt par dzīves jēgu, par parādību cēloņiem, par savu personīgo dzīvi un citu ciešanām, par cilvēku nevienlīdzību, cilvēciskās eksistences izcelšanos un mērķi. Šajā posmā nereti cilvēks sāk maldīties. Daudzi, neizprotot Dvēseles jaunā stāvokļa nozīmi, uzskata to par dīvainību un garīgu slimību, un, tā kā tas ir ļoti mokoši, tad visādi cenšas to sevī nomākt.

Baidīdamies sajukt prātā, viņi dara visu iespējamo, lai atkal varētu atgriezties konkrētajā realitātē, kuru viņam ir bailes zaudēt.

Šajā iekšējā cīņā daži ar jaunu sparu metas dzīves virpulī, lai meklētu jaunas nodarbības, vēlmes un sajūtas. Dažreiz viņiem arī izdodas apslāpēt savu nemieru, bet nekad - no tā atbrīvoties.

Šis nemiers klejo viņu būtībā, izjauc ierasto dzīves kārtību un pēc kāda laika, dažreiz pat pēc vairākiem gadiem, ar jaunu spēku izlaužas apziņas virspusē. Pa šo laiku iekšējais nemiers ir kļuvis tikai vēl mokošāks, bet iekšējais tukšums vēl grūtāk panesams.

Cilvēks jūtas sagrauts, viss, kas veidoja viņa dzīvi, liekas kā sapnis un nokrīt kā tukša čaula. Tai pašā laikā jauna dzīves jēga nav radusies, cilvēks vēl neko nezin par to, pat nenojauš par tās pastāvēšanu.

Bieži vien šīm ciešanām pievienojas arī morālā krīze, mostas ētiskā apziņa, cilvēku moka vainas izjūta un nožēla par agrāk sadarīto. Viņš bargi sevi tiesā un iekrīt pilnīgā depresijā. Bieži šajā stāvoklī rodas domas par pašnāvību, kas šķiet kā vienīgais atrisinājums iekšējam sabrukumam.

Tomēr tas nav visiem. Vieni vispār neizjūt šādas stadijas, bet citi pārdzīvo tikai īsu mirkli.

Šī garīgā lūzuma izpausmes ir ļoti līdzīgas neirastēnijas un psihoastēnijas pazīmēm. Starp citu, viens no psihoastēnijas simptomiem ir funkcionēšanas realitātes zudums, bet cits -depersonalizācija.

Dvēseles garīgās krīzes līdzību norādītajām slimībām vēl pastiprina tas, ka šī krīze izsauc līdzīgus fiziskos simptomus: novājēšanu, nervu uzbudinājumu, bezmiegu, barības trakta un asinsrites traucējumus.


II KRĪZE, KURU IZRAISA GARĪGĀ ATMODA


Izveidojoties saiknei starp personību un Dvēseli, iekšējas gaismas, enerģijas, prieka un aktīvas darbības spēka straumes, atnes brīnišķīgu atbrīvotības izjūtu.

Agrākie simptomi, iekšējā cīņa, ciešanas, neirozes, bezmiegs un fiziskie satricinājumi var pazust, un bieži vien tik strauji, ka ir skaidrs - tam visam nebija materiālas dabas cēloņu, bet gan dvēseliskās ciešanas. Šajos gadījumos Dvēseles garīgā atmoda, vārda pilnā nozīmē, ir dziedniece.

Tomēr, ne vienmēr atmoda norit tik vienkārši un harmoniski. Tā var izsaukt arī sarežģījumus, traucējumus un dažādas novirzes. Visbiežāk tas attiecas uz cilvēkiem, kuru prāts nav pilnīgi līdzsvarots, emocionālā dzīve ir pārāk eksaltēta, nervu sistēma - pārāk jūtīga, lai spētu bez problēmām izturēt dvēselisko enerģiju pastiprināšanos.

Kad apziņa ir pārāk vāja vai arī nesagatavota garīgās gaismas izturēšanai, un ja viņā mīt nosliece uz augstprātību un egocentrismu, iekšējie notikumi var tikt nepareizi iztulkoti.

Notiek tā saucamā līmeņu pārbīde, relatīvais tiek pārnests uz absolūto, personīgā sfēra - uz Dvēseles pasauli. Šajos gadījumos garīgais spēks var novest pie personīgā “Es” pārspīlēšanas, piemēram, cilvēks var pavisam mierīgi apgalvot, ka viņš ir Mesija. No parastā medicīniskā viedokļa, šim cilvēkam vajadzētu noteikt diagnozi , lielummānijas gadījums, psihiska saslimšana, utt.

Patiesībā šādi formulējumi ir tikai aprakstoši, no tiem mēs nevaram uzzināt par garīgās slimības patiesajiem cēloņiem. Tomēr mums ir ļoti svarīgi zināt, vai aiz šī slimnieka idejām nav dziļāki psiholoģiski iemesli. Mēs zinām, ka savas Dvēseles sajušanu un uztveri un tās iekšējā vienotība ar cilvēka personību, izsauc viņā fantastiskas sajūtas, saplūšanu ar Dievišķo Dabu un vienotību ar To.

Daudzās mācībās mēs rodam tam apstiprinājumu. Bībelē tas ir izteikts tieši un skaidri: “Vai jūs zināt, ka jūs esat dievi?” Svētlaimīgais Augustīns saka: “Kad cilvēka Dvēsele mīl, Viņa kļūst līdzīga tam, kuru mīl.

Kad Viņa mīl uz zemes pastāvošo, Viņa tuvinās zemei, bet kad Viņa mīl Dievu, vai Viņa nekļūst par Dievu?”.

Visspēcīgāk cilvēka Dvēseles identitāte ar Augstāko Dvēseli apliecināta un izteikta Vēdantas filozofijā.

Lai kā mēs arī neuztvertu šīs attiecības, starp individuālo un universālo - kā pilnīgu identitāti vai kā līdzību, kā piederību vai kā vienotību - tomēr gan teorijā, gan praksē mums ir jāizjūt nesamērojamo distance, starp Dvēseli Viņas tīrajā būtībā un vienkāršu personību.

Pirmā ir pamats, centrs, esamība; otrais - mūsu mazais “es”, mūsu ikdienišķā apziņa. Šo atšķirību neievērošanu noved pie bīstamām sekām. Tas ļauj izprast augstāk aprakstītos dvēseliskos traucējumus, sevis izcelšanu un dievišķīguma piedēvēšanu sev tik galējā formā.

Cilvēku, kuri ir krituši par upuri līdzīgām ilūzijām, maldi ir radušies no tā, ka viņi pieraksta savam pārejošajam “Es” Augstākās Dvēseles īpašības un spējas.

Līdzīgu lielummānijas gadījumu izpratne, var sniegt vērtīgus norādījumus ārstēšanai: ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt pierādīt slimniekam, ka viņš kļūdās, ka viņam nav taisnība , ironizēt un smieties par viņu. Tas viss var tikai viņu sakaitināt un uztraukt. Ieteicamāka ir pavisam cita rīcība, atzīt realitāti, kas ir viņa idejās, un pēc tam pacietīgi jāizskaidro slimniekam viņa maldus.

Citos gadījumos Dvēseles garīgā atmoda un tai paralēli noritošā iekšējā apgaismība var izsaukt emocionālu pārslodzi, kas var izpausties vētrainu un nesakarīgu, murgainu kliedzienu, raudu, dziedāšanas un satrauktu darbību veidā.

Daži spēcīga rakstura cilvēki, iekšējā pacēluma rezultātā, ko izsauc Dvēseles atmoda, var pasludināt sevi par praviešiem, mesijām un reformatoriem. Viņi vada visdažādākās kustības, dibina sektas, kas izceļas ar fanātismu un izteiktu velmi visus pievērst savai ticībai.

Daudziem cilvēkiem, pašu Dvēseles garīgās transcendentālās un dievišķās puses atklāsmes un personības pārveidošanās rezultātā, rodas tendence pilnīgi identificēties ar savu garīgo dabu. Šādu stāvokli var sasniegt tikai ilga un gara savas personības pārtapšanas ceļa rezultātā. Tas neizdodas uzreiz un no šejienes rodas depresīvie stāvokļi, līdz pat izmisumam un tieksmei sevi iznīcināt.

Dažiem cilvēkiem, ar attiecīgu novirzi, iekšējo atmodu var pavadīt dažāda veida paranormālas parādības. Viņi redz augstas, eņģeļiem līdzīgas būtnes, dzird balsis, kuras viņu uzrunā vai arī izjūt tieksmi nodarboties ar automātisko rakstīšanu.

Šādā veidā iegūto ziņojumu būtība var būt ļoti daydzveidīga. Katru gadījumu nepieciešams pārbaudīt individuāli un izanalizēt ar skaidru prātu, bet bez iepriekšpieņemta nolieguma, kā arī bez pietātes, ko varētu iedvest informācijas avota neparastums. Ar ļoti lielu piesardzību jāizturas pret tādiem ziņojumiem, kas satur tiešas pavēles un pieprasa aklu pakļaušanos, kā arī pret tiem, kuros tiek cildināts informācijas saņēmējs, jo patiesi garīgie Skolotāji nekad nelieto tādus paņēmienus.

Vēl jāatzīmēē, ka neatkarīgi no tā, cik zīmīgi ir saņemtie ziņojumi, tie tomēr kaitē veselībai, jo nevar neizsist no līdzsvara prātu un jūtas.


III KRITUMS PĒC GARĪGĀS ATMODAS


Paejot zināmam laikam, pēc atmodas seko kritums. Mēs jau teicām, ka harmonisks Dvēseles atmodas process izsauc prieku un prāta apgaismību par esības jēgu un mērķi.

Izzūd daudzas šaubas, tiek atrisināti daudzi jautājumi, parādās iekšējā pārliecība. To pavada visa vienotības pārdzīvojums, dzīves skaistuma un svētuma izjūta. No atmodinātās Dvēseles līst mīlestības straume uz visiem cilvēkiem un katru radību.

Patiešām, nav nekā iepriecinošāka un mierinošāka sirdij, kā saskarsme ar tādu atmodināto, kurš atrodas šajā svētīgajā stāvoklī. Liekas, ka viņa iepriekšējā personība ar tās asajām šķautnēm un nepatīkamajām pusēm ir izzudusi, un jums uzsmaida pilnīgi cits cilvēks, simpātiju pārpilns, ar tieksmi sniegt prieku un būt noderīgam apkārtējiem, izdalot viņiem saņemtās garīgās bagātības.

Šāds priekpilns stāvoklis var turpināties ilgāku vai īsāku laiku, taču tam, protams, reiz pienāk gals. Ikdienišķā personība, ar tās dziļajām saknēm, tikai uz laiku ir pazudusi no apziņas virspuses; tā ir bijusi it kā iemigusi, bet ne galīgi izzudusi, jo nav pilnībā pārveidota. Bez tam garīgās gaismas un mīlestības straume ir ritmiska un cikliska, kā jau viss šajā pasaulē, paisumam agri vai vēlu seko bēgums.

Svētuma pārdzīvojuma izbeigšanās ir mokoša un reizēm saistīta ar kritienu un nopietniem traucējumiem. No jauna atmostas un ar jaunu spēku sevi piesaka zemākās tieksmes. Taču atmodas process jau ir padarījis smalkāku ētisko apziņu, palielinājis tieksmi uz pilnveidošanos.

Cilvēks pats sevi tiesā bargāk un nežēlīgāk; viņam var pat likties, ka viņš ir kritis vēl zemāk, nekā agrāk. Šie maldi rodas tādēļ, ka apziņas virspusē nonāk agrāk slēptās noslieces un tieksmes, Dvēseles atmodas rezultātā izvelkot tās ārā no zemapziņas paslēptuvēm.

Kritiens var būt tik dziļš, ka cilvēks sāk noliegt savas iekšējās pieredzes garīgo nozīmi. Viņa iekšējā pasaulē valda šaubas un pazemojums, viņš padodas kārdinājumam uzskatīt visu, kas ar viņu ir noticis, par ilūziju, fantāziju, sentimentālām pasakām.

Cilvēks var kļūt cietsirdīgs un sarkastisks, ciniski izsmiet sevi un citus, atteikties no saviem ideāliem un centieniem. Tomēr, neraugoties uz visām pūlēm, viņam vairs nav iespējams atgriezties savā iepriekšējā stāvoklī. Skaistums un brīnums, ko viņš ir piedzīvojis, ir palicis viņā, un- tie ir neaizmirstami. Viņš vairs nespēj dzīvot sīko ikdienas dzīvi, dievišķās skumjas viņu plosa un nedod mieru. Kopumā reakcija ir ļoti sāpīga, ar izmisuma lēkmēm un domām par pašnāvību.

Šādā stāvoklī cilvēkam ir nepieciešama palīdzība. Jāpalīdz viņam saprast, ka svētlaimes stāvoklis nevar ilgt mūžīgi, ka tam sekojošā reakcija ir dabīga un neizbēgama. Brīnišķīgais stāvoklis, kuru viņš pārdzīvoja, bija līdzīgs lidojumam uz saules apmirdzētām virsotnēm, no kurienes redzama visas pasaules ainava. Tomēr katrs lidojums reiz beidzas. Mēs atkal atgriežamies līdzenumā, lai pēc tam lēni, soli pa solim, pārvarētu stāvo kāpumu, kas ved uz virsotni.


IV KRĪZE GARĪGĀS PĀRVEIDOŠANĀS STADIJĀ


Apzināšanās, ka pārdzīvotais kritums vai nolaišanās ir dabīgs process, caur kuru mums visiem ir jāiziet, mierina un uzmundrina meklētāju, palīdzot atgūt spēkus, lai sāktu drošu kāpumu augšup garīgās dvēseliskās krīzes pārtapšanas posmā.

Minētais kāpums uz augšu ir pilnīga personības pārmainīšanās. Tas ir garš, grūts un sarežģīts process: aktīvas attīrīšanās fāze, ar nolūku novērst šķēršļus garīgo spēku straumei, iekšējo spēju attīstība, kuras agrāk bija apslēptas vai vāji izteiktas, kā arī fāze, kuras gaitā personībai ir jāļauj dvēseles garam klusi un bijīgi strādāt ar sevi, vīrišķīgi un pacietīgi panesot neizbēgamās ciešanas.

Tas ir laiks ar lieliskām pārmaiņām, kad gaisma un tumsa, prieks un bēdas nomaina viens otru.

Dažreiz šai posmā cilvēka spēkus un uzmanību tik ļoti piesaista smagie un dažreiz mokošie iekšējie pārdzīvojumi, ka viņš nespēj tikt galā ar personīgās dzīves prasībām.

Raugoties no malas un vērtējot šādu cilvēku no praktiskās efektivitātes un vispārpieņemto normu viedokļa, bieži vien secina, ka viņš it kā ir kļuvis “savādāks”, mazāk “ko vērts”, nekā agrāk. Tā dvēseliski garīgi evolucionējošā cilvēka iekšējās problēmas saasinās, viņa ģimenes locekļu, draugu un ārstu nesaprašanas un nepatieso vērtējumu dēļ.

Bieži viņam nākas dzirdēt aizvainojošus aizrādījumus par garīgās tiekšanās un ideālu postošo iedarbību, kas atņem cilvēkam sajēgu par praktiskās dzīves vērtību. Šādi spriedumi bieži vien izsauc dziļu apātiju, garīgu apmulsumu un mazvērtības izjūtu.

Arī šos pārbaudījumus ir jāiztur. Tas māca tikt galā ar personīgo jūtīgumu un veidot noteiktu un neatkarīgu spriešanas spēju. Tādēļ nevajag pretoties šim pārbaudījumam, bet gan pacietīgi to pieņemt. Ja piederīgie izpratīs cilvēka stāvokli šai situācijā, viņi jau ar to vien sniegs palīdzību, atbrīvojot viņu no nevajadzīgām ciešanām.

Runa taču ir tikai par pārejas periodu, kad cilvēks jau ir atstājis savu iepriekšējo stāvokli, bet vēl nav sasniedzis jaunu stāvokli. Tā arī kāpuram, kas pārvēršas par taurenīti, ir jāiziet bezpalīdzīgā un neapzinīgā kūniņas stadija. Diemžēl atšķirībā no kāpura, cilvēkam pietrūkst tās drošības un klusuma, kādā taurenītis iziet savu pārvērtību norisi.

Cilvēkam, ir jāpaliek savā vietā un, cik tas vien ir iespējams, jāpilda savus pienākumus pret ģimeni, sabiedrību un valsti tā, it kā viņa iekšējā pasaulē nenotiktu nekas sevišķs. Tas ir ļoti grūti. To var salīdzināt ar problēmu, ar kādu sastapās angļu inženieri, kad viņiem bija jāpārbūvē Londonas stacijas ēka, ne uz mirkli nepārtraucot vilcienu kustību.

Nav nekāds brīnums, ka tik grūts uzdevums dažkārt izsauc tādus nervu un garīgas dabas traucējumus, kā novājēšanu, bezmiegu, apātiju, depresiju, uzbudinājumu, kas gara un miesas ciešas mijiedarbības rezultātā, var novest pie dažādiem fiziskiem simptomiem.

Lai tādā situācijā palīdzētu, nepieciešams vispirms iepazīt slimības īsto cēloni un sniegt slimniekam pareizu psihoterapeitisko palīdzību, citādi tīri fiziskā dziedināšana un zāļu lietošana dos tikai nelielu atvieglojumu, neiedarbojoties uz slimības dvēseliski garīgajām saknēm.

Bieži šie traucējumi rodas no pārpūles - pārmērīgas cenšanās, kas vērsta uz paātrinātu garīgo attīstību. Šādas pārmērīgas cenšanās rezultātā nenotiek pārmaiņas, bet zemāko komponentu izstumšana, iekšējās cīņas saasināšana ar atbilstošu nervu sistēmas un garīgo pārpūli.

Tiem, kuri pārāk centīgi tiecas uz pilnveidošanos, vienmēr jāatceras, ka viņu iekšējās pārmaiņas darbs notiek ar gara un garīgās enerģijas palīdzību.

Viņu personīgais uzdevums ir izsaukt šos spēkus sevī ar iekšējo pašuzupurēšanos, meditāciju un pareizu dvēseles stāvokli, mēģinot pieveikt to, kas traucē dvēseles gara brīvai darbībai. Paralēli tam, viņiem ar ilgu pacietību jāgaida garīgās darbības izvēršanos dvēselē.

Otra, pilnīgi pretēja problēma, ir tikt galā ar dvēseles garīgā spēka ārkārtīgi vareno enerģijas plūsmu. Šī dārgā enerģija var viegli iztērēties jūtu pārpilnībā un pārmērīgi drudžainā darbībā. Citos gadījumos, šī enerģija var tikt aizturēta, uzkrāta un nepietiekami realizēta darbībā.

Tās spiediens var radīt iekšējos traucējumus, kā spēcīga elektriskā strāva izkausē vadus, radot īssavienojumu.

Jāiemācās saprātīgi vadīt garīgās enerģijas plūsmu, nešķiežot to veltīgi, izmantojot to iekšējam un ārējam darbam.


V DVĒSELES TUMŠĀ NAKTS


Kad transformācijas process sasniedz augstāko izšķirošo punktu, pēdējo etapu nereti pavada stipras ciešanas un garīga tumsa. Kristiešu mistiķi šādu stāvokli dēvēja par "dvēseles tumšo nakti". Ārēji šāds stāvoklis atgādina slimību, kuru psihiatri sauc par depresīvo psihozi vai melanholiju. Tās pazīmes ir: smagas nospiestības stāvoklis, līdz pat izmisumam; izteikta mazvērtības izjūta; asa paškritika – pilnīgi bezcerīgs un nolādēts; nomācoša prāta paralīzes sajūta; gribasspēka un paškontroles zudums; pretošanās jebkādām darbībām un to bremzēšana. Daži no šiem simptomiem var izpausties mazāk izteiktā formā un arī iepriekšējās stadijās, nesasniedzot „dvēseles tumšās nakts” spriedzi. Šo savdabīgo un auglīgo pārdzīvojumu, lai kāds nešķistu, nerada tikai slimīgs stāvoklis. Viņam var būt garīgas dimensijas iemesli un arī dziļi garīga nozīme.

Aiz šīs, tā saucamās "mistiskās krustā sišanas" vai "mistiskās nāves" nāk uzvaras pilnā augšāmcelšanās, ar ko arī beidzās ciešanas un kaites. Tā nes pilnīgu atveseļošanos un atlīdzina par visu pārciesto.

Izvēlētā tēma mūs piespiedusi skart tikpat kā tikai negatīvo un neparasto garīgās attīstības pusi. Tas it nemaz nenozīmē, ka cilvēki, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, piedzīvo nervu darbības traucējumus biežāk nekā citi. Atzīmēsim sekojošo. Pirmkārt, daudziem garīgā attīstība noris harmoniskāk, nekā tas ir šeit aprakstītajos gadījumos, garīgās grūtības tiek pārvarētas, un cilvēks pāriet no etapa uz etapu bez neirotiskām reakcijām un bez īpaša fiziska nespēka.

Otrkārt, nervu darbības un psihiskie traucējumi parastiem cilvēkiem nereti noris smagāk un tie grūtāk padodas ārstēšanai, nekā tie, kuriem ir garīgi iemesli. Parastu cilvēku traucējumi bieži ir saistīti ar spēcīgiem tieksmju konfliktiem savā starpā vai neapzināto dziņu konfliktiem ar radošo personību, vai arī tie rodas kādas pretdarbības gadījumā pret to egoistiskajām prasībām vai vēlmēm. Parastus cilvēkus ārstēt ir grūtāk, jo to augstākie aspekti ir pārāk mazattīstīti uz maz uz ko var balstīties, lai viņus pārliecinātu pakļauties tai pašai pašdisciplīnai, kura ļauj atjaunot garīgo harmoniju un veselību.

Treškārt, to ciešanas un slimības, kas iet garīgās izaugsmes ceļu, lai cik smagas formas tiem dažkārt būtu, īstenībā ir tikai pārejoša reakcija, it kā augšanas procesa organiskie "atkritumi", kas ved uz garīgo pārdzimšanu. Tāpēc tie bieži paši par sevi pazūd, kad pāriet krīze, kura tos izraisījusi, vai arī relatīvi viegli tiek novērsti ar pareizu ārstēšanu.

Četrkārt, ciešanas, kuras izraisa garīgā viļņa bēgums, tiek atlīdzinātas ne tikai ar paisuma periodiem un garīgā pacēluma brīžiem, bet arī ar ticību nozīmīgam un augstam mērķim, kura dēļ notiek garīgais ceļojums.

Paredzamā uzvara ir ļoti liels stimulējošs spēks un mierinājums, neizsīkstošs vīrišķības avots. Vajadzētu ierosināt slimajam to iztēloties pēc iespējas spilgtāk un tādejādi palīdzēt. Tā gandrīz ir labākā palīdzība, kādu mēs spējam sniegt. Mums jāmēģina pēc iespējas izteiksmīgāk iztēloties uzvaras pilno un atbrīvojušos dvēseles prieku, kura apzināti uzņem sevī gudrību, spēku un Dievišķās dzīves mīlestību, mums jāmēģina ar gara acīm ieraudzīt uz Zemes Dieva Valstības īstenošanos Viņam par godu, pilnību, kāda redzama atbrīvotās cilvēces ainā, - jaundzimušā radījumā, kurš pilns ar dievišķo līksmi. Līdzīgi redzējumi vareniem mistiķiem un svētajiem ļāva ar smaidu paciest garīgās ciešanas un fiziskās mokas, tā viņi īstenoja Svētā Asīzes franciska vārdus: "Ilgās pēc svētlaimes un jebkuras ciešanas - baudījums..."

Tagad uz kādu laiciņu nolaidīsimies no augstumiem ielejā, kur cilvēki "vaigu sviedros strādā". Ja uz problēmu palūkoties no medicīnas un psiholoģijas skatu punkta, tad ir vērts tikt skaidrībā ar vienu ļoti svarīgu jautājumu. Mēs jau teicām, ka, lai arī traucējumi, kādi pavada garīgās attīstības krīzes, atgādina dažas slimības un dažkārt nav no tām atšķiramas, īstenībā to iemesli un nozīme ir pilnīgi dažāda un zināmā mērā pat pretēja. Attiecīgi arī to ārstēšanai jābūt atšķirīgai. Parastu slimnieku nervu darbības traucējumu simptomiem bieži ir regresējošs raksturs, jo šie slimnieki nav spējīgi uz to garīgo un ārējo adaptāciju, kādu prasa normāla cilvēka personības attīstība. Tā dažiem neizdodas atbrīvoties no emocionālās atkarības no vecākiem, un viņi paliek šajā bērna atkarības stāvoklī no vecākiem vai no tiem, kuri vecākus pārstāv, kaut vai simboliski. Dažkārt slimniekiem trūkst labās gribas tikt galā ar parastām ģimenes vai sociālās dzīves grūtībām. Paši neapzinoties, viņi cer atbrīvoties no saviem pienākumiem bēgot slimībā. Citos gadījumos saslimšanas iemesls ir emocionāla trauma, piemēram, vilšanās vai zaudējums: tā kā viņiem nav spēka situāciju akceptēt, cilvēks uz to reaģē slimīgi.

Visos minētajos gadījumos runa ir par konfliktu starp personu, kura apzinās un zemākiem impulsiem, kuri, darbojoties neapzinātajā sfērā, sāk daļēji dominēt pār apziņas spēkiem.

Savukārt ciešanām, kādas izraisa garīgā attīstība, tieši pretēji, ir izteikti progresējošs raksturs. Tas ir sasprindzinājuma rezultāts, kurš saistīts ar izaugsmi vai cīņu starp personību un no augšas nākošo enerģiju.

Tādā veidā, šie divi saslimšanas veidi ir jāārstē pilnīgi atšķirīgi. Pirmā saslimšanas veida gadījumā ārstam būtu jāpalīdz slimajam atgriezties normāla cilvēka stāvoklī. Priekš tā viņam nepieciešams pacientu atbrīvot no izstumtā un aizliegumiem, baiļu izjūtas un atkarības, pārmērīga egocentrisma un kļūdainiem vērtējumiem, no izkropļotās realitātes. Viņa uzdevums – aizvest cilvēku līdz normālas dzīves objektīva un saprātīga skatījuma, pie pilnīgas savu pienākumu un citu cilvēku tiesību apjēgšanas. Nenobriedušie un starp sevi konfliktējošie faktori ir jāattīsta un tiem jānonāk saskaņā, tādā veidā tiek realizēta veiksmīga personības psihosintēze.

Kas attiecas uz otru saslimšanas veidu, tad garīgās harmonizācijas – ārstēšanas uzdevums ir tajā, lai jaunas garīgās enerģijas būtu asimilētas jau nobriedušā normālā personībā, t.i., runa ir par garīgo psihosintēzi ap augstāku garīgo centru.

Acīm redzot, ārstēšanas metodes, kādas der vienas grupas slimniekiem, nav derīgas un pat dažkārt ir kaitīgas otrā tipa pacientiem. Ārsts, kurš nesaprot otrā tipa pacientus, kurš nezina par garīgās attīstības iespējām vai tās noraida, var tikai pastiprināt esošās grūtības. Tāds ārsts spēj padarīt nevērtīgus vai izsmiet vēl nedrošos garīgos pacienta centienus, tos uztverot kā tukšas fantāzijas vai, labākajā gadījumā, kā tīru sublimāciju. Ar šāda ārsta palīdzību pacients var nonākt pie secinājuma, ka viņam vislabāk padarīt bargāku personīgo aizsardzību un pilnīgi ignorēt dvēseles balsi. Bet no tā stāvoklis paliks tikai vēl sliktāks, cīņa - saasināsies, atbrīvošana palēnināsies.

Turpretim ārsts, kurš pats iet garīgās attīstības ceļu vai, vismaz, apzinās garīgo realitāti, var sniegt milzīgu palīdzību mūsu pacientam. Tai laikā, kad cilvēks vēl atrodas neapmierinātības, trauksmes, neapzinātu tieksmju stāvoklī, zaudējot intereses pret parastu ikdienu, bet nepazīstot arī augstāku realitāti, kamēr viņš meklē atvieglojumu ne tur, kur to varētu sameklēt, un maldās strupceļos, tajā laikā viņa ciešanu patieso iemeslu atklāšana var palīdzēt atrast pareizu izeju dvēseles atmodināšanai. Un tā arī ir ārstēšanās būtība.

Cilvēkam, kurš atrodas garīgā ceļa otrajā stadijā, kad viņš jūtas laimīgs garīgajā sfērā, svētu lidojumu atmosfērā neizsakāmos augstumos, ir ļoti svarīgi atklāt viņa pārdzīvojumu raksturu un mērķus, brīdināt par to pārejošo dabu, par viņa nākamo ceļojuma mainīgumu. Tad mūsu ceļinieku nepārsteigs krituma stāvoklis, viņš nevilsies, neatradīsies šaubu un grūtsirdības varā, kāda nāk līdzi kritumam. Ja šāds brīdinājums nav bijis laicīgi izteikts un cilvēkam ir nepieciešama ārstēšanās depresīvās reakcijas periodā, tad viņu ir svarīgi pārliecināt par to, ka šis stāvoklis ir laicīgs un viņš noteikti pāries.

Ceturtajā stadijā, kad cilvēks iekrīt "bedrē" kāpjot augšup, palīdzēšanas darbi ir jo īpaši smagi. Vispārēji to var sadalīt sekojošos uzdevumos.

Pirmkārt, pacientam ir jāpaskaidro viņa garīgo pārdzīvojumu jēgu un tas kā jārīkojas konkrētajā situācijā.

Otrkārt, jāparāda kā cilvēks var vadīt dzīļu tieksmes, tās neizstumjot neapzinātajā sfērā.

Treškārt, pacientam jāpalīdz pārveidot un izmantot savu psihisko enerģiju.

Ceturtkārt, jāiemāca apgūt viņa apziņā ieplūstošo garīgās enerģijas straumi un to izmantot.

Piektkārt, jānodrošina virsvadība un sadarbība pacienta personības atjaunošanas, t.i., psihosintēzes procesā.

"Tumšās dvēseles nakts" periodā palīdzību īpaši apgrūtina tas, ka cilvēks it kā atrodas blīvā miglā, viņš ir iegremdējies savās ciešanās, un gara gaisma nesasniedz viņa apziņu. Vienīgais, ko var izdarīt - nemitīgi atgādināt, ka šāds stāvoklis ir pārejošs, un ne pastāvīgs, jo tieši pārliecība par pēdējo pacientu padara dziļi nelaimīgu. Mēs arī rekomendējam neatlaidīgi viņu pārliecināt, ka šīm ciešanām, lai cik tās arī nebūtu smagas, piemīt garīgā vērtība, ka tās sevī satur augstas laimes sēklu, ka pēc kāda laika viņš tās uzskatīs par svētīgām.

Tā mēs varam palīdzēt paciest ciešanas pazemībā un samierināties ar tām. Būtu jāatzīmē, ka aprakstītie psiholoģiskie un garīgie līdzekļi nekādā veidā neizslēdz fizioloģisku ārstēšanu, ja tas atvieglo ciešanas. Jo īpaši vērtīgi ir tie līdzekļi, kādus sniedz dabas spēki: veselīga pārtika, relaksācijas vingrinājumi, saskarsme ar dabas elementiem, atbilstoši dažādi fiziskās un psihiskās darbības ritmi.

Atsevišķos gadījumos ārstēšanu apgrūtina tas, ka pacientam var novērot progresīvo un regresīvo traucējumu sajaukumu. Tas ir nevienmērīgas vai disharmoniskas garīgās attīstības gadījums. Tādi cilvēki ar vienu savas personības pusi var sasniegt augstu garīgo pakāpi, bet ar otru – palikt par bērnišķīgās atkarības vai neapzināto „kompleksu” vergiem. Tomēr, var sacīt, ka rūpīgāk analizējot, regresīvā tipa problēmas sastopamas vērā ņemamam skaitam garīgā ceļa gājējiem un gandrīz visiem tā saucamajiem „normāliem”. Bez tam parasti regresīvās vai progresīvās saslimšanas izpausmes ir pārsvarā. Vienmēr ir jārēķinās ar iespēju, ka saslimšanā savienojas abu grupu simptomi un katru atsevišķu traucējumu ir jāizpēta un jāinterpretē, lai saprastu tā patieso cēloni un piemeklētu labāko ārstēšanu.


No augstāk minētā ir redzams, ka efektīvai palīdzībai nervu un psihisko traucējumu gadījumos, kādi var būt garīgās attīstības gaitā, ir nepieciešamas zināšanas un divu līmeņu pieredze: ārsta, kurš specializējas, kā arī pārzina gan nervu darbības traucējumus, gan psihoterapiju, un cilvēka, kurš nopietni pēta garīgos ceļus, bet vēl labāk- tādu, kurš pats iet pa šādu ceļu. Mūsu laikos kā viena, tā otra pieredze visai reti tiek apvienota vienā cilvēkā. Bet tā kā cilvēku, kuriem būtu nepieciešami tādi palīdzības sniedzēji, kļūst ar vien vairāk, tiem, kuri spētu uzņemties šādu darbu, būtu sevi attiecīgi jāsagatavo.

Ārstēšana varētu stipri pavirzīties uz priekšu arī tad, ja tiktu sagatavots attiecīgs personāls, kurš spētu īstenot visas ārstēšanas detaļas. Visbeidzot, svarīgi, lai publika, sabiedrība vismaz kopējās līnijās zinātu par galvenajām kopsakarībām starp neiro-psihiskām un garīgām krīzēm. Tad ģimene spētu palīdzēt gan slimniekam, gan ārstam, bet nevis radīt papildus grūtības ar savu nezināšanu, aizspriedumiem un pretošanos.

Ja mums izdotos nodrošināt tādu ārstu, personāla un sabiedrības sagatavošanu, tas novērstu vairums nevajadzīgu ciešanu un daudzi ceļinieki, kuri iet pa šo garīgo ceļu, varētu vieglāk sasniegt savu augsto mērķi: savienoties ar Dievišķo.