intheend - January 28th, 2006

04:15 pm

Nebija nemaz tik traki. Laikam pa šīm dienām es domās biju nokārtojis rēķinus ar savu mirušo tēvu un viņa bērēs biju diezgan mierīgs, lai gan dažbrīd tāpat asaras pār maniem vaigiem noritēja. Manas māsas abas gan gandrīz visu laiku raudāja. Mamma nedaudz, jo pa tiem 15 gadiem, kopš viņi izšķīrās (tūliņ pēc manas piedzimšanas, es esmu jaunākais bērns), acīmredzot mamma jau no viņa ir tik tālu atsvešinājusies. Tā arī ir labāk. Bija normāli, tikai kapos bija ļoti auksti.
Uzreiz pēc tam, kad jau bijām sasēdušies visi pie galdiem, manas rokas vēljoprojām bija aukstas kā ledus gabali. Mana mamma, kura sēdēja blakus, to kaut kā uzminēja un paņēma manas rokas savējās un sildīja. Tā visi tur sēdējām, kā jau parasts tādos gadījumos un manas rokas jau bija sasilušas. Mamma palaida manas rokas vaļā. Es atka saņēmu viņējās, kaut jau sen biju sasilis. Tieši tad, tajā sekundē es sajutu, ka tās ir tās pašas siltās rokas, kas mani mazu bērnībā mīļoja, sildīja un auklēja ar vislielāko mīlestību- mātes mīlestību... un tajā pašā sekundē es salūzu un sāku raudāt... ...bet ne jau vairs par tēva aiziešanu, bet par tām rokām, no kurām pēdējos 5 gados biju atsvešinājies, jo centos kļūt un būt pieaugušāks. Mīļotā, kura sēdēja pie otra sāna, apskāva mani. Viņa tikai vakarā uzzināja, kādēļ es tad raudāju. Tāda lūk vakar dieniņa bija.

Current Mood: blank