|
Maijs 20., 2005
13:44 man reizēm liekas, ka esmu pārāk liela pragmatiķe. pārāk viegli tiecos dzīvot. pārāk visu novienkāršoju un problēmas risinu pārāk radikāli. vai arī nerisinu nemaz - ļauju tām dzīvot pašām par sevi, lai mani netraucē. un atdalu "labās" emocijas no "sliktajām" un "liekajām", pēdējās noskalojot tualetes podā...un galvu grozu tik par 180 grādiem - tā, lai nav jāskatās atpakaļ. jo pagātni vairs neizmainīsi. vari tikai dzīvot šodienai. jo par rītdienu nekad nevari būt drošs. un kad skrienu par lēnu, tad kāda pagātnes atmiņa mani apsteidz. bet tas jau nekas - tās ašākās pagātnes atmiņas tomēr ir tās, kuras atcerēties ir patīkami. tās smagās - tās velkas kā sēņu zupas, tās nemaz nevar mani panākt, kamēr vien neapstāšos un pati viņas nepagaidīšu. bet es jau negaidīšu. :))
|
Comments:
tu taču esi viens laimīgs cilvēks :)
| From: | itta |
Date: | 20. Maijs 2005 - 14:02 |
---|
| | | (Link) |
|
domā?
esi esi :) un pats galvenais, tu māki tā laimīgi dzīvot. es gan visur meklēju problēmas :)
| From: | itta |
Date: | 20. Maijs 2005 - 14:08 |
---|
| | | (Link) |
|
bet reizēm sajūtos sev pārāk tāda... sekla? nu nez - nu tā visa vieglā laišana pāri galvai un ķepurošanās tālāk....
tā ir māksla - dzīvi nesarežģīt.. |
|
|
Sviesta Ciba |