Jane_Canta - December 12th, 2010

Man ir atgriezusies interese par pretējo dzimumu, tā kā izmēģinu interneta iepazīšanās portālu. Bet ziniet, tajā brīdī man iestājas identitātes krīze - negribu satikties ar puišeli vai jaunieti (zem 25g.) un negribu satikties ar vīrieti, kurš ir vecs vai tāds izskatās (vecāku par 35g.), es tāda izskata vīriešus automātiski gribu saukt par onkuļiem, sorry, no bērnības iegājies kaut kā. Varbūt pārāk stereotipiski, nezinu...
Galveinais tas kreņķis ir kad man raksta simpātiski 23-gadnieki un onkulīgi, bet patīkami valodā - 38-gadnieki...
A, pa vidu (25-35g.) nekā, pilnīgi nekā prātīga :(
P.S. Pati arī nesaprotu uz kuru galu sliekties, pie trakulīgajiem jauniešiem man nav ko darīt un pie onkulīgiem vīriešiem arī īsti ta ka ne. Hmm, kādai kategorijai atbilstu ar saviem 29g.? Neesmu ne jauniete, ne tante... Kaut gan jaunietis mani varētu nosaukt par tanti, bet onkulis par meiteni vai galīgo skuķi. Dubult-bāc.

Diena pavadīta iepazīšanās portālā. Nekā ārkārtēja, tikai pieklājīga apmainīšanās ar vēstulītēm, viss ļoti rezervēti un distancēti (nav kā trakie ārzemnieki skypā, kas uzreiz metas virsū ar bučām kā mazākais).
Pamatā iepazinos ar portāla darbību, funkcijām un fīčām, pamazām pierodu pie situācijas, ka varu vandīties pa citu cilvēku profiliem un izteikt pozitīvus komplimentus utt. Skatos uz bildēm un redzu, ka tur tiešām liela, liela daļa vīriešu tiešām patiesi (un daži izmisīgi) meklē to ĪSTO PUSĪTI. Tas ir tik jauki un no sirds ceru, ka viņi to atradīs un... demogrāfiskā situācija Latvijā uzlabosies ;)
Šķiet latviešu galvenā problēma ir piesardzība, rezervētība, bieži inertums un intravertums, kas neļauj īsti atvērties un ielaist to otru savā dzīvē. Ārzemnieku un LV vīriešu uzvedības modeļi ir tiešām ļoti atšķirīgi.