.::pāri kalniem un tālu projām::.

11. Janvāris 2008

00:29 - 2 ziņas

Ir ļoti daudz ziņas. Bet es pastāstīšu tikai divas no tām. Un, protams, viena laba un viena slikta. Sākšu ar slikto. Darbā man krauj virsū arvien vairāk un vairāk nastas, bet naudu skanam manā virzienā nedzirdu. Pat decembra algas vēl nav.. vien bēdīgi 20 Ls atsviesti ar tekstu - "Kādam laiciņam pietiks?" Šobrīd vairāk nav un visiem darbiniekiem algas jāmaksā, kur nu vēl nenomaksāto rēķinu kalni. Es esmu pacietīga. Pagaidām. Bet izskatās, ka drīz vien priekšniecei būs jāmeklē cits pacietīgs eksemplārs manā vietā, jo mūžīgu pacietību es nepazīstu. Bet varu saderēt uz visām savām izbijušajām un nākošajām algām, ka manā vietā ilgi nevienu neatradīs. Varu pat droši prasīt algas pielikumu. Spīd reāla iespēja, ka kādam citam būs alga jāpagaida, kamēr man sakasīs vēl pielikumu. Bet, nu, labi - tā visa īstenībā ir ikdienišķa parādība strādājoša indivīda dzīvē. Pārejot pie labās ziņas - mūsu lieliskā folkloras kopa tika atzīta par vienu no labākajām skatē. "Dziesmu svētki, te mēs nākam!" Protams, ka līdz tam domājām, ka nekas labs tur nesanāca, lai gan man jau bija smaids līdz ausīm - dziedāju taču no visa pukstošā dzīvības orgāna! Tagad priekšā viens konkursiņš, kurā jāpiedalās.
Un es jau atkal jūtu, ka nogulēšu darba sākumu. Nu, kāpēc es te vēl rakstu un neguļu jau..!? Jel!

09:48 - brokastis

Šodien Franciska Smaida. Es ēdu (pagātnes forma) rupjmaizi ar sviestu un sāli. Un ūdens, protams. Krāšņi. Un mp3 atskaņotājs šorīt atstiepās. Nolika karoti. Bet karotes man joprojām patīk.

13:15 - omg

Jāsaka gandrīz vai tā - diezgan padebila diena. Vajadzēja ieslēgt savu radošo domāšanu un atkal ķimerēties pa un ap visādām mākslām, jo piektdienas man tādas patīkamas parasti, darbā esmu tikai un vienīgi es, kas nozīmē nestrādāšanu līdz pat plkst. 16:00, bet.. tā vietā, lai ķibinātu rotas, rakstītu dzejoļus, gleznotu ainavas, nopārdotu kādu orģināldarbu par 70 miljoniem latu, uzkrāvās problēma, kuru rezultātā nākas teikt - daži cilvēki tiešām pierāda sevi kā stulbuma kalngalu. Un problēmu es atrisināt negribu, jo risinājuma nav. Uzspiest nevienam mācīties nevaru. Plus vēl esošajai problēmai uzradās draudzene cita problēma. Labākā pasniedzēja sniedz atlūgumu. Nu, es gribēdama, nevarēšu šo vietu pamest. Kaut kāds respekts pret jaukiem priekšniekiem man vienmēr bijis. Iepriekšējā darbā tas pats. Atliek priekšniecei/-kam būt jaukam, ka man viņa kļūst žēl un pieciešu visu kas nāk pār manu galvu, lai tikai neradītu vadītājiem liekas galvassāpes. Man par manu cilvēcību vien vajadzētu ordeni no darba devējiem saņemt :D
Powered by Sviesta Ciba