Svētdiena. No rīta pieceļos – laikrādis rāda 12:50. Sencis ar māti otrajās mājās, zvanu lai brauc un savāc mani. Pēc 25min jau esmu tur. Sasveicinos ar ciemiņiem, ātri kaut ko uzkožu un skrienu uz autobusu ar brauktu uz Ļamāniem (~4km), kur katru gadu Lieldienās notiek pasākumi. Pa ceļam nopērku mazliet alu un čipsus. Izkāpju netālu no pasākuma norises vietas un dodos tuvāk. Kā jau katru gadu, arī šogad pie šūpolēm ir sabraukuši labi daudz cilvēku ar savām ģimenēm un draugiem. Ātri atrodu paziņas un dodamies uz tuvējo pļaviņu iztukšot alu un apēst čipsus. Laiciņu pasēžam un dodamies atpakaļ. Satiekam vēl pāris pazīstamus, aprunājamies vēl kādu stundu kaut ko padarām un nolemjam doties atpakaļ uz mājām. Mājās esam ap 17:00. Sarunājam satikties 20:00 lai dotos uz balli kas notiek netālu pagasta kultūras namā (~1km no mājām).

            20:00 esmu pie drauga mājām. Ātri aizbraucam līdz turienei, taču vēl neviens nav atnācis. Ātri nopērku enerģijas dzērienu un ejam sēdēt „parciņu” (krūmi, kuros ir ietaisīti ērti soliņi un ugunskura vieta). Sēžam, gaidām. Tā paiet kādas minūtes 20. Mums aiz muguras lejā noiet lauku ceļš. Redzam, ka pa to uz mūsu pusi (~300m) iet bariņš cilvēku. Pie viņiem piebrauc balta Jeta Es īpaši tam nepievēršu uzmanību, taču draugs uzmanīgi vēro. Pēkšņi viņš saka: „Skaties!”. Brīdi kad paskatījos redzēju tikai to kā auto jau izbrauca no bara un pēc dažām sekundēm pabrauca mums garām. Draugs stāsta kā redzējis kaut ko, like, kaut kāda meitene bija ieķērusies mašīnas durvīs un vilkusies līdzi. Un vēl kaut kas mucis pa lauku un viņam kaut kas dzinies pakaļ. Nu labi – who cares – atkal par kaut ko sākam runāt. Pēc neilga laiciņa pamanām, ka bariņš kaut kur pazudis – weird.

            Ap 20:40 sāk nākt cilvēki, sasveicināmies ar visiem, parunājam. Ap 21:15 jau novācies bariņš (cilvēki 15). Pēkšņi bam! No pilsētas puses atlido melns BMW – izlec ārā paziņa, satraukti brēc lai vācam kopā tautu, mūsējais noklapēts – salauztas ribas, seja asinīs un ved puisi uz slimnīcu. Uzreiz saprotam, ka tas bija tas pats events ko novērojām pāris minūtes atpakaļ. Momentāni sākas lielā skaidrošanās, stāstīšana, zvanīšanās utt. Vainīgie jau ir zināmi, zināms kur dzīvo – netālu esošā apakšstacija ar tās pierajonu. Par balli visi sen aizmirsuši – duty calls. Pa vienai sabrauc kaut kādas mašīnas, izkāpj pirmo reizi redzēti cilvēki, sasveicinās, iejūk barā. 21:40 nu jau bariņš ap cilvēki 30, visi uzvilkti. Pēkšņi zvans no organizatoriem – visi lai velkas uz tuvējo benzīntanku. Pēc 5min esam tur – nu jau cilvēki 50 (vecumā 16-25). Joprojām brauc automašīnas. Taču kaut kas īsti nav un nevar saprast kas būs, jo kaut kas neesot labi ar policiju un īsti nezin kur vainīgie ir tagad. Tā paiet labs laiks.

            Nu jau apmērām pus vienpadsmit. Beidzot saka, lai dodamies atpakaļ uz balli, jo nezin kas būs. Taču cilvēki tik viegli negrib atslābt. Daži aiziet uz balli, nopērk kaut ko dzeramu, taču lielākā daļa joprojām stāv ārā.

            Varētu būt 23:30. Nu beidzot visi ir nobrieduši kaut ko darīt – iet uz apakšstacijas rajonu un vainīgos uzmeklēt tur. Bars (cilvēki 30) sāk kustēties. Apakšstacija ir aptuveni 20 min gājiena attālumā no kultūras nama pa šoseju. Ir sarunāts, ka lai viss ietu ātrāk ar BMW mūs pa bariņiem vedīs iekšā. Diemžēl tā bija milzīga kļūda... Nu es netiku iekšā pirmajā bariņā (uhhh kā man paveicās) tāpēc sāku iet pa šoseju kopā ar pārējiem. Gājām mēs diezgan ātri. Aptuveni pēc 10min redzam, ka BMW brauc atpakaļ. Es ātrāk gribēju tikt tur, tāpēc lecu iekšā as soon ar possible. Visi ātri saleca mašīnā un beigās vēl kaut kāds suka uzleca visiem kas sēdēja aizmugurē virsū. Līdz turienei tikām 3min laikā un ātri izlecām ārā. Mēs tikām izlaisti netālu no apgaismotām noliktavām, kas atradās starp rajonu un šoseju, visapkārt bija tumšs. Lai tiktu uz rajonu bija jābrauc pa ceļu, kas veda starp noliktavām un transformatoriem. Apgaismotajā laukumā satikām sasistā puiša senci. Viņš mēģina mūs nomierināt, sakot lai labāk kādu laiku nogaidām (var sanākt mēsli ar policiju). Kādu laiku notiek conversation un beigās tomēr sarunājam, ka nogaidīs. Visi jau mašīnā lai dotos atpakaļ, taču pēkšņi no rajona atskan kliedzieni. Bet OMG – pirmais bars tieši tur tika izlaists!!! Sākas zināma panika. No tumsas izskrien krievs ap 30 un bļauj lai mēs skrienam palīgā, mūsējos klapē nost. Atkal ātri izlecam no mašīnas. Nu jau viss aiziet nopietni, sāku gatavoties actionam. BMW aizbrauc pakaļ nākamajam baram un mēs 7 tur stāvam. Priekšā viss tumšs, neko nevar redzēt. No tumsas dzirdam, kaut kas nākt tuvāk un kāds no mūsējiem nobļāvās „NAŽI!”. God damn it, es iedomājos to sajūtu, kad nazis līdz pusei tiek ietriekts kājā... sāpes. Metos skriet. 30m apstājos (pēc tam es tiku apvainots kā dezertieris). No šosejas parādās BMW, piebrauc pie mums, taču ārā neviens nekāpj – nolādētie pidari. Mēs esam ne pa jokam pārbijušies un kliedzam lai jams cenšas iekšā tumsā. Tas bija kā filmās – BMW nodeva pamatīgu skaidu un brēkdams ienesās tumsā. Varēja redzēt kā cilvēki 5 pajūk pa malām. Mēs ieskrējām pakaļ mašīnai. Nu mēs arī stāvam tumsā. Aiz muguras apgaismotais placis, blakus garāžas, pa kreisi ceļš, kas aiziet uz trīs stāvu māju rajonu. BMW ienešas iekšā un skatās kas notiek. Mēs tur stāvam minūtes 2 un nezinām ko darīt. Pēkšņi atkal dzirdam kā BMW rēkdams brauc atpakaļ, taču bez motora skaņas ir dzirdama arī skaņa kad ar kaut ko cietu met pa mašīnas virsbūvi. Pēc pāris sekundēm redzam, ka BMW diezgan lielā ātrumā iebrauc ceļā gar garāžām. Mašīna līdz galam neapstājusies nobļāvās: „Skrienat prom!!!” un panesās mums garām. Tajā brīdī man patiešām likās, ka es noraušos, un noraušos pamatīgi, jo tie puiši nejoko. I was doomed. Es skrēju. Biju pēdējais. Pārskrēju pāri šosejai un skrēju pa lauku starp dzelzceļu un šoseju. Pa kreisi redzēju mūsējo baru. Paldies Dievam mani nenoķēra. Tik paziņots, ka visiem jādodas atpakaļ asap. Redzam, ka no apakšstacijas izbrauc kaut kāds auto. Ejam cik ātri vien varam. Esam jau labu gabalu no apakšstacijas pēkšņi kaut kas no grāvja kaut kas sauc. Pieejam klāt – skatāmies mūsējais pieceļas – seja asinīs, nevar iztaisnot muguru. Palīdzam piecelties un atbalstīties un ejam. Izrādās, ka šis bija turpceļā gājis pēdējais no beigām un pēkšņi bija piebraukusi mašīna, izlekuši džeki ar beisbolenēm un saklapējuši jamo. Turpinām vilkties un ik pa brīdim tiek bļauts lai visi iet vienā barā, savādāk var nebūt labi. Pa ceļam piestāja policijas buss, taču kā par brīnumu nekas nekāpa laukā – mēs bijām par daudz.

            Atradās visi, kas bija braukuši pirmajā reizē un kā par brīnumu gandrīz ne cik nebija dabūjuši. Lielākais kas bija – daži zilumi un pāris nobrāzumi.  

Nonākuši kulturas namā visi ātri atkopās, nopirka dzeramos un sāka svinēt. Protams, nekas netika aizmirsts, tika sarunāts visiem ierasties nākošajā dienā 12:00. Tā nu vakars gāja uz priekšu, daudzi pielika mutes un visi laimīgi gāja mājās.

Nākošajā dienā novācās 15 cilvēku un viss tika atcelts. Taču es negribētu būt to džeku vietā kuri dzīvo apakšstacijā, nebūs viņiem labi.

Vot tā Latgalē pavada svētkus.