nekas jauns - 16. Februāris 2014

visu laiku pa galvu maisās tā Bērziņa doma par to, ka paaudze pirms - visi tautas, t.s., rakstīja lasītājam, kamēr viņa paaudze - rakstīja valodai. ko dara tagad.

bet vispār trešdien ar sirualsirual braucam uz Londonu, ceturtdien ejam uz St. Vincent koncertu. jaunais albis ir ievilkts, bet ļoti baidos klausīties. laikam jāaiziet vēl pēc cīgām un jāsaņemās. es jau viņu tāpat mīlēšu, arī ja jaunais nepatiks.

man prātā ir tāds kā neapgāžams, pārpasaulīgs kalns, kura virsotnē ir Kortāsara stāsti. tā, lūk, laiku pa laikam izlasu kaut ko tādu, kas mani sajūsmina maksimāli, bet tas vienalga nav pat tam kalnam līdz pusei - tie nav salīdzināmi lielumi. salīdzināt mākslu ir visai muļķīgi, nevar teikt, ka Kaplinskis ir labāks autors par Kiverehu vai, ka Vīvegs ir sliktāks par Kunderu. tam nav jēgas. bet, Kortāsars, tātad, man vienkārši ir kaut kāds limits, griesti, kuru es pat vairs neizjūtu kā literatūru, bet vienkārši kā maksimālo atzīmi. nu, lūk, un tagad tur bīstami pietuvojās Murakami īsie stāsti. The Elephant vanishes un Blind willow, sleeping woman. ļoti citādi, un ne visi krājumi, bet atsevišķi stāsti tā klusi un maigi lidinās kā tādi mākoņi ap Kortāsara kalnu.
visādi citādi - noklausījos jauno St. Vincent, ceturtdienas koncerta gaidas manī uzvelk atsperi, man liekas, es tajā koncertā aizlidošu izplatījumā pa taisno.