Šodien bija tik pelēka diena, cik vien iespējams. Nu iedomājies pats- tu visu savu mūžu esi skatījies krāsaino tv un pēkšņi vienā dienā tu to telli ieslēdz un viņš ir melnbalts. Nu tāda - melnbalta diena man bija. To es izjutu katru sekundi, kad ievilku katru pelēko elpas vilcienu, katru brīdi, kad skolā uzrakstīju katru pelēko vārdu savā pelēkajā burtnīcā... Un tas viss lielākoties tādēļ, ka pa visu dienu nepamanīju nevienu saules stariņu...
Prātā atbalsojas doma, ka vasara ir beigusies... Vēl dažas tieši tik pat pelēkas dienas un man sāksies nopietna depresija... (minējums...)
Tā nu man parasti ir- pienākot rudenim, es dodos ziemas guļā. Un tad visu garo ziemu jūtos kā šizofrēniķis, kurš redz, uztver un sajūt apkārtējo pasauli, bet nav spējīgs tai atbildēt... Tad nu 4 mēnešus kā minimums es velkos pa dzīves taku kā tāds mironis, zombijs, ģindenis...
Tā jau ir- dabā tas tā iekārtots- augi un dzīvnieki arī dodas ziemas guļā, lai pavasarī, pēc ilga pasivitātes posma atsāktu dzīvot, augt, baroties, vairoties...
Un mani kaitina fakts, ka es nevaru no šī dabas likuma izbēgt
ŠITĀ VĒL NAV BIJIS- ZIEMA PAT NAV SĀKUSIES, BET MAN JAU VISS LĪDZ KAKLAM.
Interesanti zināt, cik ilgi es izturēšu? Kurā brīdī es salūzīšu? Kādas likmes...?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |