nekas jauns

un dzert un lāpīties, un dzert un lāpīties. un why uz riņķi

ja nu kādam, tikko iznākušajā Veto žurnālā lasāms viens mans īsstāstiņš.

My daddy was an astronaut
That's what I was often taught
My daddy went away too soon
Now he's living on the moon

Hang on to me people
We're going down
Down among the fishes in an absence of sound
It's the presence of distance and it's floating in time
It's lack and it's longing and it's not very kind
Send it scratching in this rented room
Scratching and atapping to the man in the moon
About all the things that I've been taught
My daddy was an astronaut

nu jā. pirmkārt - es esmu atvadījies no pieciem gadiem savas dzīves - melnajiem matiem. otrkārt - esmu atvadījies no visiem saviem matiem. nulle. :>

rīt, 17. 02, Them Lemons spēlējam Takā. ap 21:00, pēc mums dj duets Can Say Yes, Can Say No (sehr gut)
nedaudz novēlota info šeit.

vispār viss ir tīri jauki pēdējā laikā. rūpniecības ielas dzīve, daudz literatūras, maz laika. maz miega. parādu rakstīšana skolā, jauni parādi, skriešana, nogurums, mēģinājumi. daudz grāmatu. un atkal un uz riņķi.
šķiet, drīz varētu parādīties manuskripta reālās aprises. ja vien atkal neizdomāšu, ka ir slikti, ka var labāk, un neizmetīšu visu ārā.

swan lake - beast moans

sometimes I'm pulled away
from my own misery
your hands cover me
eyes drift slowly

sleep the summer chill
and sheets of linen
hush the scattered sound
of time dispersing

vispār es pārāk daudz esmu iedzīvojies svešā pasaulē. tā, ka tā plaisa paliek par lielu. un tagad jāizdomā, ko ar to visu darīt. bļe

dejo, dejo, dejo
murakami evanģēlijs.
texico bitches, no cigaretēm un neēšanas jēla mute.

nesen griestu lampā ieskrūvēju sarkano spuldzīti. un tad sākās. viena pēc otras, un pilni pelnutrauki, un grīda netīra, uzlāpīties ar kafijām un aizskriet, un tad bezspēkā sēdēt. ēdu reizi dienā, pastāvīgi esmu pusslims un slims, brīžiem ir tik drausmīgi labi, lai būtu kā būdams, iedzert kaut kādās paskumjās kafejnīcās, lasīt un iet uz kino, un paēst, brīžiem ir tik slikti, ka dauzīt galvu pret sienu. kaut kā visu laiku ceru, ka atnāks kaut kāda saule un brīvas dienas, kad visu var savākt un nesajaukt visu vēl vairāk, gan jau, cerams, varbūt arī nē. bezgalīgais lietus, pret palodzi dauzas nenormāli skaļi, bet forši, tā kā no kaut kādām bērnības pasakām vai tamlīdzīgi. vispār man ir sajūta, ka es dzīvoju jumtistabā, kaut kāda tāda drošība. un viss tepat tuvumā. un drausmīgi tālu.

un tad, tu apsēdies, tikko neaizmidzis, rīsi vārās, smaržo pēc vīraka un cigaretēm, un pixies dzied, if you go, i will surely die, un gaisma ir dzeltena, pulkstens pusdesmit, tu zini, ka tu paēdīsi, ieiesi dušā un gulēt, lai rīt atkal celtos, un tu ieej vietās, aiz pieraduma, kuras esi aizslēdzis, izdzēsis, un tur ir tukšs. if you go, i will surely die, but hey, must be a devil between us, we're chained, we're chained, chained, chained, nefiga. tas viss ir pagājis. paēd un ej gulēt, un rīt celies, un ej no jauna.

Stellētos zābakos dvēseles
nobridušās kā lopi
nepārejošas dvēseles
apvidū pārpurvotā

Blondīni bērzi
tumšmates priedes
ietetovētas sirdis...

Ne dublīša nenotraucot
brauc baļķu vedējs
caur dvēseļu birzi

(G. Šnipke)