Visi cilvēki ir vienādi.
Jul. 5th, 2016 | 09:04 am
From:: irrational
Bet visi cilvēki manī nav vienādi. Man šķiet, ka es esmu vismaz 20 cilvēku bariņš.
Ir jābūt izskaidrojumam, kāpēc katru dienu jūtos ne savā ādā, bet vai es maz zinu, kas ir mana āda? Mans rokraksts var mainīties vairākas reizes dienā. Mans viedoklis mainās tik pat bieži. Es absolūti nenojaušu, ko gribu darīt dzīvē. Es gribu būt ietekmīga un es gribu būt vidusšķira. Es gribu tikt pamanīta un es gribu noslēpties. Man dažreiz vajag operāciju zāles cienīgu tīrību, bet varu ideāli justies arī dzerot no 3 dienas nemazgātas kafijas krūzes un uzvilkt jau reiz vilktas zeķes. Man patīk adīt zeķes un man riebjas adīt zeķes. No rīta pamostoties gribu pārkrāsot matus, pēcpusdienā vairs negribu un vakarā atkal gribu. Man nav neviena mīļākā mūzikas žanra, filmas, seriāla. Es nezinu, kura ir mana mīļākā krāsa, kas man piestāv, kas man garšo. Es gribu blogot šodien, es negribu blogot rīt. Man patīk tas, ko rakstu, man riebjas tas ko rakstu. Es labi vadu auto un es briesmīgi vadu auto. Man ir ticība tam, ka dzīve ir kas vairāk par darbs-rēķini-ēdiens-nāve, bet dzīve nav nekas vairāk. Man patīk mans darbs un es ienīstu savu darbu. Es gribu būt mājsaimniece un es gribu būt karjeriste, fucking biznesa haizivs. Es jūtos skaista un es jūtos neglīta. Es esmu jauka un iecietīga un pēkšņi gribu visus noindēt. Uztraucos kā nenormāla, pārlieku sadomājos un krītu panikā par visu pēc kārtas. Pēc piecām minūtēm man ir pilnīgi piedrāzt un es līganā gaitā sērfoju pa dzīvi. He, neticēsiet, nenoskanēs pat viens Eiropas hīts un man jau atkal būs jāelpo maisiņā. Un tā bez apstājas.
Es sevi nevaru kategorizēt, nekas par manī nav pastāvīgs.
Es saprastu, ja iepriekšminētas lietas mainītos ilgākā laika posmā, bet runa ir praktiski par minūtem. Viss manā galvā šaudās, mainās un es nogurstu, jo man nav kam pieķerties, es nezinu, kas es esmu. Nesen dzirdēju viedokli, ka daudzi to nezina. Un, ka tas ir perfectly fine. Ka vairāk jākoncentrējas uz to, ka tu zini, kas tu neesi. Kas es neesmu? Es neesmu izlemīga.
Ir jābūt izskaidrojumam, kāpēc katru dienu jūtos ne savā ādā, bet vai es maz zinu, kas ir mana āda? Mans rokraksts var mainīties vairākas reizes dienā. Mans viedoklis mainās tik pat bieži. Es absolūti nenojaušu, ko gribu darīt dzīvē. Es gribu būt ietekmīga un es gribu būt vidusšķira. Es gribu tikt pamanīta un es gribu noslēpties. Man dažreiz vajag operāciju zāles cienīgu tīrību, bet varu ideāli justies arī dzerot no 3 dienas nemazgātas kafijas krūzes un uzvilkt jau reiz vilktas zeķes. Man patīk adīt zeķes un man riebjas adīt zeķes. No rīta pamostoties gribu pārkrāsot matus, pēcpusdienā vairs negribu un vakarā atkal gribu. Man nav neviena mīļākā mūzikas žanra, filmas, seriāla. Es nezinu, kura ir mana mīļākā krāsa, kas man piestāv, kas man garšo. Es gribu blogot šodien, es negribu blogot rīt. Man patīk tas, ko rakstu, man riebjas tas ko rakstu. Es labi vadu auto un es briesmīgi vadu auto. Man ir ticība tam, ka dzīve ir kas vairāk par darbs-rēķini-ēdiens-nāve, bet dzīve nav nekas vairāk. Man patīk mans darbs un es ienīstu savu darbu. Es gribu būt mājsaimniece un es gribu būt karjeriste, fucking biznesa haizivs. Es jūtos skaista un es jūtos neglīta. Es esmu jauka un iecietīga un pēkšņi gribu visus noindēt. Uztraucos kā nenormāla, pārlieku sadomājos un krītu panikā par visu pēc kārtas. Pēc piecām minūtēm man ir pilnīgi piedrāzt un es līganā gaitā sērfoju pa dzīvi. He, neticēsiet, nenoskanēs pat viens Eiropas hīts un man jau atkal būs jāelpo maisiņā. Un tā bez apstājas.
Es sevi nevaru kategorizēt, nekas par manī nav pastāvīgs.
Es saprastu, ja iepriekšminētas lietas mainītos ilgākā laika posmā, bet runa ir praktiski par minūtem. Viss manā galvā šaudās, mainās un es nogurstu, jo man nav kam pieķerties, es nezinu, kas es esmu. Nesen dzirdēju viedokli, ka daudzi to nezina. Un, ka tas ir perfectly fine. Ka vairāk jākoncentrējas uz to, ka tu zini, kas tu neesi. Kas es neesmu? Es neesmu izlemīga.