Jane_Canta - August 21st, 2010

Prāts sāka joņot meklējot vainīgo, apsūdzot un attaisnojot, nemanot sāku runāt pati ar sevi balsī, paralēli nikni minot riteņa pedāļus. Aizrāvos. Nokritu - uz grantēta ceļa, visā garumā, uz vēdera. Pietrausos ceļos, pavēros debesīs, sejā man sitās lietus lāses un man sagribējās raudāt. Pāris reizes skaļi iešņukstējos, tad paskatījos uz savu smeldzošo roku, tad atkal debesīs un nodomāju - tik un tā šī var kļūt par laimīgāko dienu manā dzīvē ...