Pēc vakardienas futenes šodien ir tā fantastiskā diena, kurā:
1) nevaru nostāties uz kreisās kājas papēža (kaut kādu cīpslu atdauzīju);
2) nevaru nostāties uz labās kājas pirkstgala (kaut ko sastiepu, bet tas velkas līdzi jauno pagājušās nedēļas, tikai šodien ir sliktāk).

Tas "nevaru" nozīmē, ka praktiski varu, bet ir ļoti neforši. Bet kad iestaigājas tad ir puslīdz normāli.

Bonusā padalīšos ar biznesa ideju. Vakardien īgnais kolēģis bija ilgstošā prombūtnē blakus kabinetā. Viņa telefons ar ierubītu skaņu bija atstāts kabinetā uz galda. Un tad kaut kas sāka viņam rakstīt īsziņas/watsapus/epastus ka grabēja viss kabinets un troksnis krita uz nerviem. Protams, daudzi šajā brīdī teiks, ka vajadzēja taču aiziet uz blakus kabinetu un rupji nolamāties, bet tas jau nerisina problēmu, ka skaļās ierīces iepāšnieks var būt nevis blakus kabinetā, bet svarīgā sapulcē vai uz operāciju galda.

Tad nu lūk man ir piedāvājums ķīniešiem sākt ražot skaņu izolējošu silikona štruntu dirsas formā (tieši tā - dirsas formā), kurā to nepieskatīto, trokšņaino sūdu varētu iespraust un lai tas tur iekšā burbuļo uz velna paraušanu.

Un tad atnāk tas telefona īpašnieks un prasa "Hei, kur likāt manu telefonu?" Atbildi paši varat izomāt!