Reizēm uz darbu braucu ar mikriņu un tā kā sanāk iekāpt pašā galapunktā un vienā un tai pašā laikā, tad tā galapunkta publika ir ļoti labi zināma pēc feisiem. Un arī sēdvietas katram ir izvēlētas savējās. Un tad ir tas čalis, kurš katru rītu iznes miskasti un tad pīpē pie mikriņa (šajā brīdī es viņam parasti paeju garām un ierāpjos mikriņā). Viņš savukārt vienmēr sēž vienu rindu aiz manis, jo arī man ir sava iemīļotā vietiņa. Un te nu mēs nonākam pie paša svarīgākā. 

Ar vienu aci skatos dimanta līgu (vieglatlētikas sacensības), tur šie izdomājuši vieglatlētiku padarīt par sava veida šovu, iekombinējot pirotehnikas elementus, konkrētāk, liesmu metējus - sprinteriem pie starta liesmas uz visām pusēm, tikko redzēju, ka tīrssoļlekšanā piezemēšanās brīdī arī pie smilšu kastes uzlaida to liesmu gaisā pie tam nevis no viena bet vairākiem liesmu metējiem uzreiz.

Nu lūk, bet iedomāsimies, ka šie uz 100m finālu izdomā pie starta uzlaist gaisā nevis liesmas, bet reālas raķetes. Visi sastājas, klusums, starta šāviens, rūķīši palaiž salūtu, otrs šāviens, pāragrs starts. Bet salūts tik ducina un ducina, Rūķīši panikā skraida. Kreipāns krekšķina un saka, ka neko šādu neatceroties pieredzējis, bet viņš atceroties vienu citu nedaudz līdzīgu kuriozu gadījumu, par kuru pastāstīs vēlāk, ja radīsies piemērota situācija.