Vasarā biju vienā dzimšanās dienā, kurā kāds nelietīgs viesis kā cienastu bija atnesis multikino saldo popkornu. Es ap to spietoju kā lapsene ap iepuvušu meloni, jo tas manuprāt ir garšīgākais popkorns pagastā un standata gadījumā man popkorns tā īsti negaršo. Kopš tā laika pagājis jau pusgads, bet ik pa laikam sanāca atcerēties to perfekto popkornu. Vakardien izlēmu, ka šai netaisnībai jāpieliek punkts, nakts melnumā un salā nokasīju pusmetru sniega no mašīnas un aizbraucu pēc tā sasodītā popkorna. Visu ceļu līdz mājām riju to kā negausis, atbraucis mājās riju to kā negausis un tagad beidzot varu teikt, ka uz kādu laiku būs miers.

Būtu ļoti jauki, ja šo popkornu varētu nopirkt bez kinoteātra uzcenojuma.