05:46 pm - Sviests ne decembris...
Pēdējo mēnesi vispār atkal visadi shiti notiekās,tas viss nomāc tik ļoti, ka neko negribējās pat raxtīt, lai nebūtu par tiem jādomā arī mājās.
Nu jau aptuveni ir ok, es ar savu optimismu uz visiem sūdiem skatos tā- no acīm prom, no sirds laukā.
so... kā jau zīlniece brīdināja, tad decembrī tiešām mācībās radās sarežģījumi. Vienubrīd likās, ka viss aizies galīgi šķērsām, ka krītu bezdibenī. Bet patiesībā tik traki vis nebija, izķepurojos.
Pirms divām dienām kaut kas uznāca un es pilnībā pārkārtoju savu istabu- tagad tā ir kā tiko piedzimis bērns, pilnīgs nekas, kuru jāapģērbj, jāaudzina un jāizveido. Patreiz istabā nav gandrīz nekā, kas liecinātu, ka te dzīvo kaut kas vairāk kā parasts vidusmēra cilvēks. Nav nekā no tā visa īpašā, kas bija pirms tam. Bet bija jau tā kā laiks, es šajā istabā dzīvoju jau gadu un visu šo laiku es viņu nemitīgi papildināju un veidoju pēc sava ģīmja un līdzības. Nekas, tagad es visu sākšu no jauna. Adventes laiks taču ir piedzimšana ;)
Vēl pastāv iespeja, ka mūsu ģimenei nāksies atvadīties no šīs mājvietas un pārcelties. Tas sāp, jo šeit man ir tik ļoti labi... ...bet- lai izdzīvotu, jāmainās...
Atkodu sevi- es esmu gluži kā Grinčs. Tikai ne attiecībā uz ziemassvētkiem, bet uz to, par ko tiku minējis iepriekšējā ierakstā. Mazliet muļķīgi jūtos par to, bet tomēr...
!!!Ņemat manu mīlestību, ņemat visi. Man tās ir atliku likām. Tikai nedodat neko pretīm, jo tas būs tikai tādēļ, ka it kā taču ir jādod pretīm. Paņemat manu mīlestību, pieskaraties man un staigājat tālāk savus ceļus. Es turpināšu gaidīt to, kurai vajadzēs tieši mani.
Ja man ir 2 girlfriends vienlaicīgi, tas vēl nenozīmē, ka es kaut vienu no viņām mīlu. Patiesībā esmu vientuļš. Tas ir vnk patīkamai laika pavadīšanai un vajadzības pēc fiziskā mīļuma apmierināšanai. Un katrai no viņām es arī neesmu vienīgas, tā kā sirdsapziņa vairs neceļ iebildumus, kopš es to uzzināju.
Skolā atzīmēm jābūt izliktām 19tajā datumā. Tā ka pirmdien uz skolu vēl aizeju un tad- attā Kanzasa!!!
Vienmēr parasti, kad gāju uz baznīcu, es negāju pie altāra uz grēksūdzi, es grēkus izsūdzēju tur pat, vietā, negaidot, kad man mācītājs uzliks roku uz galvas un pasludinās, ka visi grēki ir piedoti. Šoreiz aizgāju pirmoreiz pie altāra. Pirmkārt- tas bija ļoti emocionāls mirklis. Otrkārt- šī bija pirmā reize baznīcā, kad man nebija grēku, par kuriem lūgt piedošanu. Jā, varbūt es tikai nemāku uz sevi paskatīties no malas. Bet šāda situācija bija pirmo reizi.
Sniegs mms te visu laiku tā-ir nav, ir, nav... Šodien, kad nācu no skolas, sniga... lielas pārslas lēnām pārklāja zemi... tas bija tik emocionāli...
Lēni snieg veldzējošs sniegs.
Pārsliņās atspīd zeltaini mirdzošā saule.
Tās ir ļoti lielas un vieglas,
Tās snieg tik lēnu,
Ka tām var saredzēt katru vizuļojošo maliņu.
Skatoties debesīs, rodas sajūta,
Ka sniegs stāv gaisā,
Un tu pats traucies tam cauri.
Šī sajūta nav aprakstāma,
Nav ne laika, ne telpas.
Esi tikai tu un mirdzošais sniegs.
...žēl tikai, ka nebija zeltaini mirdzošās saules, par kuru šajā dzejolī raxta mans Guru...