Šodien lielā diena - eju pie friziera. Tādēļ, uz galvas mītošo, Haraldu Burkovski netraucēju, lai frizierim būtu labāks priekšstats par to, kas notiek otrajā stāvā.

Vispār man ir baigi žēl to māti un bērnu notriekušā trolejbusa vadītāju. Baigi traki. No rīta piecelies, aizej uz darbu, ikdienas rutīna, pēkšņi viena kļūda un !!!BUMS!!! dzīve beigusies ne tikai bojā gājušajiem, bet arī pašai vadītājai, neatkarīgi no tā bija luksaforā zaļais vai nebija. Patiesībā pilsētas sabtransa šoferiem un pārejiem, kas vidu dienu pavada pie stūres, ir elles darbs, kurš sevī ietver milzu atbildību.

Kā šodien atceros to reizi, kad braucot domāju, ka tramvajs apstājies pie luksofora, bet izrādījās, ka viņam tur pietura. Bet ceļs kā par spīti bija slapjš, devu pa mēmajiem, kaucošām riepām noslīdēju gandrīz veselu vagona tiesu. Tīrā laime, ka ceļam bija divas joslas un man bija kur izvērsties, lai izvairītos no sūdiem.