.::pāri kalniem un tālu projām::.

16.2.10 01:28 - I see your true colors shining through

Cilvēka prāts strādā nesaprotamos virzienos. Kā un kur rodas vēlmes? Es parasti apbrīnoju pēkšņu iegribu, kas mēdz pārsteigt mani pašu nesagatavotu. Pirms pus dienas man radās strauja vēlme atraisīt nejēdzību. Ilgi nebija jāgaida, kad klāt bija ārprāta slash smieklu lēkme. Pirms pāris dienām manā galvā dzīvoja tikai saldējums. Aizliegtā lieta, ko baciļa dēļ diemžēl nevaru ēst. Nekas - gaidīšu labākus laikus.

Par bacili mana ārste vispār bija šausmās, kad ierados pie viņas tikai pēc nedēļas, ko nespējot pat gulēt, biju nomocījusi vājprāta sāpēs. Viņa teica: Kā tu spēji tik ilgi izturēt? Es atbildēju: Ja grib, var izturēt visu! Aizgāju pie viņas vien tāpēc, ka man bija apnicis gribēt izturēt. Kad viņa jautāja, kā tad es pa šo laiku ārstējos, es teicu, ka vien ar zāļu tējām un medu, daudz medus. Viņai aizrāvās elpa. Varbūt kādreiz tā varēja, bet mūsdienās baciļi tik viegli tautas medicīnai nepakļaujas. Tu, ko!? Barot bacili ar medu? Ar tik saldu un garšīgu lietu? Bacilim tieši ļoti patīk! Bacilis ir jābaro ar indi! Pēkšņi atcerējos, ka skolas laikā vienai meitenei biju iedevusi iesauku Bacilis. Bijusi gan es esmu baigā spindzele.

Bet šobrīd man trakoti gribas vijoļkoncertu. Nu, pilnīgi nesaprotu kāpēc tieši tā, ko mana griba šajā brīdī domā, vai mana griba vispār domā un vai mana griba vispār ir griba.

You with the sad eyes don't be discouraged. I realize it's hard to take courage in a world full of people. You can lose sight of it all and the darkness inside you can make you feel so small.. super nežēlīgi čīzīgi, ka es vijoļkoncerta vietā gandrīz divos naktī sāku klausīties True Colors. Bet nu traki skaisti (un laikam arī naktij piemēroti) vārdi, vells ar ārā.. un patiesībā pat labi. Vismaz es beidzot esmu mierīga un mana enerģija mani (un nabaga citus ļaudis, kam gadījās būt līdzās) vairs nežņaudz..

• sarunā ar mani

15.2.10 21:13 - Mākslas telpa

Māksla un māksla vien - šodien! Gājām skatīt izstādi Gleznots Normandijā, jo LNMM izgudrojuši Lata dienu, kas patiesi cilvēkus tik ļoti aizkustinājis, ka mākslu baudīt šamie sapulcējušies kā siļķes mucā. Garderobē man lika atdot arī manu sarkano tašu, paziņojot, ka viņiem esot arī pavisam mazi mākslas darbi. Šādi viņi ar pirmo reizi apzīmogo visus cilvēkus par zagļiem. Pirmais iespaids ieejot zālē diezgan pabaiss - visi šie 19. gadsimta impresionisma utt. darbi ierāmēti milzīgos, pārsvarā apzeltītos rāmjos, kas ir pat ļoti nomācoši un neļauj īsti iedziļināties gleznā. Telpa bija vājprātā ļaužu pieelpota, kas izslāpuši pēc mākslas. Bija daži darbi, kas mani noteikti uzrunāja, piemēram, Gijoma Fuasa (Guillaume Fouace) - Nature morte a la timbale d`argent jeb vienkārši - Klusā daba ar sudraba kausu. Savukārt Teodoram Žeriko (Theodore Gericault) sanācis ellīgi skaists zirgs. Tie tādi elementi, pie kuriem acis pamielot. Lielajos darbos mani trakoti fascinē ūdeņu skati un burulaivas. Šajā gadījumā Lepika (Ludovic Lepic) - Marīna un Bogsa (Frank-Myers Bogss) - Rīta migla Djepā sapriecināja. Smieklīgi likās, ka tīri latvieša dabā (tas novērojams jebkādos veidolos), ir popularizēt jebko pašā priekšā izvirzot slavenāko vārdu, kāds pieejams. Šoreiz uz vidējā latvieša jūtām viņi nospēlēja minot Klodu Monē kā pašu pirmo mākslinieku ciemā t.i. tā dēļ vien ir vērts izstādi apmeklēt. Tomēr visā ekspozīcijā bija izkārts tikai viens miniatūrs Monē veidojums, kas godīgi sakot - izskatījās pēc diezgan liela nekā. Malači, reklamētāji! Katrai Normandijas gleznai bija pievienota signalizācija - ka tik kāds nenočiepj. Nezinu tieši pie kāda elpas vilciena tā nostrādā, bet patiesi kamēr mēs tur bijām, ieslēdzās vairākas reizes. Ir jau tādi, kam traki patīk apgramstīt un pačamdīt mākslu. Viena veca tantiņa bija traki aizrāvusies oncītim stāstot kaut ko par kādu no darbiem, ka ar savu žestikulēšanu un praktiski ielīšanu gleznā, zāles uzraudzi darīja ļoti nemierīgu. Viņa pienāca klāt un skarbi aizrādīja, lai tik traki nevēcinoties, no kā tantiņa tik ļoti sabijās un tā sagrīļojās, ka gandrīz nokrita uz grīdas. Vispār traki - tām zāļu uzraudzēm tiešām vajag baigos nervus - es arī viņu vietā droši vien stresotu, kad ieraudzītu kādu atkal čamdāmies iekš rāmja. Kopumā par izstādi sajūsmu neatradu. Diezgan neizteiksmīga. Toties gluži pretēji mani jūsmīgi pārņēma otra izstāde - Gleznots Baltijā. Izstādes kurators iedvesmojies no Normandijas veikuma un nolēmis, ka mums pašiem taču arī ir kolosālākie mākslinieki un viņu darbi ķeselē. Šī pavisam mazā un jaukā izstādīte aiznesa mani zemeņu krāšņuma tālēs. Viens no maniem mīļākajiem gleznotājiem ir Jūlijs Feders. Viņš spēj gleznā ielikt dzīvi! Dziļums, jūtīgums, precizitāte - visu viņš apvieno visskaistākajos dabasskatos. Piemēram, Parks Siguldā - pasakainākie koki! Vasara Siguldā - priežu zari tik brīnišķģi dzīvas Saules attēloti. Rīta migla Koknesē ar burvīgu pļavu - tieši tādu kādu es mīlu. Feders ir dabas ģēnijs! Pilnīgi nopietni - Gleznots Baltijā ir daudz kolosālāka izstāde kā Gleznots Normandijā. Mūsējie vecmeistari šeitan riktīgi iekabina francūžiem!

• sarunā ar mani

14.2.10 16:03 - Es sēžu Alā

Bezpeļņas organizācija Piektdienas Liecinieki šo nedēļas nogali godam izauklējuši un lolojuši. Tikko pēdējie liecinieki pavadīti mājās. Ja piektdienas pēcpusdiena iesākās ar ļoti brīnišķīgu kultūras pasākumu, tad šis rīts savukārt sākās ar paviesošanos veikalā Lats, trīcošām rokām (no kārtējo reizi minimālas miega devas organismā) skaitot makā atlikušos melnos santīmus, ko iegādāties Roltonu. No karaļa par bomzi, tā teikt.. Bet par visu pēc kārtas.

1: Tikām pie diviem ielūgumiem uz Acoustic Alchemy Lielajā ģildē (paldies Ansim) un sākām piektdienu pavisam eleganti. Britu vieglā džeza grandus iesildīja mūsu pašu dziedātāja Aija Vītoliņa (Amber) un draugi. Ja par to man sākumā gribējās būt skeptiskai un ironiskai, tad pēc viņu sildīšanas jāatzīst - biju patīkami pārsteigta. Viņu sniegums patiesi bija ļoti baudāms un solistei - visu cieņu - labāka par piecām Nōrām Džounsām kopā. Dažādi un tik ļoti viegli pasaules malu skaņdarbi, ka dvēsele teju bez prasīšanas paceļas virs galvas un klausās. Spāņu valoda mīlestības tēmā vispār ir apbrīnojama. Šajā pašā gabalā arī ļoti skaisti aprakstīta mums tik ļoti neizprotamā saistviela: Mīlestība ir kā plaši atvērts logs, pa kuru ieplūst vējš. Šīs frāzes iespaidā visa gandrīz pārpildītā zāle liegi nopūtās. Nevajag satraukties - tālāk es tik ļoti neromantizēšu. Vaļas dienas balagāns nav pelnījis nekādu manu dziļi latviskās būtnes uzmanību, bet par to cits stāsts.

Britu vieglā džeza grandi Acoustic Alchemy sajūsmināja. Pastāvoši jau 25 gadus, rada debešķīgu lidojumu kosmosā, no kura atpakaļ tikt vienīgi tad, ja kāds paņem striķīti, kas paceļoties gaisā, piesiets pie kājas, un novelk atpakaļ pie zemes. Viennozīmīgi viņus redzēt bija ļoti tā vērts. Forši vīrieši ar manu iemīļoto britu akcentu un humoru, kuri sajūsmināti par iespēju spēlēt vietā, kur nekad vēl nebija bijuši, tīrā pārmaiņā no Štatiem, kur viņu mūziku dzird ļoti bieži. Perfekti sava lauciņa profesionāļi. Tā sākās piektdiena - ar kāju un roku iekustināšanu pie džeza, kam sekoja dancošana un lēkāšana pie folka, kam sekoja burvīga nakts - spotlaitā ieceļot gurnus.

2: Folks šoreiz bija īpaši iecienīts. Džeza ritmu iekvēlinātas, pazaudējām savu rezervēto galdiņu, jo Alu gāza no kājām nost un kavēšana mums šoreiz netika piedota. Turpinot attīstīt prieciņus, izdziedājām, izkliedzām un izdancājām mūsu iemīļoto iestādi līdz nemaņai. Mana mūžīgā enerģija mani ļoti mīlēja (ņemot vērā, ka sēžu uz antibiotikām un asinīs lietoju vien tējas - ļoti daudz tēju). Tālāk ceļš veda daudz virzienos (pa ceļam pazaudējot un ik pa laikam atkal atrodot mūsu vīriešus) pilns prieka un nedaudz arī mana mīļā Boba drāmas, kas tika godam pārvarēta un sakārtota, jo mēs viens otru balstām gan priekos, gan bēdās. Nakts pirmā daļa iekaroja R`n`R un, pateicoties mūsu sasodīto vella meiču šarmam, dabūja savā īpašumā arī Dzejnieka dzejas grāmatu. Tālāk sekoja komēdija ar taksistu, kas mūs pēc ilgas kašķēšanās tomēr nogādāja tik ierastajā Piektdienas Liecinieku vietā, kur dejas placītis jau gaidīja mūsu uzstāšanos. Tā vienās traki karstās un arvien karstākās dejās enerģiju tinām un vijām līdz pat septiņiem rītā, kad pavisam loģiski kunģītis sagrib ņammu. Še ku reku priedulājs un ierastā virtuve, kurā ap šādu laiku vienmēr satiek domubiedrus. Šoreiz tas gan man bija lielāks pārsteigums, jo pēc ilgas neredzēšanās pa durvīm ienāca mana mīļā sabiedrības krējuma dīva ar veselu pavadošo svītu un geju sunīti. Ap pusdeviņiem rītā atnācām mājā, paizklaidējāmies un nolēmām iet uz kino..

3: Protams, ka es negulējusi topu reizēm pat diezgan velnišķīgi un šarmanti skarba savos vārdos un darbos, no sirds cienot vienīgi savus cīņu biedrus un īpaši izceļot uzmanības deficītu. Galu galā šādos brīžos visbiežāk tas izpaužas: Skaties uz mani! Te es nāku! un On your knees! stilā. Uz kino paņēmām līdzi tēju termosā un aizgājām uz iespējami čīzīgāko filmu teijāterī. Reisa (nevis seansa) sākumā es dikti labi izbļaustījos, veicu demonstratīvas tējas dzeršanas operācijas un vietā, kur pieminēja: Mīli Jēzu, nobļāvos Sucker! Nu, tas tā - mani tradicionālie izgājieni. Mums katrreiz pa kādai liecināšanas himnai uzrodas un šoreiz arī tāda bija, kas gan ir tīrā Edgara vaina, jo viņš iesēja to sērgu manā galvā. Visu dienu Transleiteri ar Sexī Slampu man tinās uz rinķi. Šito pielipināju, protams, arī savām beibēm. Turpinājumā vieglā eiforijā no 24 stundu trakuma atkal pavisam kulturāli vajadzēja uzvesties kora koncertā, ko gan mēs ar savu easy-cheesy stilu nokavējām pa pusstundu laikam. Nu, bija superforši, cik nu superforši var likties lietas, kad galva atrodas visur citur, bet ne uz kakla. Bohemian Rhapsody laikā teju vai apraudājos no brīnišķīguma. Pēcāk stāvot rindā pēc mēteļiem, mana mīļā beibe nedomājot līdzi, sāka dungot - Velns, tu sexī slampa! Pastāstīt arī to kāda smuka reakcija bija no pavisam kulturālās publikas mums apkārt?

4: Sestdiena, lai cik dīvaini nebūtu iesākusies, beidzās arī kapitāli un ne jau ar miega devu asinīs, kā tam būtu solīdās situācijās jābūt. Nē! Savācāmies atkal pilnā (3 galveno dibinātāju) sastāvā un laidām tālāk tautās! Te nu vispār radās pērles viena pēc otras. Katrā gadījumā mūsu bohēmā ir ienākusi dzeja - tā pavisam nopietni. Droši vien Dzejnieka iespaidā. Dzejas vakari jau tika akceptēti tālākajos plānos. Šajā vakarā, kurš iekrīt jau piektajā nedēļā kopš mūsu bezpeļņas organizācijas ieviešanas, mums tapa gana daudz dzejas, kas patiesībā ir vienkārši ģeniāla. Grāmatas izdošana ir nākamais solis, kur arī Toms nolēma palīdzēt sponsorēšanā, ieguldot tur vienu cepumu barankas izskatā. Tad mēs vēl domājam arī par pievienošanos Rakstnieku Savienībai. Meičas atkal izdancāja uz godu, es vairāk biju aizrāvusies ar mūsu dzejas ilustrēšanu, jo pēc negulētām naktīm man zūd līdzsvars un es uz deju grīdas kaut kā pavisam nestabili uzvedos. Tāpēc, lai mani nebūtu ik pa laikam jākasa no grīdas, nolēmu iztikt vien ar savas rīkles plašajām skaņām paralēli ar dzejas pielabošanu un deklamēšanu. Kad ap četriem rītā devāmies uz māju pusi, lai varbūt beidzot arī ļautos miedziņam, apspriedām dažādas tēmas par gultu un segu dalīšanu. Liels bija man pārsteigums, kad atverot durvis, koridoris bija pilns ar apaviem, visas gultiņas aizņemtas ar čučētājiem un sedziņas atradās neaizsniedzamās vietās. Bet cilvēks jau bez pārsteigumiem dzīvot nevar. Galīgi nebūtu interesanti, ja viss būtu paredzams. Tik daudz pērļu un jaunu ideju risinās mūsu mazajās galviņās, ka mūsu organizācija drīz pārņems varu pasaulē, ka es te stāvu. Turklāt pateicoties mūsu organizācijai, es vairs nesaku, ka kļūstu veca! Tieši otrādi - esmu sākusi lietot PL sakarā frāzi - Es kļūstu arvien jaunāka! Garīgā Bendžamina Batona pakāpe, tā teikt.. Ir gan viena lieta, ko PL sakarā esam konstatējušas - mēs nedēļas vidu vairs nespējam izturēt, jo pastāv tikai un vienīgi nedēļas nogales - drausmīgākās lomkas pēc piektdienas, pēc nogales.. mēs jau te spriežam - jo siltāks kļūs, jo dullāki kļūs PL pasākumi, jo ārprātīgāka bohēma, mīlestība pret dzīvi, mūs piemeklēs..

5: Atreferēšu pie reizes arī sapnīti, ko sanāca redzēt šajās pēdējās gulētajās stundās: Mums, PL, piederēja kaut kāds dzīvoklis ar balkonu. Bija vasara un es kaut kādā sakarā pēkšņi atklāju, ka no balkona iet dīvainas, slepenas kāpnes, kas ved uz milzīgi garu laipu. Es aizdevos pa laipu līdz galam, kur tāda kā piestātne it kā bija. Tur uz ūdensmoča sēž Terzīts. Šis saka: Izvizināšu jūs ar ūdensmoci, bet, lai brauktu vajadzīgi gari brunči. Man jāiet sadabūt un lai viņam arī paņemot. Tā nu es devos atpkaļ uz dzīvokli un vandījos pa lupatām. Pēdējais, ko es atceros no sapnīša, bija - es stāvu pretim Gustavam Terzenam, rokās turot kaut kādus brunčus uz gumijas, un prasu viņam: Šitie tev derēs?

Katrā gadījumā šodien ir svētdiena (Svētās Vaļas diena! Gavilējiet ticīgie! Redzēt pilnas ielas ar vīriešiem, kam rokās sarkanas rozes, manī izraisa histēriskus smieklus. Nabadziņi!). Pirmdiena ir tukšums un tad atkal nāk piektdiena ar Piektdienas Liecinieku (lai gan domājam par nosaukuma nomaiņu uz Nedēļas Nogales Lieciniekiem) nākamo sapulci un, jā, šoreiz pavisam pasakaino notikumu - Toma Londona koncertu Depo! Bet vispirms adresēsim Saeimai vēstuli ar pavisam nopietnu prasību mūsu bezpeļņas organizācijas sakarā.

Saldajā ēdienā divrinde - izrāvums no mūsu dzejoļa ar nosaukumu Letāls dzejolis:

Es sēžu Alā
Man radiators norāva kājas.

• sarunā ar mani