1. Šajā pasaulē bija nācis Meistars, dzimis svētajā Indiānas zemē, uzaudzis noslēpumainajos kalnos uz austrumiem no Forteinas.
2. Meistars bija mācījies pazīt šo pasauli Indiānas skolās un paaudzies apguva automehāniķa amatu.
3. Bet Meistaram piemita zināšanas ko viņš bija ieguvis citās zemēs un citās skolās, un citās dzīvēs, kuras bija nodzīvojis. Tās atcerēdamies, viņš kļuva tik gudrs un stiprs, ka citi redzēja viņa spēku un nāca pie viņa pēc padoma.
4. Meistars ticēja, ka viņa spēkos ir palīdzēt sev pašam un visai cilvēcei. Un ja viņš tam ticēja, tad tā arī bija. Un citi, to redzēdami, nāca pie Meistara, lai taptu dziedināti no savām raizēm un slimībām.
5. Meistars ticēja, ka ikvienam vajadzētu domāt par sevi kā par Dieva dēlu. Un, ja viņš tam ticēja, tad tā arī bija. Darbnīcas un garāžas, kurās viņš strādāja, kļuva pārpilnas ļaudīm, kuri meklēja viņa zināšanas un pieskārienus, un ielas ārpusē pārblīvēja cilvēki tikai tāpēc pēc tā, lai viņus skartu Meistara garām slīdošā ēna un kaut ko mainītu viņa dzīvē.
6. Pienāca laiks, kad daži darbnīcu vadītāji lika Meistaram likt nost darbarīkus un doties savu ceļu, jo visapkārt valdīja tāda drūzma, ka ne viņam, ne citiem mehāniķiem neatlika vietas, lai labotu automašīnas.
7. Un notika tā, ka viņš devās uz laukiem un cilvēki, kuri tam sekoja, sāka viņu saukt par Mesiju un brīnumdari. Un, ja viņi tam ticēja, tad tā arī bija.
8. Ja laika, kad viņš runāja, pāri gāja negaiss, tad uz klausītāju galvām nenokrita ne pile un ikviens no daudzgalvainā pūļa sadzirdēja Mesijas vārdus vienlīdz labi, par spīti zibenim un pērkonam debesīs. Un viņš vienmēr runāja ar tiem līdzībās.
9. Un Mesijas uz tiem sacīja: „Ikviens no mums mājo spēks, kas ļauj izvēlēties starp veselību un slimību, bagātību un nabadzību, brīvību un nebrīvi. Pār šiem spēkiem valdām mēs paši un neviens cits.”
10. Kāds fabrikas strādnieks iebilda: „Jums viegli runāt, Meistar, jo jūsu dzīves ceļš ir citāds nekā mūsējais; jums nav jānopūlas tā kā mums. Šajā pasaulē cilvēkam ir jāstrādā, lai izdzīvotu.”
11. Meistars tam atbildēja: „Reiz lielas , kristāldzidras upes dibenā bija apmeties vesels lērums dzīvu radījumu.”
12. Upes straume lēni plūda pāri viņiem visiem- jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem, labiem un ļauniem. Straume tecēja pati savu ceļu, apzinādamās vienīgi savu kristālskaidro esamību.
13. Radījumi katrs savā veidā turējās, cieši pieķērušies zariem un akmeņiem upes dibenā, jo šī turēšanās bija viņu dzīvesveids un pretošanos straumei ikvienam iemācīja bērnībā.
14. Bet tad vienas no radījumiem teica pārējiem: „Esmu noguris no turēšanās. Kaut gan nevaru saskatīt savām acīm, tomēr ticu, ka straume zina, kurp tā plūst. Es ļaušos straumei. Lai tā mani nes, kurp vēlas. Turēdamies es nomiršu no garlaicības.”
15. Pārējie radījumi viņu izsmēja: „Muļķi. Ja ļausies straumei, kuru tu tā pielūdz, tā sašķaidīs tevi pret akmeņiem un nāve pienāks ātrāk nekā tu no garlaicības.”
16. Bet radījums neņēma tos vērā un, dziļi ievilcis elpu, ļāvās straumei. Tā tūliņ pat sagrāva viņu un trieca pret akmeņiem.
17. Tomēr reiz, kad radījums atkal atteicās turēties pie klintīm, straume atbrīvoja viņu no upes dibena un tas neguva ne zilumus, ne savainojumus.
18. Un citi radījumi tur, lejā, kuriem viņš bija kļuvis svešs sauca: „Skatieties, kādi brīnumi! Šis radījums līdzinās mums, bet viņš spēj lidot! Skatieties- Mesija nācis mūs visus glābt!”
19. Bet radījums, kuru nesa straume, sacīja: „Es neesmu Mesija vairāk kā jūs. Upei patīk pacelt mūs brīvībā, ja vien mums pietiek uzdrīkstēšanās ļauties straumei. Šis ceļojums, piedzīvojums ir mūsu īstā sūtība,”
20. Bet tie vēl aizvien sauca: „Pestītājs!- un nepārstāja turēties pie klintīm, bet, kad tie atkal pacēla acis, Mesija bija prom. Pārējie radījumi palika vieni un radīja leģendas par Pestītāju.”
21. Un pūļi aplenca Meistaru ar katru dienu ciešāk un dedzīgāk un piespieda viņus bez atelpas dziedināt tos un veltīt tiem savus brīnumus , mācīties to vietā un dzīvot viņu dzīves. Un tad Meistars kādā dienā viens devās kalnos un tur nodevās lūgšanām.
22. Un savā sirdī viņš teica: „Bezgalīgā Starojošā Esamība, ja tā ir Tava griba, lai šis biķeris iet man secen! Ļauj man palikt malā no šī nepaveicamā uzdevuma! Es nevaru dzīvot nevienas citas dvēseles dzīvi, tomēr desmit tūkstoši raudādami lūdzas, lai es to daru. Man žēl, ka es ļāvu tam visam notikt. Ja tā ir Tava griba, ļauj man atgriezties pie motoriem un darbarīkiem un dzīvot kā visiem citiem cilvēkiem!”
23. Un uz viņu runāja balss no kalna virsotnes, kura nepiederēja ne vīrietim, ne sievietei, kura nebija ne skaļa, ne klusa, bet katrā ziņā laipna: „Tava griba taps piepildīta, jo tevis paša labā griba ir arī manējā. Staigā savu ceļu tāpat kā citi cilvēki un esi laimīgs virs zemes!”
24. Un, to izdzirdot, Meistars kļuva priecīgs un pateicies devās lejup no kalna virsotnes, dungodams kādu mehāniķu dziesmiņu. Un, kad pūlis aplenca viņu ar savām žēlabām, lūgdamies, lai viņš tos dziedina un mācās viņu vietā, un nepārtraukti baro ar savām zināšanām, un izklaidē ar brīnumiem, viņš uzsmaidīja daudzgalvainajām baram un ļoti laipni tiem pateica: „Es to vairs nedarīšu.”
25. Pūlis uz mirkli mulsumā apklusa.
26. Un viņš tiem sacīja: „Ja kāds cilvēks teiktu Dievam, ka par visu vairāk vēlas palīdzēt ciešanu pilnajai pasaulei, lai ko tas viņam maksātu, un Dievs atbildētu, kā viņam jārīkojas, vai šim cilvēkam vajadzētu darīt, kā viņam teikts? ”
27. „Protams, Meistar!” sauca ļaudis. „Viņam vajadzētu justies apglaimotam, ka var ciest elles mokas, ja tā nolicis Dievs.”
28. „Neatkarīgi no tā, kādas ir šīs mokas un cik grūts ir uzdevums?”
29. „Ir gods tikt pakārtam, slava tikt pienaglotam pie krusta vai sadedzinātam, ja tāda ir Dieva griba,” viņi teica.
30. „Un ko jūs darītu,” vaicāja Meistars ļaudīm, „ja Dievs jūs uzrunātu aci pret aci un sacītu: „Es pavēlu, lai jūs esat laimīgi šai pasaulē tik ilgi, cik vien dzīvojat”? Ko tad jūs darītu?”
31. Un pūlis apklusa, neatskanēja neviens balss, pāri kalniem un ielejām, kur viņi stāvēja, nebija saklausāma ne skaņa.
32. Un Meistars pauda šajā klusumā: „Mācību, kuras dēļ mēs esam izvēlējušies šo dzīvi, mēs atradīsim uz laimes takas. Lūk, ko es šodien iemācījos, un nu izvēlos atstāt jūs vienus , lai jūs ietu savu ceļu, kā jums labpatīk.”
33. Un viņš gāja savu ceļu cauri pūlim un atstāja to, lai atgrieztos ierastajā cilvēku un mašīnu pasaulē.
2. Meistars bija mācījies pazīt šo pasauli Indiānas skolās un paaudzies apguva automehāniķa amatu.
3. Bet Meistaram piemita zināšanas ko viņš bija ieguvis citās zemēs un citās skolās, un citās dzīvēs, kuras bija nodzīvojis. Tās atcerēdamies, viņš kļuva tik gudrs un stiprs, ka citi redzēja viņa spēku un nāca pie viņa pēc padoma.
4. Meistars ticēja, ka viņa spēkos ir palīdzēt sev pašam un visai cilvēcei. Un ja viņš tam ticēja, tad tā arī bija. Un citi, to redzēdami, nāca pie Meistara, lai taptu dziedināti no savām raizēm un slimībām.
5. Meistars ticēja, ka ikvienam vajadzētu domāt par sevi kā par Dieva dēlu. Un, ja viņš tam ticēja, tad tā arī bija. Darbnīcas un garāžas, kurās viņš strādāja, kļuva pārpilnas ļaudīm, kuri meklēja viņa zināšanas un pieskārienus, un ielas ārpusē pārblīvēja cilvēki tikai tāpēc pēc tā, lai viņus skartu Meistara garām slīdošā ēna un kaut ko mainītu viņa dzīvē.
6. Pienāca laiks, kad daži darbnīcu vadītāji lika Meistaram likt nost darbarīkus un doties savu ceļu, jo visapkārt valdīja tāda drūzma, ka ne viņam, ne citiem mehāniķiem neatlika vietas, lai labotu automašīnas.
7. Un notika tā, ka viņš devās uz laukiem un cilvēki, kuri tam sekoja, sāka viņu saukt par Mesiju un brīnumdari. Un, ja viņi tam ticēja, tad tā arī bija.
8. Ja laika, kad viņš runāja, pāri gāja negaiss, tad uz klausītāju galvām nenokrita ne pile un ikviens no daudzgalvainā pūļa sadzirdēja Mesijas vārdus vienlīdz labi, par spīti zibenim un pērkonam debesīs. Un viņš vienmēr runāja ar tiem līdzībās.
9. Un Mesijas uz tiem sacīja: „Ikviens no mums mājo spēks, kas ļauj izvēlēties starp veselību un slimību, bagātību un nabadzību, brīvību un nebrīvi. Pār šiem spēkiem valdām mēs paši un neviens cits.”
10. Kāds fabrikas strādnieks iebilda: „Jums viegli runāt, Meistar, jo jūsu dzīves ceļš ir citāds nekā mūsējais; jums nav jānopūlas tā kā mums. Šajā pasaulē cilvēkam ir jāstrādā, lai izdzīvotu.”
11. Meistars tam atbildēja: „Reiz lielas , kristāldzidras upes dibenā bija apmeties vesels lērums dzīvu radījumu.”
12. Upes straume lēni plūda pāri viņiem visiem- jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem, labiem un ļauniem. Straume tecēja pati savu ceļu, apzinādamās vienīgi savu kristālskaidro esamību.
13. Radījumi katrs savā veidā turējās, cieši pieķērušies zariem un akmeņiem upes dibenā, jo šī turēšanās bija viņu dzīvesveids un pretošanos straumei ikvienam iemācīja bērnībā.
14. Bet tad vienas no radījumiem teica pārējiem: „Esmu noguris no turēšanās. Kaut gan nevaru saskatīt savām acīm, tomēr ticu, ka straume zina, kurp tā plūst. Es ļaušos straumei. Lai tā mani nes, kurp vēlas. Turēdamies es nomiršu no garlaicības.”
15. Pārējie radījumi viņu izsmēja: „Muļķi. Ja ļausies straumei, kuru tu tā pielūdz, tā sašķaidīs tevi pret akmeņiem un nāve pienāks ātrāk nekā tu no garlaicības.”
16. Bet radījums neņēma tos vērā un, dziļi ievilcis elpu, ļāvās straumei. Tā tūliņ pat sagrāva viņu un trieca pret akmeņiem.
17. Tomēr reiz, kad radījums atkal atteicās turēties pie klintīm, straume atbrīvoja viņu no upes dibena un tas neguva ne zilumus, ne savainojumus.
18. Un citi radījumi tur, lejā, kuriem viņš bija kļuvis svešs sauca: „Skatieties, kādi brīnumi! Šis radījums līdzinās mums, bet viņš spēj lidot! Skatieties- Mesija nācis mūs visus glābt!”
19. Bet radījums, kuru nesa straume, sacīja: „Es neesmu Mesija vairāk kā jūs. Upei patīk pacelt mūs brīvībā, ja vien mums pietiek uzdrīkstēšanās ļauties straumei. Šis ceļojums, piedzīvojums ir mūsu īstā sūtība,”
20. Bet tie vēl aizvien sauca: „Pestītājs!- un nepārstāja turēties pie klintīm, bet, kad tie atkal pacēla acis, Mesija bija prom. Pārējie radījumi palika vieni un radīja leģendas par Pestītāju.”
21. Un pūļi aplenca Meistaru ar katru dienu ciešāk un dedzīgāk un piespieda viņus bez atelpas dziedināt tos un veltīt tiem savus brīnumus , mācīties to vietā un dzīvot viņu dzīves. Un tad Meistars kādā dienā viens devās kalnos un tur nodevās lūgšanām.
22. Un savā sirdī viņš teica: „Bezgalīgā Starojošā Esamība, ja tā ir Tava griba, lai šis biķeris iet man secen! Ļauj man palikt malā no šī nepaveicamā uzdevuma! Es nevaru dzīvot nevienas citas dvēseles dzīvi, tomēr desmit tūkstoši raudādami lūdzas, lai es to daru. Man žēl, ka es ļāvu tam visam notikt. Ja tā ir Tava griba, ļauj man atgriezties pie motoriem un darbarīkiem un dzīvot kā visiem citiem cilvēkiem!”
23. Un uz viņu runāja balss no kalna virsotnes, kura nepiederēja ne vīrietim, ne sievietei, kura nebija ne skaļa, ne klusa, bet katrā ziņā laipna: „Tava griba taps piepildīta, jo tevis paša labā griba ir arī manējā. Staigā savu ceļu tāpat kā citi cilvēki un esi laimīgs virs zemes!”
24. Un, to izdzirdot, Meistars kļuva priecīgs un pateicies devās lejup no kalna virsotnes, dungodams kādu mehāniķu dziesmiņu. Un, kad pūlis aplenca viņu ar savām žēlabām, lūgdamies, lai viņš tos dziedina un mācās viņu vietā, un nepārtraukti baro ar savām zināšanām, un izklaidē ar brīnumiem, viņš uzsmaidīja daudzgalvainajām baram un ļoti laipni tiem pateica: „Es to vairs nedarīšu.”
25. Pūlis uz mirkli mulsumā apklusa.
26. Un viņš tiem sacīja: „Ja kāds cilvēks teiktu Dievam, ka par visu vairāk vēlas palīdzēt ciešanu pilnajai pasaulei, lai ko tas viņam maksātu, un Dievs atbildētu, kā viņam jārīkojas, vai šim cilvēkam vajadzētu darīt, kā viņam teikts? ”
27. „Protams, Meistar!” sauca ļaudis. „Viņam vajadzētu justies apglaimotam, ka var ciest elles mokas, ja tā nolicis Dievs.”
28. „Neatkarīgi no tā, kādas ir šīs mokas un cik grūts ir uzdevums?”
29. „Ir gods tikt pakārtam, slava tikt pienaglotam pie krusta vai sadedzinātam, ja tāda ir Dieva griba,” viņi teica.
30. „Un ko jūs darītu,” vaicāja Meistars ļaudīm, „ja Dievs jūs uzrunātu aci pret aci un sacītu: „Es pavēlu, lai jūs esat laimīgi šai pasaulē tik ilgi, cik vien dzīvojat”? Ko tad jūs darītu?”
31. Un pūlis apklusa, neatskanēja neviens balss, pāri kalniem un ielejām, kur viņi stāvēja, nebija saklausāma ne skaņa.
32. Un Meistars pauda šajā klusumā: „Mācību, kuras dēļ mēs esam izvēlējušies šo dzīvi, mēs atradīsim uz laimes takas. Lūk, ko es šodien iemācījos, un nu izvēlos atstāt jūs vienus , lai jūs ietu savu ceļu, kā jums labpatīk.”
33. Un viņš gāja savu ceļu cauri pūlim un atstāja to, lai atgrieztos ierastajā cilvēku un mašīnu pasaulē.
Leave a comment