Tātad mani augšējo stāvu kaimiņi šovakar mazgāja traukus, no kuriem bija ēduši kaut kādus sīpolus un tomātus, vārīja kartupeļus un mazgāja rokas. Kā es to visu zinu? A vot tā, ka viss tas, ko viņi laida lejā pa sāvām izlietnēm, nonāca manējā. Kādu pusotru stundu nodarbojos ar ūdens smelšanu un nešanu uz podu, pusceļā man tas apnika, atskrūvēju vaļā sifonu, pagrūdu apakšā spaini un gaidīju, lai spainis pašapkalpojas.

Stundu pēc zvana apsaimniekotājam, ieradās santehniķu brigāde (a bet gods un slava, nemaz nezināju, ka viņiem ir kaut kāda ātrās reaģēšanas vienība, es biju domājis, ka ātrākais rītdien kāds varētu parādīties). 20 minūšu darbiņš ar trosi un vismaz pagaidām grēku plūdi ir novērsti.

Acīmredzot katra amatierskrējēja dzīvē pienāk tas brīdīs, kad par pilnīgi normālu padarīšanu tiek uzskatīta skraidīšana apkārt pieguļošos legingos/triko/zeķbiksēs (sauciet kā gribat).

Mani dārgie aborigēni atkal uzdarbojas: "Latvija sāk darbu pie pasaules rallijkrosa čempionāta posma uzņemšanas"

Pirms gada tāds rallijkross taču visiem bija pie pakaļas. Bet tagad pēkšņi visus interesē, visi baigie eksperti un visiem vajag, lai tas notiktu tieši šeit! (Un tam nekāda sakara ar to, ka Reinis N. šogad kuļas pa rallijkrosa kopvērtējuma augšējām pozīcijām)

Ko mēs gribam? RALLIJKROSU!
Kad mēs to gribam? TAGAD!