Trauma un tās seku ārstēšana ir pārvērtusies smagākajā fizioloģiskajā pārbaudījumā kopš grūtniecības. Zālēm ir nepatīkamas blakusparādības, tai skaitā visu pirkstu nemitīga tirpšana un asiņojošas smaganas, bet tas vēl būtu nieks - blakusparādību sarakstā atrodami visi tie simptomi, kuru mazināšanai medikamenti paredzēti (reiboņi, nelabums, galvassāpes). Tad kā lai es zinu, vai smadzeņtrīce ir beigusies?
Otrkārt, es neesmu radusi slimot ilgāk par trim dienām, kur nu vēl ar kaut ko tādu, kas liedz trīs ceturtdaļas ikdienas aktivitāšu. Filmas skatīties nedrīkst, tupēt pie datora nedrīkst, lasīt grāmatas arī īsti nedrīkst. Ģimenes locekļi cenšas būt atbalstoši, tomēr no viņu puses jūtu zināmu zemnieciski latvisku skepsi - kas tā par nīkulību, atļauties tādas kaites, kas de(mo)bilizē uz vairākām nedēļām, kā tā var būt, ka pēc trim dienām vēl nekas īsti nav pārgājis? Un ko lai es viņiem atbildu, izņemot - man pašai tas itin nemaz neiet pie sirds, pienākumu un darbu ir tik daudz, ka par tiem iedomājoties vien sāk reibt galva un gribas pašnosmacēties ar spilvenu.
Saudzējiet galvas, kolēģi, un uzmanieties no slepkavnieciskiem plauktiem.
|