16.2.11 18:02 - 25
Ēst gatavošana mani reizēm tik ļoti kaitina! Tā jau maz laika, miljons darīšanu, bet atnāk mājās, produkti jāizlieto, lai nesamaitājas, vismaz 2 stundas kārtīga otrā pagatavošanai + vēl 20 minūtes miljons trauku mazgāšanai (
no kuriem es šobrīd izvairos, jo ēst gatavošanas pusceļā pret pannu applaucēju pirkstu - sāp, maita!), beigās nogurums un pat īsti vairs ēst negribas. Kur nu vēl gatavoties rītdienas brangajiem klavierdarbiem. Saimniekošana laika trūkumā ir viena vella būšana.
Bet man tik ļoti patīk profesiju humors! Es vai nezinu, kur likties aiz sajūsmas. Tas ir tas pats labākais, ka tas ir iekšējais humors (
lai gan praktiski viss pasaules humors jau ir radies kādā iekšējā lokā) un ārpusē neviens to var nesaprast. Kā es reiz sēdēju kafūzī, dzēru tēju un kaut ko lasīju, un pie blakus galdiņa sēž 4 meitenes no orķestra. Viena pārējām stāsta, kā tas tur čalis paņēmis vijoli un nospēlējis kaut kādu tur noti: "
Iedomājieties?" Un visas smejas. Es tajā brīdī tik ļoti gribēju smieties līdzi un ne jau tāpēc, ka man būtu kāda nojausma par to čali, noti vai taml., bet tieši tādēļ, ka viņām ir savs profesionālais humors. Nu, vienkārši mīļi. Tas līdzīgi kā, piemēram, programmētāju joki. Izlasīšu es kādu tādu avīzē, nesapratīšu un padomāšu - cik stulbi! Bet, ja es redzēšu divus programmētājus, kas viens otram stāsta savas profesijas jokus - es plati smaidīšu, jo tas ir vienkārši kolosāli.