| 12:28a |
Sex and the City
Šovakar beidzot redzēju Sekss un lielpilsēta 2.filmu.
Biju šokēti pārsteigta par to, cik tā bija laba! Varbūt īstā filma īstajā brīdī. Mani pārņēmušas tādas emocijas, ka nezinu kā to visu aprakstīt.
Pirmkārt, jau nenoliedzami - mode, bling, bling, elegance un šiks. Tuvo austrumu kultūra, vīrieši kuri saskata sievietes vērtību, mirdzums un tīrība.
Otrkārt, Samanta - uzdrošinos apgalvot - šīs filmas tēls numur 1. Fascinējoša ar savu nepiespiestību, brīvību, atklātību - sieviete, kura bauda dzīvi. Viņa uzdrošinās skaļi un droši pateikt to, par ko sievietes klusībā domā un sapņo - šeit domāju tieši seksu. Muļķības, ka par to domā tikai vīrieši. Samantai vairs "nestāv" uz vīriešiem? Pasaules gals. :D ja tā padomā - man arī ir tāds posms bijis, kaut arī līdz menopauzei vēl tālu. :D Bet tomēr, ja satiec kādu, kurš pievelk - viss mainās. Atšķirībā no Samantas, kura izmanto katru izdevību, es tomēr palieku tikai pie domām un sapņiem..... vismaz cenšos. cenšos saglabāt kaut kādu savu iekšēju vērtību un mirkļu īpašo vērtību. Un tomēr man reizēm pietrūkst tās dzīves baudīšanas, paņirgāšanās par sabiedrības noteikumiem un mirkļu tveršanas.
Treškārt - draudzenes. 4 dvēseļu biedrenes. Tas tā atgādināja vidusskolas laikus, kad visi apkārtējie bija mazsvarīgi, bet mēs bijām četras - sarkanmate, blondīne, svītrainā blondīne un tumši brūnā brunete - toreiz vēl smējāmies - kā no Sekss un Lielpilsētas. Pat raksturi sakrita.
Kā man viņu visu pietrūkst... Kur nu kurā. Viena Holandē, otra klejo, trešā čuč savā alā un dzīvi nebauda... Tik es viena beidzot atkal esmu atdzīvojusies..
Un tas noved pie ceturtkārt - Lieliskais vīrietis. Cik gan daudz reižu Kerija nesagāja kopā atkal un atkal ar savu Lielisko vīrieti. Kāpēc man ir sajūta, ka es jau esmu savējo satikusi, tikai mums ir pats sākums, pat tas vēl ne. sākums jebkam. Un es kaut līdz 40 gadiem esmu ar mieru gaidīt īsto brīdi, īsto sajūtu, īsto mirkli, kurā abi saprotam - ever thine, ever mine and ever ours. |
| 11:25a |
Par draugiem
Skatos saņemtajos zvanos. Visi darba kontakti, visi par darba lietām. Kur palikuši draugi, paziņas?
Ziemā ļoti pārdzīvoju, ka neviens nezvana, nav nekādu pasākumu uz kuriem mani aicinātu... Domāju sagaidīt vasaru, tad visi modīsies. Nekā!
Vai nu es esmu palikusi neinteresanta, ka neviens tāpēc nezvana vai arī tiešām visiem ir palicis par mani pajāt.
Vai es pati zvanu? Ja es nezvanītu, laika nebūtu neviena. Bet man arī ir tik ļoti apnicis domāt ko un kur un kā varētu, bet beigās saņemt - aj nē, man negribas, es nevaru, nesanāks.... utt. Tas tā griež it īpaši, ja esi cilvēkam pieķēries. Tā man labākā draudzene pazuda. Tā mani labākie tusiņu puiši pazuda. Tā pazuda vidējā māsa un māsīca. Tā pazuda dzīvokļa biedrene un arī skolas draudzene.
Vakar kad gāju pa Rīgas ielām domāju - ja es vienkārši nevienam vairs nezvanītu - vai kāds kādreiz vēl mani atcerētos? Toreiz, kad aizbraucu uz ASV - pēc mēneša kam es vēl interesēju? Mammai. Un vienīgi.
Laikam ir vientuļi.
Stulbi, ka tāds gruzīgais garīgais. |