irrational

Klab ir jaunais tviteris, ja?
Vismaz tā izskatās ieejot latest posts. Ziniet, pat neērti paliek, ja gribas ko garāku uzrakstīt.

KĀPĒC Untouchable varēja beigties ar to, ka tāds pats paralizēts (varbūt pat trakāk) vecis apprecas un sataisa bērnus un dzīvo laimīgi ever fucking after, bet Me Before You ir selfish little prick, kas izvēlas vieglāko taciņu. GAAAAAAHD kāpēc jākultivē šī pussy ideoloģija?
KĀPĒC?
Life is not fair.
Fuck sad movies.

Rīta pusi darbā pavadu lasot rakstus par tēmu - "How to stop being a little bitch".

Bet visi cilvēki manī nav vienādi. Man šķiet, ka es esmu vismaz 20 cilvēku bariņš.
Ir jābūt izskaidrojumam, kāpēc katru dienu jūtos ne savā ādā, bet vai es maz zinu, kas ir mana āda? Mans rokraksts var mainīties vairākas reizes dienā. Mans viedoklis mainās tik pat bieži. Es absolūti nenojaušu, ko gribu darīt dzīvē. Es gribu būt ietekmīga un es gribu būt vidusšķira. Es gribu tikt pamanīta un es gribu noslēpties. Man dažreiz vajag operāciju zāles cienīgu tīrību, bet varu ideāli justies arī dzerot no 3 dienas nemazgātas kafijas krūzes un uzvilkt jau reiz vilktas zeķes. Man patīk adīt zeķes un man riebjas adīt zeķes. No rīta pamostoties gribu pārkrāsot matus, pēcpusdienā vairs negribu un vakarā atkal gribu. Man nav neviena mīļākā mūzikas žanra, filmas, seriāla. Es nezinu, kura ir mana mīļākā krāsa, kas man piestāv, kas man garšo. Es gribu blogot šodien, es negribu blogot rīt. Man patīk tas, ko rakstu, man riebjas tas ko rakstu. Es labi vadu auto un es briesmīgi vadu auto. Man ir ticība tam, ka dzīve ir kas vairāk par darbs-rēķini-ēdiens-nāve, bet dzīve nav nekas vairāk. Man patīk mans darbs un es ienīstu savu darbu. Es gribu būt mājsaimniece un es gribu būt karjeriste, fucking biznesa haizivs. Es jūtos skaista un es jūtos neglīta. Es esmu jauka un iecietīga un pēkšņi gribu visus noindēt. Uztraucos kā nenormāla, pārlieku sadomājos un krītu panikā par visu pēc kārtas. Pēc piecām minūtēm man ir pilnīgi piedrāzt un es līganā gaitā sērfoju pa dzīvi. He, neticēsiet, nenoskanēs pat viens Eiropas hīts un man jau atkal būs jāelpo maisiņā. Un tā bez apstājas.
Es sevi nevaru kategorizēt, nekas par manī nav pastāvīgs.
Es saprastu, ja iepriekšminētas lietas mainītos ilgākā laika posmā, bet runa ir praktiski par minūtem. Viss manā galvā šaudās, mainās un es nogurstu, jo man nav kam pieķerties, es nezinu, kas es esmu. Nesen dzirdēju viedokli, ka daudzi to nezina. Un, ka tas ir perfectly fine. Ka vairāk jākoncentrējas uz to, ka tu zini, kas tu neesi. Kas es neesmu? Es neesmu izlemīga.

Ilgstoša sēdēšana esot jaunā smēķēšana. Es daru abus, sanāk, ka viss ir baigi slikti punkc el vē. Bet kā lai nesēž, ja jāstrādā pie datora un stāvgaldu neviens te nepirks? Un kā lai nesmēķē, ja negribu atmest?

Šodien kaut kādas veselīgā dzīvesveida pārdomas. Ielādēju Fitbit app, ķip skaitīšu kalorijas un nostaigātos soļus. Interesanti apskatīties cik ieiet/iziet un, cik mazkustīga patiesībā esmu.

Un vēl šodien dikti krīt uz nerviem kolēģes čāpstināšanas skaņas.

Pagaidām man visi iekrīt divās katastrofāli galējās kategorijās - padrāzeji, vai kā to moderni sauc - fuckboys, un overly attached boyfriends, kas pēc 2 randiņiem jau sāk plānot Helovīna pārīšu kostīmu. True story.
Par pirmajiem man nav nekas iebilstams, lai jau, bet tiem ir paradums paslēpties zem "es arī meklēju nopietnas attiecības". Un nē nē nē, es nevienam nekur nelieku skriet, neprasu ciesties līdz kāzām un nesapņoju par to, cik neglīti varētu sanākt mūsu mazuļi. Fuck no. Ripley's believe it or not, bet ir cilvēki, kas joprojām meklē labāko draugu, līdzgaitnieku un līdzzinātaju. Un vai es to slēpju? Nē. Tas gandrīz vienmēr ir pirmais, ko pasaku otram. Un tad drāzējpuisītis met to pašu pretī, jā, jā, jā, es arī. I'm here for the deep connection, for the real thing, fo-sho. Ūn tad tu pēc otrā randiņa saņem īsziņu - oooh, es visu vakaru domāju par to, kā tevi apmierināšu. Pirmkārt, wahahaha, kurš tā saka?? Un otrkārt HOLY CUNT FLAP, vai tiešām ir tik kruti gulēt ar pilnīgiem svešiniekiem? Es laikam esmu naiva skuķe, bet visas manas faith in humanity rezerves izsīkst dramatiskos ātrumos.
Ok, tu gribi padrāzties, that's ok, tad tā arī saki, nevis tēlo sazin ko. Ain't nobody got time for that.

Savukārt, par otro kategoriju - ko tur daudz. If I wanted to date a girl, I would.

Kad man uz priekšu nekā nav ieplānots, tad - garlaicīgi, bezjēdzīgi, depresīvi, a kad ir, tad atkal nav labi - satraukums, bailes, neziņa.
BESĪ.

Stāvu rindā pie kases Mola Rimītī. Priekšā čalis, tāds ap 20, piesārtušiem vaigiem. Skatos - uz lentes Torley šampiks, viens Bauskas aliņš un Lifestyles Skyn 12-paka. Pārdevēja sasmaidījās, kā jau tas pienākas, kad kāds pērk prezercatīvus. Bet čalim viss bija sīki un smali izdomāts. Pašam šampis negaršo, bet ko tad, viņa dzers un es skatīšos? Un ar performanci arī jokot nedrīkst, tāpēc tikai viens aliņš. Savukārt jo vairāk šampja iztrekterē meitene, jo smukāks un iekārojamāks tu kļūsti. Gudri, vecīt, gudri.

- "Es vakar lasīju interviju par diviem gejiem, kas tur uz Angliju aizbraukuši apprecēties, nu, intervija tāda pa atvērumu. Un zini man tā pretīgi palika... Viņi tur tā noliek Latviju, te viss esot tik slikti, nekāda atbalsta, nekā laba vispār".
- "Bet daudzi cilvēki tā jūtas par Latviju, ne jau tikai geji."
- "Nu jā, es jau to tā nebiju domājusi, vienkārši tā sakritība tāda, hehe".

Es laikam esmu iemīlējusies svešiniekā.

UPD: False alarm.