.::pāri kalniem un tālu projām::.

23.2.11 00:08 - 29

Es esmu buržujs. Man ir meža zemenīšu tēja un tā ir sasodīti garšīga. Bet man būtu nevis te kaut kas jāsaka vai jādemonstrē neproporcionālu roku skices, bet jāspēlē kokle. Rīt dabūšu trūkties. Labi pieķeršos tai bišķi tagad. Koncertos jau pārbaudīts, ka profesori pie kokles skaņām iemieg, tāpēc nav vismaz jāsatraucas, ka varētu kaimiņiem traucēt.

   

• sarunā ar mani

22.2.11 16:59 - 28

Klačas - tā tagad ir ikdiena. Dabiska studentu procedūra. Mēs sen vairs nejūtam, ka klačojam un reizēm pat nejūtam, ka aprunātā persona (pārsvarā tie, protams, ir profesori) ir aiz muguras. Kā tur bija tai teicienā - mazi cilvēki runā par citiem, vidēji par lietām un lieli par idejām? Mēs runājam par visu - tātad būtībā esam ļoti elastīgi. Tomēr stāsts par ko citu. Reiz es te rakstīju kā sabiedriskā transporta pieturā stavēju blakus Stīvam Hogartam (tikai jaunam - nu, tā - mana vecuma). Tad, nu, šodien man pretim nāca Toms Yorks. Šis atgadījums bez šaubām bija jāpastāsta Jevai - viņa to momentā uztvertu pareizi, kā arī bija, un tā mēs šo tēmu drusku apsmējām. Bet, runājot par elastību, atcerējos šo Yorka kustību piecminūti. Un galu galā cik tas ir veselīgi - tā izlocīties dienas gaitā!

• sarunā ar mani

21.2.11 19:08 - 27

Sanāca paklausīties vienu Bali salas skaņu ainavu, bet stāsts par to feins. Tajā pusē iezemiešu tradīcijas ir krāšņa lieta - vari tikai platu muti priecāties. Tad, nu, indonēziešiem ir tāda jauka lieta kā debesu flautas. Tās tiek iekārtas lietus meža kokos un, kad vējš tajās svilpo cauri, iezemiešiem tas simbolizē senču balsis. Un mana mīļākā atklāsme šodien: "Dažkārt flautas taisītas arī no pašiem senčiem. Senču stilba kaula balss." Ņemot vērā, ka lietus mežos arī cikādes ir pastāvīgs un patstāvīgs mūzikas instruments, tad manā ilustrācijā arī drosmīgākā no tām bija jāpārstāv. Tā, nu, prezentēju: Stilba un cikādes duets (stilbam un cikādei noteikti taps atvēlēta arī kāda daļa manā topošajā grāmatā):

• 2 iegremdējās
• sarunā ar mani