.::pāri kalniem un tālu projām::.

22.2.10 21:25 - I`m a human being and my life has a value

Tomam sāp kakls un reizē viņš neapzinās mana kunģa vertību. Uz jautājumu, kas ir svarīgāks - kakls vai kunģis, viņa atbilde vienkārša. Kakls, jo tas groza galvu, bet kunģis vienkārši sēž un vārās savā sulā. Manā gadījumā gan kunģis ir bezgala saskābis un grib, lai es katru rītu dzeru svaigi spiestu kartupeļu sulu. Uz to gan man ir versija, ka tādu dzer tikai gōti, jo tā ir melnā krāsā. Šajā gadījumā man pat labāk būtu pieņemams kaut kas rozā - kā Rozā depresija. Un vispār man esot jāmaina dzīvesveids pa visiem 180, ja es gribot izveseļoties. Es gribu, bet - hell, no - man traki patīk mana tagadējā bohēmiskā paveida dzīve, kad reāli eksistē tikai piektdiena, sestdiena un svētdiena, jo pārējās dienas ir tikai halucinācija, aiz kuras slēpjas visvarenais Tukšums.

• sarunā ar mani

20.2.10 02:53 - We`re in this together now

• sarunā ar mani

16.2.10 12:24 - Karma needs a kick in the ass

Iedomājies? Es esmu izvilkusi sveci no pūra apakšas! Vienīgā problēma ir - nezinu vai to dedzināt vai atstāt stāvošu uz galda kā tādu cēlu gulbi ligzdā. Es neesmu dzejniece un dzīvē droši nepienāktu tāds brīdis, kad spētu sevi tā nodēvēt. Ja reiz kāds mani tā nodēvēs droši nejutīšos arī gana pelnījusi. Bet rakstu jau kādus sešus gadus un līdz šim to ir zinājuši vien daži cilvēki. Kāpēc? Tāpēc, ka man šķiet sviestaini iet un stāstīt, ka es rakstu dzeju, jo mūsdienās liekas to dara katrs otrais. Tiesa kaut kas sanāk tikai katram simtajam, lai neapvainojas jaunie. Es negalvoju, ka man sanāk. Bet pēdējā laikā esmu saņēmusi daudz iedrošinājuma publicēties. Tas noteikti būtu smagi. No kritikas baidās jebkurš - it sevišķi tas, kurš apgalvo, ka no kritikas nebaidās. Bet mana pašapziņa arvien tiek celta, es spēju arvien vairāk uzdrošināties. Publicēties nav viegli. Piedodiet, bet tos, kas savu dzeju liek draugu portālā, es vērtēju zemāk par zemi. Tā jau ir klaja ņirgāšanās par sevi. Ja tev ir ko teikt, tad jāmeklē smags ceļš un jāiet ar visu banku. Teorētiski blogi ir sākums visam. Bet kaut kā es internetu nevērtēju augsti. Avīze - tas būtu šiki, it sevišķi, ja tā ir kultūras avīze, tad personīgi varu būt droša, ka to lasīs daudz maz saprātīgi cilvēki un arī kritika būs daudz pamatotāka, nekā jebkura anonīma pukstētāja ķenga, ko netā nākas lasīt pa pilno 24-7. Sarūguša neredzama cilvēka domas nav mana prioritāte. Vesela cilvēka domas, kuram varu paskatīties acīs un redzēt, ka viņš nebaidās man pateikt, ko domā, ir mans dzinulis. Bet es joprojām nezinu vai esmu gatava celties un iet to sveci aizdegt.

• sarunā ar mani