Nav laika atvilkt elpu, pasaule steidzas,
Nezin neviens tikai, kur un kā tā beidzas...
Noticis tik daudz tāda, kas liek man vēl vairā uzskatīt sevi par varenkrutu.
Tā notiek vienmēr- kad esmu viens, tad nevienam neesmu vajadzīgs. Tiklīdz esmu kādai, tā mani ievajagās vēl kādai. Un tagad es nesaprotu, ko es gribu. Šo visu varošo, patstāvīgo, vienkāršo un dvēselei tuvo ''kādu'' vai iekārojamo, eleganto un sievišķīgo ''vēl kādu''... Jā, zinu, reiz es teicu, ka zinu, ko es gribu, vienmēr. Jā, esmu aplauzies. Tagad es nezinu, ko es gribu. Gandrīz kā seriālos. Tas pašlaik tik ļoti sabango manu tik citkārt mierīgo dvēseles okeānu...
Kas attiecās manā saskarsmē ar ''kādu'', tad es jūtu, ka esmu tik pat nožēlojams kā visa vīriešu suga.
Viena ''kādreiz bija'' mani aplēja kā ar aukstu ūdeni, pasakot, ko par mani domā. Mana iekšējā balss saka: ''Tā ir, kā viņa saka, un tu pats to zini, sāc taču reiz kaut ko darīt, lai mainītos uz labo pusi.'' Bet mana tuvākā balss teic: ''Viņa nav no tava slāņa, neklausies viņā, nemeklē vainu sevī''
Pirmajā brīdī sajūta bija tāda, it kā būtu dabūjis ar mietu pa pieri. Bet līdz vakaram jau atgāja.
Vēl... vēl es tagad svētdienās kopā ar mūzikas skolotāju baznīcā spēlēju ģitāru dievkalpojuma laikā. Bet pirmā publiskā parādīšanās ar ģitāru bija 11.novembra pasākumā. Jūtos tagad liels un varens. Mazā zivs iepeld lielajos ūdeņos...
Iesākumā bija tik daudz ko teikt, kas tik ir noticis. Viss kaut kur aizplūda, palika tikai tas, kas tiešām uz sirds...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |