|
|
|
Septembris 30., 2005
08:44
diena plus vēl viena diena plus jau nedēļas vidus diena plus diena pirms piektdienas plus īsā diena = darba nedēļa cauri... viena tāda plus otra tāda plus trešā, ceturtā - rau, jau mēnesis.... nu skrien, skrien tas laiks.. trakoti skrien...
ja vēl 7dien, runājot par Limbažu braucienu, likās - ui, tas tak pēc 2-ām nedēļām, tad tagad jau - ārprāts, tas jau tak nākamajā vīkendā!!! kas tad tur vairs ir! bet 7diena, šķiet, bija nu pavisam, pavisam nesen...
jā - un vēl aizvien nekā.... :(((
|
13:09
urrā! manas mīļās, melnās biksiņas man ir atpakaļ un, pats galvenais, man atkal der!!!! :) un arī ādas jaka būs 2-dien atkal "uz auguma"..:) šuvēji dara brīnumus. :)
|
14:38
eu, bet man toč laikam klimakss sācies - tādi kā karstuma viļņi, tā kā kas....
|
20:27
negatīvs
tātad - turpinam gaidīt....
|
21:27
atcerējos vienu gadījumu.. tādu drusku savādu un grūti skaidrojamu...
tas bija pirms kādiem mēnešiem 4-5, kad vēl nestrādāju... aktīvai cīņai ar kilogramiem šad un tad, viesojoties pie MV māsas, mēdzu "pabraukt" ar velotrenažieri - nu tā, pa pusstundiņai.... trenažieris tāds viegli advancēts - skaita tur "nobrauktos" kilometrus, ātrumu, apgriezienus un arī mēra pulsu... toreiz "piedūros" pulsam... minos, minos, minos... kāpj tā pulsa intensitāte: 70..pēc laika jau 90..tad jau 100, 120...130.. 140.. maksimālais pieļaujamais pulsa ātrums aptuveni pēc formulas: 220-vecums, tas ir 220-22=198... 140 - optimāli treniņam... minos.. jūtu, ka kāpj vēl... jo straujāks pulss, jo pašai grūtāk... viegli pieveru acis, mēģinu atslābināties (turpinot strādāt ar kājām tādā pat tempā).. pēc brītiņa paskatos - pulss atkal 90 un krītas... turpināju atslābināšanos, šoreiz jau acis pavisam ciet neverot, bet gan ar acs kaktiņu sekojot 'mainīgajiem cipariņiem displejā... tikko mazliet sakoncentrējos, tā pulss kāpj, kā atslābinos, iedomājos saulrietu jūrmalā, viegli čalojošus viļņus - pulss krīt...60...55...50...45... paliek ārkārtīgi neparasti viegli... /mīties vēl aizvien turpinu../.. laiks skrien nemanot....40...35...33... viss, uzstādītā pusstunda beigusies... pārstāju mīties, turu vēl rokas uz rokturiem minūti - lai jau "izrēķina" to manu sportiskās sagatavotības pakāpi! pulss lēnām atgriežas uz normālo 72.. sagatavotību gan neatceros..:))
noeju lejā, sāstu šitos brīnumus ar pulsu - MV māsa smejas - sak, ja tev pulss būtu tikai 33, tu jau sen būtu galus atdevusi... moš ar to pulsa skaitītāju kaut kas ne tā esot bijis...
var jau būt, bet man tomēr tāda savāda sajūta palikās.... varbūt ir iespējams arī savus fizioloģiskos procesus kontrolēt?
|
|
|