intheend - December 30th, 2005

08:34 pm - Gada kopsavilkums

Šķiet, ka jauno gadu vēl sagaidīšu šajā pašā mājvietā :D Tas priecē!!! :D


Nu ko, kārtējais gads pagājis... Varētu pamēģināt uztaisīt tādu konspektīvu pārskatu ar secinājumiem par to...

So... 2005to gadu es sagaidīju ar pakalniņā pie baznīcas vietā, uz kuru es tikai biju atbraucis pa ziemassvētku brīvdienām padzīvot un pastrādāt. Nedēļu pēc brīvlaika beigām atgriezos pilsētā- Valmierā- skolā. Pirmajā dienā gandrīz trīcošām rokām devos uz mūzikas instrumentu veikalu ar savu sūri grūt nopelnīto naudu kabatā, lai nopirktu ģitāru, neraugoties uz to, ka tajā brīdī man bija tikai apņemšanās to iemācīties spēlēt... ...tajā nedēļā dažas dienas skolā pamācījos, vakarā kojās patrinkšķināju jauniegūto instrumentu un... ...salūzu... Nākamajā dienā es aizgāju no tās skolas... Kādēļ...? Grūti tagad uzrakstīt emocijas, kuras bija manī pirms gandrīz gada, taču īsi sakot - man tik ļoti nomāca aprobežotā sabiedrība kojās un skolā + biju ļoti pieradis, ka kabatā vienmēr ir nauda... lai gan tur palika vairāki tādi cilvēciņi, kuru dēļ es atdotu visu...
Tad arī pārcēlos uz šejieni pavisam. Līdz aprīļa beigām strādāju... SMAGI strādāju... Darbs mērkaķi par cilvēku padarīja... arī mani... Tas pamainīja manu skatu uz dzīvi, pat ļoti. Tas mani saliedēja ar radiniekiem, pie kuriem dzīvoju tad un tagad; mēs strādājām vienā darba vietā. Pirmajos dažos mēnešos mani bieži pārmaca apziņa, ka esmu tik pat nožēlojamsm kā tie eksemplāri no vietas, kur dzīvo vecāki un kur mācijos pamatskolā, kuri bija tik stulbi, ka nespēja pat pabeigt vidusskolu. Lai gan visu laiku es loloju cerību pabeigt videni, kaut gan neredzēju nekādu iespēju.
Marta vidū internetā iepazinos ar vienu meiteni no otras latvijas malas. Līga. Laika gaitā tāpat čatojot, kļuvām aizvien tuvāki un tuvāki...
Kā jau laukos, darba vietas ir nepastāvīgas. Šeit es dzīvoju lauku centrā- dzīvoklī. Kad darbs paputēja, te sāka palikt garlaicīgi. Netālu no šejienes lauku mājā dzīvo vieni citi mani radinieki kuriem ir sava saimniecība ar visu, kas tai piederās, tajā skaitā ar palielu civilizācijas neskartu zemes pleķi. Tur es jutos kā zivs ūdenī. Tad nu mēnesi bija tā- dažas dienas pa laukiem- palīdzēju visos lauku darbos, atpūtos un baudīju dabas burvību, tad atkal dažas dienas- dzīvoklī pie civilizācijas un pie interneta. Šķiet, tas mēnesis man palīdzēja apzināties, iepazīt un iemācīties sadzīvot ar savu vientuļnieka dabu. Tajā pašā mēnesī arī biju izbraucienā pa Latviju ar riteni uz nedēļu - uz kurzemes pusi. Pa ceļam pabiju arī Dobelē- tur dzīvo Līga, pirmo reiz satikos ar viņu. Caur internetu uzburtais tēls patiešām atbilda tam cilvēkam, kuru satiku.
Tam visam paralēli visu šo laiku biju rakājies pa internetu, meklējis materiālus, tulkojis un mācījies pēc tiem spēlēt ģitāru. Visu tikai es pats, neviens man neko nav iemācījis. Vasaras sākumā jau biju tādā veidā ticis tik tālu, lai varētu teikt, ka māku spēlēt ģitāru. Bet- mūžu dzīvo, mūžu mācies... Un mācos vēl joprojām...
Jūnijs... sākās skolēnu brīvdienas... ak, viņi, he, viņiem tikai tagad, he. Tad es dabūju darbu Jūrmalā- jāstrādā maz, saņēmu daudz. Dzīvoju tur pie sava senča, kuru neieredzu ne acu galā. (vēl joprojām nesaprotu, kā var kļūt pa tādu alkaholiķi kā viņš) Tas mēnesis, kuru tur nostrādāju bija liels pārbaudījums. Mēnesis bez savas pasaules- savas istabas, bez tuvākajiem cilvēkiem... tikai vienā istabā un vienā darba vietā ar alkaholiķi tēvu. Labi, ka vismaz man bija sava ģitāra, tā man palīdzēja izturēt. Tā arī es neiemācījos viņu pieņemt tādu nemaz nerunājot par cieņu. Bija jau arī šis tas pozitīvs- varēju iet vakaros uz jūru vērot saulrietu, varēju katru nedēļas nogali braukt pie Līgas. Tieši tajā laikā mēs apzinājāmies un atzināmies viens otram mīlestībā.
Bet mēnesis pagāja, es biju morāli izsmelts un vairs nespēju tur padzīvot un pastrādāt kopā ar to cilvēku. Nācās atgriezties. Tā kā bija brīvlaiks, tad radinieki pie kuriem dzīvoju, to pavadīja laukos- tur pat, kur es strādāju maijā.
Nākamos divus mēnešus pavadīju tur. Kopā ar visiem darīju visus lauku darbus - vasarā tādu ir atliku likām. Tagad man darbs vairs nešķita kā nasta. Toties varēju sajust to, kā man jau daudzus, daudzus gadus bija pietrūcis- ģimenes sajūtu. Tas laiks mūs visus bija ļoti saliedējis. Tie divi mēneši, kurus pavadīju prom no civilizācijas, ļāva man sevi izprast vairāk. Tie turpināja maijā iesākto- likt man apzināties vientuļnieka dabu.
Pie Līgas tajā laikā sanāca aizbraukt nedaudz retāk. Lai gan- augusta sākumā tās attiecības beidzās - tā gadās, ka meitenēm pēc nevainības zaudēšanas visa pasaule sagriežas kājām gaisā un viņas neko vairs nesaprot.
Augusta beigās parādījās iespēja mācīties... Biju nobijies, taču ne mirkli nepieļāvu iespēju, ka varētu palaist garām šo iespēju.
Miers, klusums, daba... lieliski cilvēki... Tas viss bija tik ļoti iespiedies sirdī... 30tajā augustā atgriezāmies pie civilizācijas. Kad mašīna bija tik ļoti piekrauta, ka knapi pietika vietas pašiem, bija jau vēla pēcpusdiena. Kad atvadījāmies no laukiem, mana māsa raudāja, arī viņai tie bija jāpamet. Arī man negribējās doties projām, taču es apzinājos, ka mēs būsim tikai 12 kilometrus tālāk, bez tam es taču varēšu jebkurā dienā uz šejieni vnk atbraukt ciemos. Tādēļ es nepārdzīvoju.
...ar pārējiem faktiem un notikumiem kopš tā laika var iepazīties iepriekšējos ierakstos, tomēr šis tas tur nav pieminēts. Septembra vidū sāku tā vairāk kontaktēties ar vienu savu klasesbiedreni. Ātri mēs kļuvām vairāk kā tikai klasesbiedri. Mums gājis ļoti raibi un šo pēdējo 3 mēnešu laikā esam nonākuši pie kaut kā ļoti nopietna. Arī šie trīs mēneši māni ir izmainījuši= gan viņa, gan skola, gan visādi citādi notikumi.
Pateicoties laimīgai nejaušība, kopš novembra vidus eju uz baznīcu, arī tas maina... Tai pašai nejaušībai pateicoties es kādu mēnesi gāju uz privātstundām klavierēs.
Pirmajos divos skolas mēnešos pa brīdienām strādāju- vismaz kaut kāda nauda kabatā grabēja vienmēr. Bija ne par maz, ne par daudz.
Tāpat pa šo gadu esmu iemācījies būt laimīgs par to, ka viss ir tieši tā kā tas ir. Tas, manuprāt, ir ļoti daudz.
Jau agrāk apzinājos, ka mana vēlme un vienlaikus arī misija uz šīs zemes ir darīt pasauli labāku. Dievs to ari nemitīgi pierāda- vienmēr es kādam spēju palīdzēt... Tas dod jēgu visam.

Pirms nedaudz vairāk kā 2 gadiem izvirzīju sev divas dzīves apņemšanās- izaudzēt garus matus un iemācīties spēlēt ģitāru. Abus esmu sasniedzis... Lai es nesāktu degradēties, laikam būtu jāizvirza kāda nākamā... Viena varētu būt- iemācīties spēlēt klavieres. Bet tā ir pārāk... nu... es nezinu... Apņemšanai vajadzētu būt tādai, kuru grūti pildīt, taču es zinu, ka klavieres es vingrināšos kā apmāts, tiklīdz Dievs uzklausīs manu lūgšanu un pārādīs ceļu pie tām.
Eh, lai nu paliek... ļaušu laikam ritēt savu gaitu...


P.S. Tas tā- īsi sakot, neizvērsti.

Current Mood: optimistic