Nu a ko es pirmīt teicu? Reku sportacentrā vesels paštīksmināšanās raksts.

Tie vietējie aborigēni ir kaut kas fenomenāls! Nu nebeidz mani pārsteigt. Pirms cik tur tiem gadiem dabū mūsu Marčiks medāli BMX, BĒĒĒM!!!! - visās pilsētās pa BMX trasei. Dabū Pļaviņi un tie nodevēji Šmēdiņi medāli BĒĒĒĒM katrā brīvajā smilšu pleķītī iesprauž pa diviem mietiem, lai ir kur tīklu nostiept. Dabū bobslejā bleķi BĒĒĒM! hmmm, te laikam aplauziens, jo nav dzirdēts, ka Pušmucovā būtu kāda rene uzbliezta, ja neskaita to, pa kuru cūkām runkuļi tiek bērti. Jebkurā gadījumā, tagad visi sapsihojušies ar tenisu, bail padomāt, kas notiks. Bet teniss ir jāspēlē nevis jāskatās!

Tējas gurmāns no manis nu nekādi nesanāks. Salasījos internetos, ka zaļā tēja ir kaut kāds mūžīgās jaunības eliksīrs, nopirku, uztaisīju pēc visām labākajām fen šui tradīcijām (kaķis liecinieks), dzeru, it kā viss ok, bet sejā riebums. Nu negaršo man tas zaļais draņķis un neko tur nevar padarīt!

Cik noprotu, Rianai gadījies mūsdienu "ne pliks, ne apgērbts". Vēl tikai pietrūkst "ne jāšus, ne kājām" (man šķiet, ka bija arī trešais nosacījums, bet to uz sitiena neatceros).

Vakardien biju ciemos pie māsīcas, kuras dēlam (nejaušas sakritības dēļ, manam krustdēlam) bija dzimšanas dienas svinības. Un māsīca izstāstīja sekojošu stāstu.

Tajā vasarā, kad viņa bija stāvoklī ar vakardienas jubilāru, viņai uznāca grūtnieču kulinārās izvirtības ar noslieci uz nezālēm - balandu, gārsu un visu citu drazu. To visu labumu viņa esot plūkusi un taisījusi salātus. Stāstīja, ka esot vadājusi otru manu māsīcu pa dārzu un rādījusi - te man balandiņa, te cita nezālīte utt. Bet vislielākais dārziņš esot bijis iekopts komposta kaudzē (pārsteigums, pārsteigums) un esot bijusi jautrība, kad mana tante (viņas mamma) esot izravējusi dārzu un visu izravēto sametusi komposta kaudzē, tādejādi, efektīvi izpostot, mazdārziņu. Bet ok, svarīgākais ir tas, ka visu vasaru viņa esot taisījusi un ēdusi tos savus "salātus". Nākamajā vasarā (loģiski, ka jau pēc dzemdībām) viņa baigi sapriecājusies, ka varēs atkal taisīt tos savus salātus. Aizbrauc uz dārzu, saplūc visas sastāvdaļas, saitaisa salātus, pagaršo un konstatē, ka tādu draņķi taču nevar ēst! Nu jā, loģiski, sastāvdaļās taču viena vienīga draza. Acīm redzot, iepriekšējā gadā salāti esot garšojuši sakarā ar būšanu stāvoklī.

Šajā brīdī stāstā sekoja negaidīts pavērsiens, kad viņa pagriezās pret savu vīru un prasīja: "Paklau, es tos salātus riju tāpēc, ka biju stāvoklī un man bija kaut kas ne tā saslēdzies, bet kāpēc Tu viņus visu vasaru ēdi?"

Kā var uzrakstīt kaut ko par neko? Uz šo jautājumu šodien jāatrod atbilde - jāuzraksta mēnesī izdarīto darbu atskaite.

Lasīt ar Vainhausas "Rehab" meldiņu prātā:

Viņi mēgināja mani pierunāt audzēt bārdu, bet es teicu nē, nē, nē (rudenī iespējams būšu pielaidīgāks)

Viņi = friezieri.

Izdomāju, ka, ja ir krājumos kaut kas labs, tad ar to ir jādalās. Šeku reku viena manis iecienīta ļoti vienkārša recepte, kuru jau krietni pasen atradu vietējos internetos, bet neatceros vairs kuros tieši:

Nepieciešams:

1) konservēts tuncis;
2) mazie tomāti (kādi 10);
3) baziliks (svaigs, jo kaltētais nekam neder);
4) filadelfijas tipa siers (es parasti izlīdzos ar kāruma brūvējumu);
5) maize pēc saviem ieskatiem;
6) malti melnie pipari (bet tas gaumes jautājums);

Pagatavošana:
1) tuncis iet bļodā;
2) tomātus sakapā un arī liek bļodā;
3) baziliku sakapā un arī (vai tu re) liek bļodā;
4) pievieno sieru (daudzumu regulē pēc saviem ieskatiem) un visu samaisa, klāt pievienojot maltus melnos piparus;
5) krāmē uz maizes un triec māgā.

Manuprāt ļoti interesants un izklaidējošs Timrota raksts par volodarastiju. Protams, mazliet pārspīlēti, bet vai tad pats lielais velodarastu vadonis (atvainojos, aizmirsu, drīzāk jau nemaz neesmu vēlējies iegaumēt, kā to kungu dēvē) arī nenodarbojas ar kaut kādu putina rokaspuišu cienīgu safabricējumu bīdīšanu.

Vispār man ir baigi žēl to māti un bērnu notriekušā trolejbusa vadītāju. Baigi traki. No rīta piecelies, aizej uz darbu, ikdienas rutīna, pēkšņi viena kļūda un !!!BUMS!!! dzīve beigusies ne tikai bojā gājušajiem, bet arī pašai vadītājai, neatkarīgi no tā bija luksaforā zaļais vai nebija. Patiesībā pilsētas sabtransa šoferiem un pārejiem, kas vidu dienu pavada pie stūres, ir elles darbs, kurš sevī ietver milzu atbildību.

Kā šodien atceros to reizi, kad braucot domāju, ka tramvajs apstājies pie luksofora, bet izrādījās, ka viņam tur pietura. Bet ceļs kā par spīti bija slapjš, devu pa mēmajiem, kaucošām riepām noslīdēju gandrīz veselu vagona tiesu. Tīrā laime, ka ceļam bija divas joslas un man bija kur izvērsties, lai izvairītos no sūdiem.