|
|
|
Septembris 30., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) itta | 21:27
atcerējos vienu gadījumu.. tādu drusku savādu un grūti skaidrojamu...
tas bija pirms kādiem mēnešiem 4-5, kad vēl nestrādāju... aktīvai cīņai ar kilogramiem šad un tad, viesojoties pie MV māsas, mēdzu "pabraukt" ar velotrenažieri - nu tā, pa pusstundiņai.... trenažieris tāds viegli advancēts - skaita tur "nobrauktos" kilometrus, ātrumu, apgriezienus un arī mēra pulsu... toreiz "piedūros" pulsam... minos, minos, minos... kāpj tā pulsa intensitāte: 70..pēc laika jau 90..tad jau 100, 120...130.. 140.. maksimālais pieļaujamais pulsa ātrums aptuveni pēc formulas: 220-vecums, tas ir 220-22=198... 140 - optimāli treniņam... minos.. jūtu, ka kāpj vēl... jo straujāks pulss, jo pašai grūtāk... viegli pieveru acis, mēģinu atslābināties (turpinot strādāt ar kājām tādā pat tempā).. pēc brītiņa paskatos - pulss atkal 90 un krītas... turpināju atslābināšanos, šoreiz jau acis pavisam ciet neverot, bet gan ar acs kaktiņu sekojot 'mainīgajiem cipariņiem displejā... tikko mazliet sakoncentrējos, tā pulss kāpj, kā atslābinos, iedomājos saulrietu jūrmalā, viegli čalojošus viļņus - pulss krīt...60...55...50...45... paliek ārkārtīgi neparasti viegli... /mīties vēl aizvien turpinu../.. laiks skrien nemanot....40...35...33... viss, uzstādītā pusstunda beigusies... pārstāju mīties, turu vēl rokas uz rokturiem minūti - lai jau "izrēķina" to manu sportiskās sagatavotības pakāpi! pulss lēnām atgriežas uz normālo 72.. sagatavotību gan neatceros..:))
noeju lejā, sāstu šitos brīnumus ar pulsu - MV māsa smejas - sak, ja tev pulss būtu tikai 33, tu jau sen būtu galus atdevusi... moš ar to pulsa skaitītāju kaut kas ne tā esot bijis...
var jau būt, bet man tomēr tāda savāda sajūta palikās.... varbūt ir iespējams arī savus fizioloģiskos procesus kontrolēt?
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |