mana māsa slaidā lokā pa logu ārā izlidināja divas siera kūkas, kurām sekoja dzeltenu tulpju pušķis un arī neglītā keramikas vāze, kuras gaisīgais lidojums beidzās nevis uz asfalta, bet gan daudz tuvāk - loga rāmī, pret kuru sašķīzdama trijās daļās un pārdesmit mazās drumslās, tā vairāk vai mazāk turpināja savu sadalīto esamību atpakaļ uz istabas dibengalu, kur, pret mazo dīvāniņu izskatīdamies kā titāna milzis, budas mierā sēdēja m, it kā tādas vāzītes lauskas viņam neko nevarētu noskādēt - un nenoskādēja arī.

vētra norima turpat, kur sākās - manas māsas kreisajā rokā, kurai uznāca iedvesma pārvērst viņas prāta impulsus griezes un vērpes momentos, un kura pēc visa šitā pa istabu plivināja smirdošo lupatu, un kura vēl pēc pāris mirkļiem sāka līst m aiz biksēm. slepeni lepodamās par viņa baudas nomigloto skatienu, mana māsa turpināja invāziju puiša vaļīgajās uzvalkbiskēs, līdz pēkšņi viņš sarāvās, kad viņas ķīmiski dzeltenais rādītājpirksts, ticis garām vīrišķajiem izaugumiemj, ieslidinājās aizliegtajā zonā.