ko darīt cilvēkam, kam ļoti nepatīk, pat riebjas, sūdzēties un žēloties, bet kam nepatīk arīdzan izlikties, ka viss ir ļoti labi, jauki un skaisti? laikam jau to pašu neko un tāpat uz pakaļkājām kārpīties uz priekšu, kā nu māk. žēl vienīgi, ka tas izklausās vienkāršāk un nesāpīgāk nekā ir patiesībā.

es, protams, šobrīd varētu atvēlēt sev laiku, lai uzrakstītu to, ka es pēdējā laikā jūtos visai dranķīgi, vairāk tieši emocionālā, ne fiziskā ziņā, lai pateiktu to, ka es ienīstu sevi par to, ka nespēju neko darīt lietas labā un par to, ka nemaz necenšos, lai izplūstu garos tekstos par to, ka lai arī man riebjas īdēt, es to tomēr mazliet vēlos, bet tas jau neliks man nekādā ziņā justies labāk. tieši pretēji - jo vairāk es domāju, jo švakāk paliek. galu galā, tādēļ jau arī pirmatnējie cilvēki bija daudz saprātīgāki par mums - viņi nedomāja. bet arī izlikties, ka viss ir labi un vislabākajā kārtībā, man nav spēka. un ironiski, ka vienīgo ārstu, kas man var palīdzēt, es tā kā nevaru ciest.

nezinu, varbūt man vienkārši vajag kārtīgu apskāvienu un kādu, kas pārliecinoši pasaka, ka viss būs kārtībā, jo sev es kaut kā neticu. es zinu, ka būs, bet neticu.

bet es vienalga esmu laimīga arī tad, kad neesmu. (sun)
but that's mostly because i have my best friend always there beside me.
seems you're the only one who knows
what it's like to be me
someone to face the day with
make it through all the rest with
someone i'll always laugh with
even at my worst i'm best with you