manas māsas autoskolas epopeja izgāzās (vai varbūt tieši otrādi...). jo jau pirmajā nodarbībā viņai savā īpašā veidā izdevās sašokēt pasniedzēju tik ļoti, ka ar draudiem izsaukt policiju viņai tika lūgts atstāt to skolu. un, protams, nenākt atpakaļ. pasākuma sīkumus māsa nevienam no saviem vīriešiem neizpauda, bet nepagāja ne divas stundas kopš viņa kā fūrija aizcirta durvis no iekšpuses, kad no ārpuses klauvēja godīgie likuma suņi, lai atdotu viņai no rozā ziepēm izgrebto pistoli, kura laikam tad arī spēlēja galveno lomu tai farsā.

es tiešām nejutos pārsteigta, ka māsa šos vīrus sagaidīja savā skaistākajā apakšveļā, no satrakojušās kuces pārvērtusies lēnprātīgi zvārojošamies seksuālās revolūcijas piemineklī. viņu pārsteigums bija vēl mazāks - laikam jau atskatījušies tādas mauķeles pagrabstāva būceņos. tie bija pāris acu zibeņi, kas auksti un lietišķi nočamdīja māsas plecus, krūtis, nabu un brūngano spalvu kušķīti, kas bija samanāms zem puscaurspīdīgās apakšveļas. izlaidīgā valšķīgumā (bet, būtībā, tik pat lietišķi) viņa divos pirkstos satvēra polietilēna kulīti ar lietisko pierādījumu, ko viņai sniedza viens no vīriem, tad, dibenu atšāvusi, pacēla to pie deguna un apmierināti novaikstījās, it kā viņai būtu bijušas šaubas, ka tā tiešām ir viņas rozā pistolīte. viens no policistiem šovinistiskā sazvērnieciskumā piemiedza ar aci m, kurš šajā pas de trois noraudzījās no istabas otra gala, arī atgādinādams pieminekli, tikai nevis seksuālajai, bet gan kādai politiskai revolūcijai pārsimt gadus atpakaļ.

vēlāk, kad māsa un m jau atkal bija līdz ausīm ierauti savās ķermeniskajās rotaļās, es, neviena nemanīta, gaisā uzvilku apli, iezīmēju divas acis, ar elpu aizdedzu sveci uz galda, un pie ārdurvīm nobēru nedaudz pelnu. drošs paliek nedrošs - šoreiz viss nogāja gludi, bet par nākotni es neloloju nekādas ilūzijas.