Vakardien pa ceļam uz mājām pirmo reizi iegāju tajā emmm.. uzbeku? iestādē uz čaka/avotu stūra. Nopārdeva man jēra gaļas pīrādziņus ar īpatnēju nosaukumu. Aizstaigāju uz vilcienu un tad tas labums sāka smirdēt pa visu vagonu. No kauna kaut tamburā jālien. Tehniski, protams, smaržoja nevis smirdēja, bet šādās publiskās vietās tā smarža tomēr ir traktējama kā smaka. Iekāpj torņkalnā iekšā pārītis (kas tehniski nebija pārītis, bet tas nav svarīgi), apsēžas tieši pretī, runā par dzīvi, salidojumu, attiecībām ar kursabiedriem, dāmīte piekrīt visam, ko tas džeks saka, bet es sēžu tiem pretī un smirdu pēc kā gadījies kā ne belašiem un neko tur nevaru padarīt. Šis tad nu ir mans apkaunojošākais brauciens ar vilcienu. Priekā!