| Sep. 5th, 2009 08:15 pm Nu tā lūk... Pārtraukumā starp meditācijām mani uzrunā jauns, izskatīgs vīrietis.
Jautā: vai man slima sirds? Saku, ka nē.
Tad: vai baidos no gaismas? Saku, ka nē, tik no vēja.
Viņš cieši satver manu roku un nosauc savu vārdu. Es nosaucu savējo. Viņš vēl joprojām tur manu roku abās savējās.
Jautā, kāpēc esmu tik mikla? ... kaut ko noburbulēju skatoties viņā lielām pārsteiguma pilnām acīm.
Viņš: kas tev ar acīm? Saku, ka raudāju.
Viņš: tas jau labi, mazāk būs jāčurā, šķidrums paliek šķidrums.
Manas acis vēl joprojām ir lielas kā apakštasītes...
Viņš: cik tev gadu. Saku, 28.
Viņš: tas jau pats labākais vecums, Jēzus vecums.
Es pārsteigumā pārcilāju faktus, nepaspējot atrast pareizos vārdus krieviski pacēlu vienu uzaci un jau atveru muti, lai...
Viņš smaidot: 33. Es jokoju, mēģināju tevi sasmīdināt. Savādāk, ko tu te viena tā skumīgi stāvi. Leave a comment |
