Jane_Canta - May 11th, 2009

Esmu kaut kur starp zemi un debesīm... bet ne tāpēc, ka lidoju, bet gan tāpēc, ka jūtos kā pamatīgā mākonī/miglā apmaldījusies...
Acis grib asarot,
deguns grib pilēt,
ķermenis grib atpūsties,
kaut kas sirds dziļumos man saka - ESMU ŠEIT LAI SVINĒTU DZĪVI...
Bet prāts, maita tāds - neatlaiž - liek man stādāt/domāt/analizēt...
un ... sirdsapziņu vispār nepieminēšu....

... vērojot kā vīrietis nes savu meiteni pičpaunā iesaucos: "Es nu gan gribētu, lai mani labāk nes priekšā uz rokām!" uz ko saņemu ziņkārīgu jautājumu - kāpēc?
"Gribu, lai mani vīrietis nes kā dāvanu, nevis kā nastu!!!"