| |
[Mar. 28th, 2016|11:52 pm] |
es šodien domāju par paviršumu, nervozo nevīžību. it kā dzīve būtu kāds pagaidu eksperiments, staipīgs, negaršīgs zivs gabals pie gariem zobiem. ak, nenopirku tev dāvanu - nu un kam tāds sūds vispār vajadzīgs? neatnesu tev puķi - un kuru tas interesē? tu man nepatīc, ej prom, nāks cits vietā. apvainojies - pats vainīgs.
arī darbs bez atbildības sajūtas. mēs nedibinām uzņēmumus, lai varētu un strādātu labāk kā citi, labāk kā amērikā, vācijā. tā vietā veidojam uzņēmumus, lai nopelnītu naudu, kamēr vēl var. un pa roku galam.
mēs atļaujamies nodzerties līdz lupatām, jo šis jau ir tikai mēģinājums, īstā dzīve būs vēlāk. bet sabļaut uz kaimiņu par traucējošo velosipēdu kāpņutelpā - kāpēc ne? šitas jau nav īstais kaimiņš, īstais būs vēlāk. |
|
|