''Labāk nožēlot to, ko esi izdarījis, nevis to, ko neesi...''
Līdz šim es visu laiku dzīvoju ar tādu domu. Arī tagad. Bet... bet tagad ir lieta, kuru es nožēloju, ļoti nožēloju, no sirds... Es ļoti nodarīju pāri kādam sev tuvam cilvēkam.
Tagad sirds tik smaga, ka gribētos raudot rakstīt: ''Mīļā dienasgrāmata... kaut es nekad viņai nebūtu to nodarījis... kaut es spētu izdzēst no viņas atmiņas tās sāpes,kuras viņai sagādāju... kaut es spētu pagriezt laiku atpakaļ... es ļoti nožēloju...''
Laiku atpakaļ nepagriezt... Jā, bet viņa izdzīvoja... viņa izdzīvoja pat tad, kad es izgaisu no viņas dzīves tad, kad biju visvairāk vajadzīgs... Es viņu atstāju un izgaisu no viņas dzīves... Es apbrīnoju viņu, šo stipro būtni...
Tagad savai sirdsapziņai attaisnojos- tā vajadzēja, tā bija labāk mums abiem... Jā, tiešām, vienu lielu problēmu mums abiem tas atrisināja... bet vai tas ir attaisnojums...? Vai tā vajadzēja, vai drīkstēja...? Vai tādā gadījumā man vsp bija tiesības šķērsot viņas dzīves ceļu, lai pēc tam viņu pamestu pašā grūtākajā mirklī...?
Vai ar pusgadu pietiek, lai aizmirstu cilvēku, ar kuru tik pat ilgi esat viens otru morāli balstījuši... Vai var aizmirst cilvēku, kura dēļ atdotu savu dzīvību...? Vai pa sešiem mēnešiem var izzust... ...draudzība...? Lai izzustu mīlestība, bieži pietiek ar dažām dienām, nedēļām... Bet draudzība- īsta un patiesa...? Es cerēju, ka draudzība būs mirusi... ka viss būs tik vēsi un neitrāli, it kā mēs viens otru nemaz neredzētu... Bet... tad kādēļ es pirmais pārtraucu izlikties, ka mēs būtu nepazīstami...?
Es baidījos. Baidījos par to, kas slēpsies aiz ''dzelzs priekšskara''. Vai tur būs kaut niecīga daļa no tā, kas bija agrāk? Baidījos. Bet ko es gribēju sagaidīt? Pat nezināju. Bet sagaidīju. Ko sagaidīju...? TO PAŠU. Tieši to pašu, kas tur bija pirms pusgada. Tieši to pašu. Vismaz no tās puses, kuru es varu saredzēt, sadzirdēt, sajust un saprast... Bet vai otrā pusē ir tas pats, kas pirms pusgada...?
Piedod man, es nožēloju no visas sirds.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |