šausmas, šausmas, šausmas uz manas palodzes gozējas...
...: 
excited
excitedLeave a comment
Inspiration_emotion_race
09 May 2007 @ 09:53 pm
08 May 2007 @ 04:28 pm
Izmantojam lietderības koeficentu, lai savos prātos izrēķinātu, vai iespējamā situācija realitāts telpā būs vērtīga manā dzīvē...
...: relieved
relievedskaņas dejo: Astro'n'out- Māas!
07 May 2007 @ 11:28 pm
Šaha lauciņi ir tik dažādi. Savā būtībā. Spēļu kauliņi arī. Esmu izvēlējusies savu lauciņu, vēl netieku klāt... Jāpārvar šķēršļi, pārbaudījumi. Bet es to izdarīšu!
...: kāpinājums
skaņas dejo: Prāta Vētra- Šo dziesmu dziedāšu TEv
02 May 2007 @ 06:53 pm
Vējš šodien bango cilvēka sirdī. Es jūtu mans ceļs ved uz labu, dziesma kļūst melodiskāka. Pieskāros debesu jumam, kas uzburts ar gaiši zilo akvareli. Tas paceļ. Paceļ nost no Zemes.
Uztveres skaidrība citu reiz apmulsina manu prātu. Pašplūsma ir tik drošsirdīga un neko lieku nepievieno. Tādēļ krāsas ar vien gaišākas, gaišākas, gaišākas...
Uztveres skaidrība citu reiz apmulsina manu prātu. Pašplūsma ir tik drošsirdīga un neko lieku nepievieno. Tādēļ krāsas ar vien gaišākas, gaišākas, gaišākas...
30 April 2007 @ 09:51 pm
Pēc Ričarda Baha Ilūzijām
1. Šajā pasaulē bija nācis Meistars, dzimis svētajā Indiānas zemē, uzaudzis noslēpumainajos kalnos uz austrumiem no Forteinas.
2. Meistars bija mācījies pazīt šo pasauli Indiānas skolās un paaudzies apguva automehāniķa amatu.
3. Bet Meistaram piemita zināšanas ko viņš bija ieguvis citās zemēs un citās skolās, un citās dzīvēs, kuras bija nodzīvojis. Tās atcerēdamies, viņš kļuva tik gudrs un stiprs, ka citi redzēja viņa spēku un nāca pie viņa pēc padoma.
4. Meistars ticēja, ka viņa spēkos ir palīdzēt sev pašam un visai cilvēcei. Un ja viņš tam ticēja, tad tā arī bija. Un citi, to redzēdami, nāca pie Meistara, lai taptu dziedināti no savām raizēm un slimībām.
5. Meistars ticēja, ka ikvienam vajadzētu domāt par sevi kā par Dieva dēlu. Un, ja viņš tam ticēja, tad tā arī bija. Darbnīcas un garāžas, kurās viņš strādāja, kļuva pārpilnas ļaudīm, kuri meklēja viņa zināšanas un pieskārienus, un ielas ārpusē pārblīvēja cilvēki tikai tāpēc pēc tā, lai viņus skartu Meistara garām slīdošā ēna un kaut ko mainītu viņa dzīvē.
6. Pienāca laiks, kad daži darbnīcu vadītāji lika Meistaram likt nost darbarīkus un doties savu ceļu, jo visapkārt valdīja tāda drūzma, ka ne viņam, ne citiem mehāniķiem neatlika vietas, lai labotu automašīnas.
7. Un notika tā, ka viņš devās uz laukiem un cilvēki, kuri tam sekoja, sāka viņu saukt par Mesiju un brīnumdari. Un, ja viņi tam ticēja, tad tā arī bija.
8. Ja laika, kad viņš runāja, pāri gāja negaiss, tad uz klausītāju galvām nenokrita ne pile un ikviens no daudzgalvainā pūļa sadzirdēja Mesijas vārdus vienlīdz labi, par spīti zibenim un pērkonam debesīs. Un viņš vienmēr runāja ar tiem līdzībās.
9. Un Mesijas uz tiem sacīja: „Ikviens no mums mājo spēks, kas ļauj izvēlēties starp veselību un slimību, bagātību un nabadzību, brīvību un nebrīvi. Pār šiem spēkiem valdām mēs paši un neviens cits.”
10. Kāds fabrikas strādnieks iebilda: „Jums viegli runāt, Meistar, jo jūsu dzīves ceļš ir citāds nekā mūsējais; jums nav jānopūlas tā kā mums. Šajā pasaulē cilvēkam ir jāstrādā, lai izdzīvotu.”
11. Meistars tam atbildēja: „Reiz lielas , kristāldzidras upes dibenā bija apmeties vesels lērums dzīvu radījumu.”
12. Upes straume lēni plūda pāri viņiem visiem- jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem, labiem un ļauniem. Straume tecēja pati savu ceļu, apzinādamās vienīgi savu kristālskaidro esamību.
13. Radījumi katrs savā veidā turējās, cieši pieķērušies zariem un akmeņiem upes dibenā, jo šī turēšanās bija viņu dzīvesveids un pretošanos straumei ikvienam iemācīja bērnībā.
14. Bet tad vienas no radījumiem teica pārējiem: „Esmu noguris no turēšanās. Kaut gan nevaru saskatīt savām acīm, tomēr ticu, ka straume zina, kurp tā plūst. Es ļaušos straumei. Lai tā mani nes, kurp vēlas. Turēdamies es nomiršu no garlaicības.”
15. Pārējie radījumi viņu izsmēja: „Muļķi. Ja ļausies straumei, kuru tu tā pielūdz, tā sašķaidīs tevi pret akmeņiem un nāve pienāks ātrāk nekā tu no garlaicības.”
16. Bet radījums neņēma tos vērā un, dziļi ievilcis elpu, ļāvās straumei. Tā tūliņ pat sagrāva viņu un trieca pret akmeņiem.
17. Tomēr reiz, kad radījums atkal atteicās turēties pie klintīm, straume atbrīvoja viņu no upes dibena un tas neguva ne zilumus, ne savainojumus.
18. Un citi radījumi tur, lejā, kuriem viņš bija kļuvis svešs sauca: „Skatieties, kādi brīnumi! Šis radījums līdzinās mums, bet viņš spēj lidot! Skatieties- Mesija nācis mūs visus glābt!”
19. Bet radījums, kuru nesa straume, sacīja: „Es neesmu Mesija vairāk kā jūs. Upei patīk pacelt mūs brīvībā, ja vien mums pietiek uzdrīkstēšanās ļauties straumei. Šis ceļojums, piedzīvojums ir mūsu īstā sūtība,”
20. Bet tie vēl aizvien sauca: „Pestītājs!- un nepārstāja turēties pie klintīm, bet, kad tie atkal pacēla acis, Mesija bija prom. Pārējie radījumi palika vieni un radīja leģendas par Pestītāju.”
21. Un pūļi aplenca Meistaru ar katru dienu ciešāk un dedzīgāk un piespieda viņus bez atelpas dziedināt tos un veltīt tiem savus brīnumus , mācīties to vietā un dzīvot viņu dzīves. Un tad Meistars kādā dienā viens devās kalnos un tur nodevās lūgšanām.
22. Un savā sirdī viņš teica: „Bezgalīgā Starojošā Esamība, ja tā ir Tava griba, lai šis biķeris iet man secen! Ļauj man palikt malā no šī nepaveicamā uzdevuma! Es nevaru dzīvot nevienas citas dvēseles dzīvi, tomēr desmit tūkstoši raudādami lūdzas, lai es to daru. Man žēl, ka es ļāvu tam visam notikt. Ja tā ir Tava griba, ļauj man atgriezties pie motoriem un darbarīkiem un dzīvot kā visiem citiem cilvēkiem!”
23. Un uz viņu runāja balss no kalna virsotnes, kura nepiederēja ne vīrietim, ne sievietei, kura nebija ne skaļa, ne klusa, bet katrā ziņā laipna: „Tava griba taps piepildīta, jo tevis paša labā griba ir arī manējā. Staigā savu ceļu tāpat kā citi cilvēki un esi laimīgs virs zemes!”
24. Un, to izdzirdot, Meistars kļuva priecīgs un pateicies devās lejup no kalna virsotnes, dungodams kādu mehāniķu dziesmiņu. Un, kad pūlis aplenca viņu ar savām žēlabām, lūgdamies, lai viņš tos dziedina un mācās viņu vietā, un nepārtraukti baro ar savām zināšanām, un izklaidē ar brīnumiem, viņš uzsmaidīja daudzgalvainajām baram un ļoti laipni tiem pateica: „Es to vairs nedarīšu.”
25. Pūlis uz mirkli mulsumā apklusa.
26. Un viņš tiem sacīja: „Ja kāds cilvēks teiktu Dievam, ka par visu vairāk vēlas palīdzēt ciešanu pilnajai pasaulei, lai ko tas viņam maksātu, un Dievs atbildētu, kā viņam jārīkojas, vai šim cilvēkam vajadzētu darīt, kā viņam teikts? ”
27. „Protams, Meistar!” sauca ļaudis. „Viņam vajadzētu justies apglaimotam, ka var ciest elles mokas, ja tā nolicis Dievs.”
28. „Neatkarīgi no tā, kādas ir šīs mokas un cik grūts ir uzdevums?”
29. „Ir gods tikt pakārtam, slava tikt pienaglotam pie krusta vai sadedzinātam, ja tāda ir Dieva griba,” viņi teica.
30. „Un ko jūs darītu,” vaicāja Meistars ļaudīm, „ja Dievs jūs uzrunātu aci pret aci un sacītu: „Es pavēlu, lai jūs esat laimīgi šai pasaulē tik ilgi, cik vien dzīvojat”? Ko tad jūs darītu?”
31. Un pūlis apklusa, neatskanēja neviens balss, pāri kalniem un ielejām, kur viņi stāvēja, nebija saklausāma ne skaņa.
32. Un Meistars pauda šajā klusumā: „Mācību, kuras dēļ mēs esam izvēlējušies šo dzīvi, mēs atradīsim uz laimes takas. Lūk, ko es šodien iemācījos, un nu izvēlos atstāt jūs vienus , lai jūs ietu savu ceļu, kā jums labpatīk.”
33. Un viņš gāja savu ceļu cauri pūlim un atstāja to, lai atgrieztos ierastajā cilvēku un mašīnu pasaulē.
2. Meistars bija mācījies pazīt šo pasauli Indiānas skolās un paaudzies apguva automehāniķa amatu.
3. Bet Meistaram piemita zināšanas ko viņš bija ieguvis citās zemēs un citās skolās, un citās dzīvēs, kuras bija nodzīvojis. Tās atcerēdamies, viņš kļuva tik gudrs un stiprs, ka citi redzēja viņa spēku un nāca pie viņa pēc padoma.
4. Meistars ticēja, ka viņa spēkos ir palīdzēt sev pašam un visai cilvēcei. Un ja viņš tam ticēja, tad tā arī bija. Un citi, to redzēdami, nāca pie Meistara, lai taptu dziedināti no savām raizēm un slimībām.
5. Meistars ticēja, ka ikvienam vajadzētu domāt par sevi kā par Dieva dēlu. Un, ja viņš tam ticēja, tad tā arī bija. Darbnīcas un garāžas, kurās viņš strādāja, kļuva pārpilnas ļaudīm, kuri meklēja viņa zināšanas un pieskārienus, un ielas ārpusē pārblīvēja cilvēki tikai tāpēc pēc tā, lai viņus skartu Meistara garām slīdošā ēna un kaut ko mainītu viņa dzīvē.
6. Pienāca laiks, kad daži darbnīcu vadītāji lika Meistaram likt nost darbarīkus un doties savu ceļu, jo visapkārt valdīja tāda drūzma, ka ne viņam, ne citiem mehāniķiem neatlika vietas, lai labotu automašīnas.
7. Un notika tā, ka viņš devās uz laukiem un cilvēki, kuri tam sekoja, sāka viņu saukt par Mesiju un brīnumdari. Un, ja viņi tam ticēja, tad tā arī bija.
8. Ja laika, kad viņš runāja, pāri gāja negaiss, tad uz klausītāju galvām nenokrita ne pile un ikviens no daudzgalvainā pūļa sadzirdēja Mesijas vārdus vienlīdz labi, par spīti zibenim un pērkonam debesīs. Un viņš vienmēr runāja ar tiem līdzībās.
9. Un Mesijas uz tiem sacīja: „Ikviens no mums mājo spēks, kas ļauj izvēlēties starp veselību un slimību, bagātību un nabadzību, brīvību un nebrīvi. Pār šiem spēkiem valdām mēs paši un neviens cits.”
10. Kāds fabrikas strādnieks iebilda: „Jums viegli runāt, Meistar, jo jūsu dzīves ceļš ir citāds nekā mūsējais; jums nav jānopūlas tā kā mums. Šajā pasaulē cilvēkam ir jāstrādā, lai izdzīvotu.”
11. Meistars tam atbildēja: „Reiz lielas , kristāldzidras upes dibenā bija apmeties vesels lērums dzīvu radījumu.”
12. Upes straume lēni plūda pāri viņiem visiem- jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem, labiem un ļauniem. Straume tecēja pati savu ceļu, apzinādamās vienīgi savu kristālskaidro esamību.
13. Radījumi katrs savā veidā turējās, cieši pieķērušies zariem un akmeņiem upes dibenā, jo šī turēšanās bija viņu dzīvesveids un pretošanos straumei ikvienam iemācīja bērnībā.
14. Bet tad vienas no radījumiem teica pārējiem: „Esmu noguris no turēšanās. Kaut gan nevaru saskatīt savām acīm, tomēr ticu, ka straume zina, kurp tā plūst. Es ļaušos straumei. Lai tā mani nes, kurp vēlas. Turēdamies es nomiršu no garlaicības.”
15. Pārējie radījumi viņu izsmēja: „Muļķi. Ja ļausies straumei, kuru tu tā pielūdz, tā sašķaidīs tevi pret akmeņiem un nāve pienāks ātrāk nekā tu no garlaicības.”
16. Bet radījums neņēma tos vērā un, dziļi ievilcis elpu, ļāvās straumei. Tā tūliņ pat sagrāva viņu un trieca pret akmeņiem.
17. Tomēr reiz, kad radījums atkal atteicās turēties pie klintīm, straume atbrīvoja viņu no upes dibena un tas neguva ne zilumus, ne savainojumus.
18. Un citi radījumi tur, lejā, kuriem viņš bija kļuvis svešs sauca: „Skatieties, kādi brīnumi! Šis radījums līdzinās mums, bet viņš spēj lidot! Skatieties- Mesija nācis mūs visus glābt!”
19. Bet radījums, kuru nesa straume, sacīja: „Es neesmu Mesija vairāk kā jūs. Upei patīk pacelt mūs brīvībā, ja vien mums pietiek uzdrīkstēšanās ļauties straumei. Šis ceļojums, piedzīvojums ir mūsu īstā sūtība,”
20. Bet tie vēl aizvien sauca: „Pestītājs!- un nepārstāja turēties pie klintīm, bet, kad tie atkal pacēla acis, Mesija bija prom. Pārējie radījumi palika vieni un radīja leģendas par Pestītāju.”
21. Un pūļi aplenca Meistaru ar katru dienu ciešāk un dedzīgāk un piespieda viņus bez atelpas dziedināt tos un veltīt tiem savus brīnumus , mācīties to vietā un dzīvot viņu dzīves. Un tad Meistars kādā dienā viens devās kalnos un tur nodevās lūgšanām.
22. Un savā sirdī viņš teica: „Bezgalīgā Starojošā Esamība, ja tā ir Tava griba, lai šis biķeris iet man secen! Ļauj man palikt malā no šī nepaveicamā uzdevuma! Es nevaru dzīvot nevienas citas dvēseles dzīvi, tomēr desmit tūkstoši raudādami lūdzas, lai es to daru. Man žēl, ka es ļāvu tam visam notikt. Ja tā ir Tava griba, ļauj man atgriezties pie motoriem un darbarīkiem un dzīvot kā visiem citiem cilvēkiem!”
23. Un uz viņu runāja balss no kalna virsotnes, kura nepiederēja ne vīrietim, ne sievietei, kura nebija ne skaļa, ne klusa, bet katrā ziņā laipna: „Tava griba taps piepildīta, jo tevis paša labā griba ir arī manējā. Staigā savu ceļu tāpat kā citi cilvēki un esi laimīgs virs zemes!”
24. Un, to izdzirdot, Meistars kļuva priecīgs un pateicies devās lejup no kalna virsotnes, dungodams kādu mehāniķu dziesmiņu. Un, kad pūlis aplenca viņu ar savām žēlabām, lūgdamies, lai viņš tos dziedina un mācās viņu vietā, un nepārtraukti baro ar savām zināšanām, un izklaidē ar brīnumiem, viņš uzsmaidīja daudzgalvainajām baram un ļoti laipni tiem pateica: „Es to vairs nedarīšu.”
25. Pūlis uz mirkli mulsumā apklusa.
26. Un viņš tiem sacīja: „Ja kāds cilvēks teiktu Dievam, ka par visu vairāk vēlas palīdzēt ciešanu pilnajai pasaulei, lai ko tas viņam maksātu, un Dievs atbildētu, kā viņam jārīkojas, vai šim cilvēkam vajadzētu darīt, kā viņam teikts? ”
27. „Protams, Meistar!” sauca ļaudis. „Viņam vajadzētu justies apglaimotam, ka var ciest elles mokas, ja tā nolicis Dievs.”
28. „Neatkarīgi no tā, kādas ir šīs mokas un cik grūts ir uzdevums?”
29. „Ir gods tikt pakārtam, slava tikt pienaglotam pie krusta vai sadedzinātam, ja tāda ir Dieva griba,” viņi teica.
30. „Un ko jūs darītu,” vaicāja Meistars ļaudīm, „ja Dievs jūs uzrunātu aci pret aci un sacītu: „Es pavēlu, lai jūs esat laimīgi šai pasaulē tik ilgi, cik vien dzīvojat”? Ko tad jūs darītu?”
31. Un pūlis apklusa, neatskanēja neviens balss, pāri kalniem un ielejām, kur viņi stāvēja, nebija saklausāma ne skaņa.
32. Un Meistars pauda šajā klusumā: „Mācību, kuras dēļ mēs esam izvēlējušies šo dzīvi, mēs atradīsim uz laimes takas. Lūk, ko es šodien iemācījos, un nu izvēlos atstāt jūs vienus , lai jūs ietu savu ceļu, kā jums labpatīk.”
33. Un viņš gāja savu ceļu cauri pūlim un atstāja to, lai atgrieztos ierastajā cilvēku un mašīnu pasaulē.
30 April 2007 @ 09:46 pm
Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs. Tu saki sev: „Mana puķe ir kaut kur tur...”
@
Ja es pavēlētu ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu pavēli, kā vaina būtu: viņa vai manējā?
@
Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt trīs soļus. Tev tikai jāiet pavisam lēnām, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi... un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies...
@
Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt trīs soļus. Tev tikai jāiet pavisam lēnām, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi... un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies...
Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā.
@
Raugoties šai iemigušajā mazajā princī, mani visvairāk aizkustina viņa uzticība kādai puķei, rozes tēls, kas staro viņā kā lampas liesma pat tad, kad viņš ir aizmidzis...
@
Tas ir tāpat kā ar puķi. Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam.
@
Tu raudzīsies naktī zvaigznēs. Mana zvaigzne ir tik maziņa, ka nevaru to tev parādīt. Tā ir labā. Mana zvaigzne tev būs viena no zvaigznēm. Tad tev patiks raudzīties tanīs visās... Tās visas būs tavas draudzenes.
@
.. reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc... Un tavi draugi ļoti izbrīnīsies, redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi: „Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!” Un viņi domās, ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies.
(Antuāns Sent-Ekziperī- Mazais Princis)
@
Ja es pavēlētu ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu pavēli, kā vaina būtu: viņa vai manējā?
@
Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt trīs soļus. Tev tikai jāiet pavisam lēnām, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi... un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies...
@
Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt trīs soļus. Tev tikai jāiet pavisam lēnām, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi... un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies...
Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā.
@
Raugoties šai iemigušajā mazajā princī, mani visvairāk aizkustina viņa uzticība kādai puķei, rozes tēls, kas staro viņā kā lampas liesma pat tad, kad viņš ir aizmidzis...
@
Tas ir tāpat kā ar puķi. Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam.
@
Tu raudzīsies naktī zvaigznēs. Mana zvaigzne ir tik maziņa, ka nevaru to tev parādīt. Tā ir labā. Mana zvaigzne tev būs viena no zvaigznēm. Tad tev patiks raudzīties tanīs visās... Tās visas būs tavas draudzenes.
@
.. reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc... Un tavi draugi ļoti izbrīnīsies, redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi: „Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!” Un viņi domās, ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies.
(Antuāns Sent-Ekziperī- Mazais Princis)
30 April 2007 @ 09:45 pm
Ričards Bahs
Mesijas rokasgrāmata
Atgādinājumi viedai dvēselei
(4.) Perspektīva-
izmanto to vai zaudē.
Ja nonāksi līdz šai lappusei,
tu aizmirsīsi, ka tas, kas notiek
tev apkārt, nav īstenība.
Padomā par to.
Atceries, no kurienes tu nāc,
uz kurieni ej un kāpēc esi radījis
šo haosu, kurā tagad atrodies.
Tu mirsi šausmīgā nāvē, atceries to.
Tā būs laba mācība, un tev tas patiks
labāk, ja paturēsi prātā šos faktus.
Tomēr uztver savu miršanu ar zināmu nopietnību.
Zemāk attīstītās dzīvības formas
Nesapratīs tavus
Smieklus ceļā uz soda vietu
un nosauks tevi par jukušu.
Mācīties
nozīmē atsaukt atmiņā
to, ko tu zini.
Darīt nozīmē parādīt,
ka tu to zini.
Mācīt ir atgādināt citiem,
ka viņi to zina tikpat labi kā tu.
Ikviens cilvēks mācās
dara, māca pats.
Tavs vienīgais
pienākums katra sava mūža laikā
ir būt patiesam pret sevi.
Būt patiesam pret kādu citu
vai kaut ko citu ir ne tikai
neiespējami,
bet gan tā arī ir
viltus mesijas pazīme.
Visvienkāršākie jautājumi
Ir arī visdziļākie.
Kur tu esi dzimis? Kur ir tavas mājas?
Kurp tu dodies?
Ko tu dari?
Padomā par to ik pa brīdim un
pavēro, kā mainās atbildes.
Vislabāk,
Māci citiem to,
Ko tev pašam visvairāk vajadzētu
iemācīties.
Dzīvo tā,
lai nekad nebūtu jākaunas,
ja kaut ko no tā,
ko tu esi pateicis vai izdarījis,
uzzinātu visa pasaule-
pat, ja tas, kas atklātos,
nebūtu patiesība.
Draugi jau pirmajās minūtēs
tevi sapratīs labāk
nekā paziņas,
kuri varētu tevi iepazīt
tūkstoš
gadus.
Labākais veids,
kā izvairīties no atbildības,
ir pateikt: „Es esmu
atbildīgs.”
Tevi caur dzīvi vada
kāds iekšējs radījums, kas mācās,
rotaļīga garīga būtne-
īstais tu pats.
Nenovērsies
no iespējamās nākotnes,
pirms neesi pārliecināts,
vai tev nav no tās
kaut kas ko mācīties.
Tu vienmēr vari brīvi
mainīt savas domas un
izvēlēties citu nākotni vai
citu
pagātni.
(5.)Nav tādas problēmas,
kura neturētu rokās dāvanu,
kas domāta tev,
Tu meklē problēmas,
jo tev nepieciešamas
šīs dāvanas.
(6.)Saite, kas vieno īstu ģimeni,
nav asinssaite, bet gan tā,
kura saista ar cieņu un prieku,
ko jūs ienesat cits cita dzīvē.
Bet vienas ģimenes locekļi
Reti uzaug
Zem viena jumta.
(7.) Apstrīdi
savus ierobežojumus,
un tu pārliecināsies,
ka tie
ir tavi.
(9.) Iztēlojies
Visumu skaistu
un patiesu un
pilnīgu.
Tad pārliecinies par vienu:
Esamība to ir iztēlojusies
mazliet labāku
nekā tu,
(10.)(98.lpp)
Ja patiešām vēlies, lai no tavas dzīves pazūd mākoņi, nedari to ar milzīgu piepūli. Vienkārši atslābinies un izstum no savām domām, Lūk, kur visa māka!
Mākonis nezina,
kāpēc tas kustas tieši
tajā virzienā
un tieši ar tādu
ātrumu,
Tas šķiet kā impulss... tieši turp
pašlaik jādodas. Bet debesis zina,
kur un kāpēc peld mākoņi,
un tu arī to zināsi, ja
pacelsies pietiekami augstu,
lai redzētu aiz
apvāršņa.
(11.) Tev nekad
netiek dota vēlēšanās,
ka netiek dots arī spēks
to piepildīt.
Tomēr Tu vari
papūlēties tās labā.
Pasaule
ir burtnīca, kuras lappusēs
tu rēķini.
Tā nav reālitāte,
kaut arī, ja vēlies,
tu vari tajā izpaust realitāti.
Tu vari rakstīt arī niekus
vai melus un izplēst
lappuses.
(12.) Sākotnējais grēks ir
ierobežot Esamību.
Nedari to!
Ja
pamēģināsi
uz kādu brīdi
būt nereāls
tu sapratīsi,
ka izdomas tēli dažkārt
ir daudz īstāki nekā
cilvēki, kuriem ir ķermeņi
un sirdspuksti.
(13.) Tava
sirdsapziņa ir
tava egoisma mērs.
Ieklausies tajā
uzmanīgi.
(14.) Katrs cilvēks,
visi tavas dzīves notikumi
ir tev apkārt tāpēc,
ka tu esi tos
radījis.
Tavā ziņā
ir izvēle,
Ko ar tiem iesākt.
(124.lpp)
Kur nonāk tava iztēle, tur ir arī pieredze. Cilvēks ir tāds, kādu viņš sevi iedomājas. Tas no kā es baidos, mani piemeklē. Domā un kļūsti bagāts! Radošā pieeja visam, lai gūtu prieku un labumu sev. Kā atrast draugus, paliekot tādam, kāds esi?
(15.) Patiesībai,
kuru tu runā,
nav ne pagātnes,
ne nākotnes,
Tā vienkārši ir,
un tas arī viss,
kas tai vajadzīgs.
Ir kāds
pārbaudes veids,
kā noteikt,
vai tava misija uz zemes
ir beigusies:
Ja tu esi dzīvs,
tad vēl ne.
(16.)
-Cik skaisti, Donald! Nezināju, ka tu proti spēlēt ģitāru!
-Nezināji? Vai tu domā, ja kāds aizietu pie Jēzus Kristus un pasniegtu spēlēt ģitāru, viņš sacītu: „Es neprotu spēlēt šo instrumentu”?
Šimonda nolika ģitāru savā vietā un kopā ar mani aizgāja saules gaismā.
-Varbūt tu domā: ja garām ietu kāds, kas runā krievu vai persiešu valodā, Meistars neprastu atbildēt? Vai arī, ja šis cilvēks gribētu vadīt kāpurķēžu traktoru vai lidmašīnu, viņš to nemācētu?
-Un tu patiešām proti itin visu?
-Tu tāpat. Es vienkārši zinu, ka to visu protu.
-Es varu spēlēt ģitāru tāpat kā tu?
-Nē, tev būs pašam savs stils, citās nekā manējais.
-Kā es to spēšu?- Negrasījos iet atpakaļ un pirkt ģitāru, tikai jutu ziņkāri,
-Vienkārši: kad spēlē, atsakies no visiem kavēkļiem un ticībām. Pieskaries šai lietai, it kā tā būtu visa tava dzīve, un tā tas arī ir, tikai kādā citā mūžā. Apzinies, ka tu vari spēlēt labi, un ļauj zemapziņai vadīt savus pirkstus.
Es kaut kur biju lasījis par mācīšanos ar hipnozes palīdzību, Studentiem iestāstīja, ka viņi ir mākslas meistari, un viņi patiešām spēlēja vai gleznoja, vai rakstīja kā profesionāli mākslinieki.
(17.) Lai dzīvotu
brīvi un laimīgi
tev jāupurē
garlaicība.
Tas ne vienmēr ir viegls
upuris.
(18.) Nebaidies no atvadām.
Tās nepieciešamas, lai
varētu atkal satikties.
Un ar tiem, kas ir
draugi
tu noteikti atkal satiksies
pēc dažiem mirkļiem
vai dažiem mūžiem.
(19.)
Tavas nezināšanas
Zīme
ir tas, cik dziļi
tu tici netaisnībai
un traģēdijai.
Ko kāpurs
Sauc par pasaules galu
Meistars dēvē par tauriņu.
Viss
šajā grāmatā
var būt
nepatiesība.
Atgādinājumi viedai dvēselei
(4.) Perspektīva-
izmanto to vai zaudē.
Ja nonāksi līdz šai lappusei,
tu aizmirsīsi, ka tas, kas notiek
tev apkārt, nav īstenība.
Padomā par to.
Atceries, no kurienes tu nāc,
uz kurieni ej un kāpēc esi radījis
šo haosu, kurā tagad atrodies.
Tu mirsi šausmīgā nāvē, atceries to.
Tā būs laba mācība, un tev tas patiks
labāk, ja paturēsi prātā šos faktus.
Tomēr uztver savu miršanu ar zināmu nopietnību.
Zemāk attīstītās dzīvības formas
Nesapratīs tavus
Smieklus ceļā uz soda vietu
un nosauks tevi par jukušu.
Mācīties
nozīmē atsaukt atmiņā
to, ko tu zini.
Darīt nozīmē parādīt,
ka tu to zini.
Mācīt ir atgādināt citiem,
ka viņi to zina tikpat labi kā tu.
Ikviens cilvēks mācās
dara, māca pats.
Tavs vienīgais
pienākums katra sava mūža laikā
ir būt patiesam pret sevi.
Būt patiesam pret kādu citu
vai kaut ko citu ir ne tikai
neiespējami,
bet gan tā arī ir
viltus mesijas pazīme.
Visvienkāršākie jautājumi
Ir arī visdziļākie.
Kur tu esi dzimis? Kur ir tavas mājas?
Kurp tu dodies?
Ko tu dari?
Padomā par to ik pa brīdim un
pavēro, kā mainās atbildes.
Vislabāk,
Māci citiem to,
Ko tev pašam visvairāk vajadzētu
iemācīties.
Dzīvo tā,
lai nekad nebūtu jākaunas,
ja kaut ko no tā,
ko tu esi pateicis vai izdarījis,
uzzinātu visa pasaule-
pat, ja tas, kas atklātos,
nebūtu patiesība.
Draugi jau pirmajās minūtēs
tevi sapratīs labāk
nekā paziņas,
kuri varētu tevi iepazīt
tūkstoš
gadus.
Labākais veids,
kā izvairīties no atbildības,
ir pateikt: „Es esmu
atbildīgs.”
Tevi caur dzīvi vada
kāds iekšējs radījums, kas mācās,
rotaļīga garīga būtne-
īstais tu pats.
Nenovērsies
no iespējamās nākotnes,
pirms neesi pārliecināts,
vai tev nav no tās
kaut kas ko mācīties.
Tu vienmēr vari brīvi
mainīt savas domas un
izvēlēties citu nākotni vai
citu
pagātni.
(5.)Nav tādas problēmas,
kura neturētu rokās dāvanu,
kas domāta tev,
Tu meklē problēmas,
jo tev nepieciešamas
šīs dāvanas.
(6.)Saite, kas vieno īstu ģimeni,
nav asinssaite, bet gan tā,
kura saista ar cieņu un prieku,
ko jūs ienesat cits cita dzīvē.
Bet vienas ģimenes locekļi
Reti uzaug
Zem viena jumta.
(7.) Apstrīdi
savus ierobežojumus,
un tu pārliecināsies,
ka tie
ir tavi.
(9.) Iztēlojies
Visumu skaistu
un patiesu un
pilnīgu.
Tad pārliecinies par vienu:
Esamība to ir iztēlojusies
mazliet labāku
nekā tu,
(10.)(98.lpp)
Ja patiešām vēlies, lai no tavas dzīves pazūd mākoņi, nedari to ar milzīgu piepūli. Vienkārši atslābinies un izstum no savām domām, Lūk, kur visa māka!
Mākonis nezina,
kāpēc tas kustas tieši
tajā virzienā
un tieši ar tādu
ātrumu,
Tas šķiet kā impulss... tieši turp
pašlaik jādodas. Bet debesis zina,
kur un kāpēc peld mākoņi,
un tu arī to zināsi, ja
pacelsies pietiekami augstu,
lai redzētu aiz
apvāršņa.
(11.) Tev nekad
netiek dota vēlēšanās,
ka netiek dots arī spēks
to piepildīt.
Tomēr Tu vari
papūlēties tās labā.
Pasaule
ir burtnīca, kuras lappusēs
tu rēķini.
Tā nav reālitāte,
kaut arī, ja vēlies,
tu vari tajā izpaust realitāti.
Tu vari rakstīt arī niekus
vai melus un izplēst
lappuses.
(12.) Sākotnējais grēks ir
ierobežot Esamību.
Nedari to!
Ja
pamēģināsi
uz kādu brīdi
būt nereāls
tu sapratīsi,
ka izdomas tēli dažkārt
ir daudz īstāki nekā
cilvēki, kuriem ir ķermeņi
un sirdspuksti.
(13.) Tava
sirdsapziņa ir
tava egoisma mērs.
Ieklausies tajā
uzmanīgi.
(14.) Katrs cilvēks,
visi tavas dzīves notikumi
ir tev apkārt tāpēc,
ka tu esi tos
radījis.
Tavā ziņā
ir izvēle,
Ko ar tiem iesākt.
(124.lpp)
Kur nonāk tava iztēle, tur ir arī pieredze. Cilvēks ir tāds, kādu viņš sevi iedomājas. Tas no kā es baidos, mani piemeklē. Domā un kļūsti bagāts! Radošā pieeja visam, lai gūtu prieku un labumu sev. Kā atrast draugus, paliekot tādam, kāds esi?
(15.) Patiesībai,
kuru tu runā,
nav ne pagātnes,
ne nākotnes,
Tā vienkārši ir,
un tas arī viss,
kas tai vajadzīgs.
Ir kāds
pārbaudes veids,
kā noteikt,
vai tava misija uz zemes
ir beigusies:
Ja tu esi dzīvs,
tad vēl ne.
(16.)
-Cik skaisti, Donald! Nezināju, ka tu proti spēlēt ģitāru!
-Nezināji? Vai tu domā, ja kāds aizietu pie Jēzus Kristus un pasniegtu spēlēt ģitāru, viņš sacītu: „Es neprotu spēlēt šo instrumentu”?
Šimonda nolika ģitāru savā vietā un kopā ar mani aizgāja saules gaismā.
-Varbūt tu domā: ja garām ietu kāds, kas runā krievu vai persiešu valodā, Meistars neprastu atbildēt? Vai arī, ja šis cilvēks gribētu vadīt kāpurķēžu traktoru vai lidmašīnu, viņš to nemācētu?
-Un tu patiešām proti itin visu?
-Tu tāpat. Es vienkārši zinu, ka to visu protu.
-Es varu spēlēt ģitāru tāpat kā tu?
-Nē, tev būs pašam savs stils, citās nekā manējais.
-Kā es to spēšu?- Negrasījos iet atpakaļ un pirkt ģitāru, tikai jutu ziņkāri,
-Vienkārši: kad spēlē, atsakies no visiem kavēkļiem un ticībām. Pieskaries šai lietai, it kā tā būtu visa tava dzīve, un tā tas arī ir, tikai kādā citā mūžā. Apzinies, ka tu vari spēlēt labi, un ļauj zemapziņai vadīt savus pirkstus.
Es kaut kur biju lasījis par mācīšanos ar hipnozes palīdzību, Studentiem iestāstīja, ka viņi ir mākslas meistari, un viņi patiešām spēlēja vai gleznoja, vai rakstīja kā profesionāli mākslinieki.
(17.) Lai dzīvotu
brīvi un laimīgi
tev jāupurē
garlaicība.
Tas ne vienmēr ir viegls
upuris.
(18.) Nebaidies no atvadām.
Tās nepieciešamas, lai
varētu atkal satikties.
Un ar tiem, kas ir
draugi
tu noteikti atkal satiksies
pēc dažiem mirkļiem
vai dažiem mūžiem.
(19.)
Tavas nezināšanas
Zīme
ir tas, cik dziļi
tu tici netaisnībai
un traģēdijai.
Ko kāpurs
Sauc par pasaules galu
Meistars dēvē par tauriņu.
Viss
šajā grāmatā
var būt
nepatiesība.
30 April 2007 @ 09:35 pm
spēlē...
Šajā izrādē par visu vairāk man patika priekškars. Tāds noslēpumaini daudzsološs, pat mistisks, pirms vēl nebija atvilkts. Tāda vēl nezināma sajūta mani pārņēma uz to skatoties, vai ir gaidāms, kas daudzsološs un pamācošs, vai arī kāds kārtējais meksikāņu seriāls ar pārlieku daudz emocijām, kurā nebūs nekādas jēgas manā dzīvē, jo es vispār meklēju tikai Jēgu savā dzīvē- neko vairāk. Bet man liekas, tas tāpat ir ļoti daudz.
Tas notika zvaigžņotā naktī. Jā, šī kārtējā dzīves izrāde norisinājās kādā ļoti, ļoti zvaigžņotā februāra naktī. Gāja kāds pārguris Ceļinieks cauri dārzam, ko bija skārusi barga ziema: koki baltām cirtām, rožu dobes sniega kupenām pilnas. Ceļinieks bija kārtējais Pasaules Laimes meklētājs kā Sprīdītis ar lāpstu, tikai lāpstas vietā bija portatīvais dators. Apkārt sals un klusums. Tikai debesu augstajā saltumā drūzmējās miljoniem zvaigžņu. Un negaidot viena kā ābols no zara atrāvies, nokrita celiņa malā.
-Piedod, -teica zvaigzne. –Vairs negribas spīdēt. Gribas dzīvot.
-Dzīvot ir grūti,- Ceļinieks brīdināja. –Pasaule kļuvusi pārāk samudžināta. Tev nepietiks spēka, lai izdzīvotu. Spīdēt ir vieglāk.
-Bet tev pašam pietiek? (Zvaigzne)
-Man? Jā. Man spēka vēl gana, tagad ceļā dodos Laimi meklēt, gribas uzzināt daudz ko jaunu un atrast dzīvē To Īsto Jēgu.- Ceļinieks padižojas.
-Ja pietrūks, vai dosi man daļu sava? (Zvaigzne)
-Labi, Ceļinieks apsolījās. Un tā bija pirmā kļūda.
Tai sekoja otra. Zvaigzne gribēja pasauli savām acīm redzēt, tādu kā tā ir- sarežģītu, samudžinātu. Ceļinieks parādīja. Pirms tam gan viņš www.google.lv meklējis, vai drīkst to darīt vai nē, bet tur nebija lietošanas pamācība zvaigznēm, ko drīkst, ko nedrīkst, un tā kā zvaigzne tik ļoti gribēja...
Ceļinieks veda zvaigzni pa ielām, kur tonakt bija ļoti daudz pelnu: mazās kaudzītēs, cita pie citas. Viņš gan varēja vadāt zvaigzni pa sakoptākām ielām, bet Ceļiniekam šķita, ka tā zvaigzni brīdināt spēs-vēl viena kļūda.
-Kāpēc uz zemes tik daudz pelnu? (zvaigzne)
-Tās ir sadegušās zvaigznes,- Ceļinieks paskaidroja.
` -Nevar būt. Zvaigznes taču sadeg, neko neatstājot. (zvaigzne)
-Skatoties kur. Debesīs, jā. Ja sadeg uz zemes, arī zvaigznēm paliek pelni. Daudz, daudz pelnu.
Viņa kļuva domīgāka: -Kāpēc zvaigznēm jādeg uz zemes?-
-Cilvēki dedzina. Lai siltāk būtu. Bet citi tāpat, prieka pēc- kā brīnumsvecīti. (Ceļinieks)
-Tu mani arī sadedzināsi... kā brīnumsvecīti?
-Nē,- es atbildēju, man Tevis būs žēl.
(Zvaigzne pazūd. Ceļinieks dodas gulēt turpat parkā.)
XXX
Uzausa diena un Ceļinieks domīgi devās ceļā. Viņš neizprata, vai tas bija sapņu tēlojums vai skaudra, bet brīnumaina realitāte. Ceļinieks grasījās turpināt savu iesākto ceļu, bet viņa galvā uzpeldēja ideja- atvērt savu portatīvo datoru. Un tā viņš iegāja savā izpušķotajā, virtuālajā realitātē. Cik jocīgi arī tas neliktos, Ceļinieks sevi dēvēja par Pīteru Penu šajā pasaulē, kur nebija ierobežojumu un viņš pat varēja atklāt savu sirdi bez kompleksiem. Viņš ielogojās draugiem.lv, kur viņu sagaidīja maznozīmīgas vēstules, uzsākot paša radīto ekspedīciju, kurā vēlējās atrast savas dzīves jēgu.
-Re kā, uzmundrinājums no Ilzītes, no Dumjā Lāča un arī no Kārļa. Jā, Kārli- jā to es pazīstu, bet, kas ir pārējie... un tie visi citi- Oskars, Pēcis, Grieta...? Hmm.
Iegrimušu Ceļinieka domās, pārsteidza Kāds ļoti neparasti ģērbies vecs vīrs, kas sāka uzrunāt Ceļinieku un viņa Dzīvi. [Laikā gaitā ir pazaudējis savu portatīvo...]
-...un nu tas ir klāt, tas mirklis, par kuru varētu sacīt: Tu esi skaists! Jel apstājies!
Mirkli, tu esi skaists! Kavējies! Apstājies! Tālāk ne sprīdi!-
-Mirkli apturēt var, bet tikai par dvēseles cenu. Vai esi tam gatavs?
!?
-Domā ātri. Kamēr dota nav piekrišana, mirklis steidzas. Aiziet?
-Pag, nē... tu melnais, tu Metistofel... Ļauj padomāt vēl...
(Labā feja_1)-
-Mirklis tiešām ir skaists. Vienreizēji skaists. Bet, kur garantija, ka tas jau ir pats visu skaistākais? Kur sacīts, ka skaistāka nav un vairs nebūs?
-Papriekš ļauj man rītdienā ielūkoties. Mazdrusciņ. Pa priekškara spraudziņu. Ar vienu acs maliņu. (Ceļinieks)
-Nē, saki tūlīt, kā būs... Tik vienreizēja iespēja tev pasviesta! Tu esi izlozēts no simtu simtiem! Un vēl nepiedalies dzīrēs! (Metistofels)
-Ak nevar? Nu tad... es nezinu.
(Labā feja_2)
-Tā ja, godātais melnajā apmetnī. Tik lēti mūsdienās galvu nezaudē un ar dvēseli nesvaidās. Esam gudrāki kļuvuši. Fizikas likumus zinām: laika ritumu apturēt nevar, bet dvēseli nelabais paraus jo aši. Bet pirkt mirkli par dzīvības cenu, kad priekšā vēl tik nezināma? Vecīt, palasi Vakara Ziņas!
-Nē, nē, negribu, negribu! Tu man jauc tikai galvu, pazūdi, Metistofeli- velna iemiesojum! (Ceļinieks) [Metistofelis prom]
[Ceļinieks izmisis saķēris galvu.]
-Kāda tam visam jēga! Ko es tai pasaulē vandos, tik un tā neko nesaprotu... Un gudrāks nekļūstu, tikai sāpīgāk ap sirdi kļūst... (Ceļinieks)
XXX
[Citur...Viens pats cilvēks ]
-Kā sauc to spēku, kas mudina muļķības darīt? Pa kādiem ceļiem tas atnāk, uz kurieni ved?... Ak, kāda tam visam vairs jēga. Atpakaļ griezties par vēlu. Vilciens aizjoņos tumsā bez manis. Un līdz rītam manu pazušanu nemanīs.-
XXX
[Stāstījums, vairāki cilvēki] [Tēli, kas piedalās tie klusē- cilvēks, kas iedot sveci un kas to tur (2)]
1.Iedeva cilvēkam sveci.
2.Iedeva sveci, bet nepateica, ko ar to darīt, kur likt un cik ilgi turēt.
1.Nepateica, vai atļauts nodzēst...
2...un ja atļauts, tad kad, ar kādiem nosacījumiem,
3.Bet tas cilvēks bija godīgs. Pārlieku godīgs un izpildīgs arī.
1.Tā audzināts: ja reiz kas uzticēts, ja reiz kas iedots- glabā un nelaid no rokām ārā.
3.Visu agrāko dzīvi cilvēks bija, katru priekšrakstu cītīgi pildot, katru komandu klausot, pats uz savu galvu neko neuzsākot, neizlemjot.
2. Allaž un visur viņš jutās kā kareivis sargpostenī, kur katru soli un rīcību nosaka rīkojums, pavēle, reglaments.
2.Vai tiesības par to viņu nosodīt būtu?
1.Nu cilvēks turēja rokās aizdegtu sveci. Bez priekšraksta. Bez reglamenta. Bez instrukcijas.
2.Svece kusa un dila, karstais vasks, pilot uz pirkstiem, sāpīgi apdedzināja. Bet cilvēks, norādes gaidīdams, visu pacieta godprātīgi.
3.un tavu nedienu! Kad nodega svece pavisam, [kāds atnāk un nopūš] izdziestot godīgā cilvēka sūrstošās plaukstās, kāds atnāca pēkšņi un bargi noprasīja:
-Kur liki sveci, ko mēs tev uzticējām?
XXX
Nokusa ziema un vasara atgriezās dārzā. Kur tovakar nokrita zvaigzne, saldeni smaržoja jasmīnu krūmi. Un ceļinieks zvaigzni satika atkal, tai pašā vietā, tikai ar citu zem rokas.
-Piedod,- mulsi teica zvaigzne, - bet pēc tam, kad tu parādīji dzīvi, es sapratu, ka vienreiz būs jāsadeg tā vai tā. Baidījos pietrūks spēka, tādēļ klusiņām paņēmu no tava. Gribēju lūgt, lai to izdari tu, bet toreiz teici, ka būšot žēl. Tad es satiku viņu... Neskaties tā! Neskaties man acīs, paskaties uz augšu- debesīs tik daudz vēl zvaigžņu!
Un cauri bija ar viņu, ar manu zvaigznīti- palika vēl viena pelnu kaudzīte.
Traģēdija beigusies- cik jauki. Vētraini aplausi. Priekškars pašķiras vēlreiz, lai parādītu, ka aktieri ir sveiki un veseli, un tie līķi izrādes gaitā bija tikai spēlēšana.
Es arī ceļos kājās un aplaudēju. Ne aktieriem, ne izrādei, bet priekškaram. Esmu priecīgs, ka atkal tas ir manā priekšā, smagnēji cienīgs, necaurredzams un tālab jo iespaidīgāks. Galvenais, tas ir īsts. Viss pārējais- spēle, dekorācijas, butaforija.
[Maksimilians Kvite „Miniatūras”& mans mix]
Tas notika zvaigžņotā naktī. Jā, šī kārtējā dzīves izrāde norisinājās kādā ļoti, ļoti zvaigžņotā februāra naktī. Gāja kāds pārguris Ceļinieks cauri dārzam, ko bija skārusi barga ziema: koki baltām cirtām, rožu dobes sniega kupenām pilnas. Ceļinieks bija kārtējais Pasaules Laimes meklētājs kā Sprīdītis ar lāpstu, tikai lāpstas vietā bija portatīvais dators. Apkārt sals un klusums. Tikai debesu augstajā saltumā drūzmējās miljoniem zvaigžņu. Un negaidot viena kā ābols no zara atrāvies, nokrita celiņa malā.
-Piedod, -teica zvaigzne. –Vairs negribas spīdēt. Gribas dzīvot.
-Dzīvot ir grūti,- Ceļinieks brīdināja. –Pasaule kļuvusi pārāk samudžināta. Tev nepietiks spēka, lai izdzīvotu. Spīdēt ir vieglāk.
-Bet tev pašam pietiek? (Zvaigzne)
-Man? Jā. Man spēka vēl gana, tagad ceļā dodos Laimi meklēt, gribas uzzināt daudz ko jaunu un atrast dzīvē To Īsto Jēgu.- Ceļinieks padižojas.
-Ja pietrūks, vai dosi man daļu sava? (Zvaigzne)
-Labi, Ceļinieks apsolījās. Un tā bija pirmā kļūda.
Tai sekoja otra. Zvaigzne gribēja pasauli savām acīm redzēt, tādu kā tā ir- sarežģītu, samudžinātu. Ceļinieks parādīja. Pirms tam gan viņš www.google.lv meklējis, vai drīkst to darīt vai nē, bet tur nebija lietošanas pamācība zvaigznēm, ko drīkst, ko nedrīkst, un tā kā zvaigzne tik ļoti gribēja...
Ceļinieks veda zvaigzni pa ielām, kur tonakt bija ļoti daudz pelnu: mazās kaudzītēs, cita pie citas. Viņš gan varēja vadāt zvaigzni pa sakoptākām ielām, bet Ceļiniekam šķita, ka tā zvaigzni brīdināt spēs-vēl viena kļūda.
-Kāpēc uz zemes tik daudz pelnu? (zvaigzne)
-Tās ir sadegušās zvaigznes,- Ceļinieks paskaidroja.
` -Nevar būt. Zvaigznes taču sadeg, neko neatstājot. (zvaigzne)
-Skatoties kur. Debesīs, jā. Ja sadeg uz zemes, arī zvaigznēm paliek pelni. Daudz, daudz pelnu.
Viņa kļuva domīgāka: -Kāpēc zvaigznēm jādeg uz zemes?-
-Cilvēki dedzina. Lai siltāk būtu. Bet citi tāpat, prieka pēc- kā brīnumsvecīti. (Ceļinieks)
-Tu mani arī sadedzināsi... kā brīnumsvecīti?
-Nē,- es atbildēju, man Tevis būs žēl.
(Zvaigzne pazūd. Ceļinieks dodas gulēt turpat parkā.)
XXX
Uzausa diena un Ceļinieks domīgi devās ceļā. Viņš neizprata, vai tas bija sapņu tēlojums vai skaudra, bet brīnumaina realitāte. Ceļinieks grasījās turpināt savu iesākto ceļu, bet viņa galvā uzpeldēja ideja- atvērt savu portatīvo datoru. Un tā viņš iegāja savā izpušķotajā, virtuālajā realitātē. Cik jocīgi arī tas neliktos, Ceļinieks sevi dēvēja par Pīteru Penu šajā pasaulē, kur nebija ierobežojumu un viņš pat varēja atklāt savu sirdi bez kompleksiem. Viņš ielogojās draugiem.lv, kur viņu sagaidīja maznozīmīgas vēstules, uzsākot paša radīto ekspedīciju, kurā vēlējās atrast savas dzīves jēgu.
-Re kā, uzmundrinājums no Ilzītes, no Dumjā Lāča un arī no Kārļa. Jā, Kārli- jā to es pazīstu, bet, kas ir pārējie... un tie visi citi- Oskars, Pēcis, Grieta...? Hmm.
Iegrimušu Ceļinieka domās, pārsteidza Kāds ļoti neparasti ģērbies vecs vīrs, kas sāka uzrunāt Ceļinieku un viņa Dzīvi. [Laikā gaitā ir pazaudējis savu portatīvo...]
-...un nu tas ir klāt, tas mirklis, par kuru varētu sacīt: Tu esi skaists! Jel apstājies!
Mirkli, tu esi skaists! Kavējies! Apstājies! Tālāk ne sprīdi!-
-Mirkli apturēt var, bet tikai par dvēseles cenu. Vai esi tam gatavs?
!?
-Domā ātri. Kamēr dota nav piekrišana, mirklis steidzas. Aiziet?
-Pag, nē... tu melnais, tu Metistofel... Ļauj padomāt vēl...
(Labā feja_1)-
-Mirklis tiešām ir skaists. Vienreizēji skaists. Bet, kur garantija, ka tas jau ir pats visu skaistākais? Kur sacīts, ka skaistāka nav un vairs nebūs?
-Papriekš ļauj man rītdienā ielūkoties. Mazdrusciņ. Pa priekškara spraudziņu. Ar vienu acs maliņu. (Ceļinieks)
-Nē, saki tūlīt, kā būs... Tik vienreizēja iespēja tev pasviesta! Tu esi izlozēts no simtu simtiem! Un vēl nepiedalies dzīrēs! (Metistofels)
-Ak nevar? Nu tad... es nezinu.
(Labā feja_2)
-Tā ja, godātais melnajā apmetnī. Tik lēti mūsdienās galvu nezaudē un ar dvēseli nesvaidās. Esam gudrāki kļuvuši. Fizikas likumus zinām: laika ritumu apturēt nevar, bet dvēseli nelabais paraus jo aši. Bet pirkt mirkli par dzīvības cenu, kad priekšā vēl tik nezināma? Vecīt, palasi Vakara Ziņas!
-Nē, nē, negribu, negribu! Tu man jauc tikai galvu, pazūdi, Metistofeli- velna iemiesojum! (Ceļinieks) [Metistofelis prom]
[Ceļinieks izmisis saķēris galvu.]
-Kāda tam visam jēga! Ko es tai pasaulē vandos, tik un tā neko nesaprotu... Un gudrāks nekļūstu, tikai sāpīgāk ap sirdi kļūst... (Ceļinieks)
XXX
[Citur...Viens pats cilvēks ]
-Kā sauc to spēku, kas mudina muļķības darīt? Pa kādiem ceļiem tas atnāk, uz kurieni ved?... Ak, kāda tam visam vairs jēga. Atpakaļ griezties par vēlu. Vilciens aizjoņos tumsā bez manis. Un līdz rītam manu pazušanu nemanīs.-
XXX
[Stāstījums, vairāki cilvēki] [Tēli, kas piedalās tie klusē- cilvēks, kas iedot sveci un kas to tur (2)]
1.Iedeva cilvēkam sveci.
2.Iedeva sveci, bet nepateica, ko ar to darīt, kur likt un cik ilgi turēt.
1.Nepateica, vai atļauts nodzēst...
2...un ja atļauts, tad kad, ar kādiem nosacījumiem,
3.Bet tas cilvēks bija godīgs. Pārlieku godīgs un izpildīgs arī.
1.Tā audzināts: ja reiz kas uzticēts, ja reiz kas iedots- glabā un nelaid no rokām ārā.
3.Visu agrāko dzīvi cilvēks bija, katru priekšrakstu cītīgi pildot, katru komandu klausot, pats uz savu galvu neko neuzsākot, neizlemjot.
2. Allaž un visur viņš jutās kā kareivis sargpostenī, kur katru soli un rīcību nosaka rīkojums, pavēle, reglaments.
2.Vai tiesības par to viņu nosodīt būtu?
1.Nu cilvēks turēja rokās aizdegtu sveci. Bez priekšraksta. Bez reglamenta. Bez instrukcijas.
2.Svece kusa un dila, karstais vasks, pilot uz pirkstiem, sāpīgi apdedzināja. Bet cilvēks, norādes gaidīdams, visu pacieta godprātīgi.
3.un tavu nedienu! Kad nodega svece pavisam, [kāds atnāk un nopūš] izdziestot godīgā cilvēka sūrstošās plaukstās, kāds atnāca pēkšņi un bargi noprasīja:
-Kur liki sveci, ko mēs tev uzticējām?
XXX
Nokusa ziema un vasara atgriezās dārzā. Kur tovakar nokrita zvaigzne, saldeni smaržoja jasmīnu krūmi. Un ceļinieks zvaigzni satika atkal, tai pašā vietā, tikai ar citu zem rokas.
-Piedod,- mulsi teica zvaigzne, - bet pēc tam, kad tu parādīji dzīvi, es sapratu, ka vienreiz būs jāsadeg tā vai tā. Baidījos pietrūks spēka, tādēļ klusiņām paņēmu no tava. Gribēju lūgt, lai to izdari tu, bet toreiz teici, ka būšot žēl. Tad es satiku viņu... Neskaties tā! Neskaties man acīs, paskaties uz augšu- debesīs tik daudz vēl zvaigžņu!
Un cauri bija ar viņu, ar manu zvaigznīti- palika vēl viena pelnu kaudzīte.
Traģēdija beigusies- cik jauki. Vētraini aplausi. Priekškars pašķiras vēlreiz, lai parādītu, ka aktieri ir sveiki un veseli, un tie līķi izrādes gaitā bija tikai spēlēšana.
Es arī ceļos kājās un aplaudēju. Ne aktieriem, ne izrādei, bet priekškaram. Esmu priecīgs, ka atkal tas ir manā priekšā, smagnēji cienīgs, necaurredzams un tālab jo iespaidīgāks. Galvenais, tas ir īsts. Viss pārējais- spēle, dekorācijas, butaforija.
[Maksimilians Kvite „Miniatūras”& mans mix]
30 April 2007 @ 04:29 pm
29 April 2007 @ 05:25 pm
Manā apziņā lietu nozīmība pamazām sāk noskaidroties. Uztveres skaidrība un tīrība sekmē pievērsties spēles noteikumiem.
Un, jā, arī necerēti, iegaršojies piena īriss. :)
Un, jā, arī necerēti, iegaršojies piena īriss. :)
29 April 2007 @ 05:06 pm
Līdzīgie pievelkas.
Bet vai tu esi mierīgs
un gaišs, un saprātīgs?
Vai ik mirkli jautā pats sev:
vai tieši to es patiesi vēlos darīt?
Un vai tu dari to tikai tad,
ja atbilde ir apstiprinoša?
Ka rīkosies šādi, tu atvairīsi tos,
kuriem nav ko mācīties no tevis, kāds esi, un piesaistīsi tos,
kuri var no tevis mācīties, kāds esi, un piesaistīsi tos, kuri var no tevis mācīties un no kuriem arī tu vari kaut ko mācīties.
(Ričards Bahs "Mesijas rokasgrāmata")
Bet vai tu esi mierīgs
un gaišs, un saprātīgs?
Vai ik mirkli jautā pats sev:
vai tieši to es patiesi vēlos darīt?
Un vai tu dari to tikai tad,
ja atbilde ir apstiprinoša?
Ka rīkosies šādi, tu atvairīsi tos,
kuriem nav ko mācīties no tevis, kāds esi, un piesaistīsi tos,
kuri var no tevis mācīties, kāds esi, un piesaistīsi tos, kuri var no tevis mācīties un no kuriem arī tu vari kaut ko mācīties.
(Ričards Bahs "Mesijas rokasgrāmata")
06 February 2007 @ 12:00 am
Birstošas sniega pārslas no acu plakstiem.
Notrausta asara no skropstas cilvēkam,
kas ir tev līdzās.
Sauciens kalna pakājē...
Atbalsis dzirdamas,
saulei austot, gaiši zilajā kolāžā,
ko veidojis Meistars.
Iesnaudies miers uz Tava pleca atgūlies,
Apņēmis plaukstas ar violetām, košām violeti sarkanām lentēm,
sapņo un slīkst virmojošā, maigā ugunī.
Mirkļi, kuri tika ieraudzīti Gaismā.
Notrausta asara no skropstas cilvēkam,
kas ir tev līdzās.
Sauciens kalna pakājē...
Atbalsis dzirdamas,
saulei austot, gaiši zilajā kolāžā,
ko veidojis Meistars.
Iesnaudies miers uz Tava pleca atgūlies,
Apņēmis plaukstas ar violetām, košām violeti sarkanām lentēm,
sapņo un slīkst virmojošā, maigā ugunī.
Mirkļi, kuri tika ieraudzīti Gaismā.
17 January 2007 @ 11:10 pm
Vai kas dzēšams no manas apziņas? Vai kas atstājams? Tā jau varam notraust slapjās ūdens piles no galda ar lupatu, salveti ar ziediem, mākoņiem- uzzīmētiem ar tinti.
Avīze jau izbalējusi. Jau sena, veca tā... savā mūžā simtiem rokas viņu skārušas. Bet vai tā vajag? Vai visiem to vajag? Un vai man to vajag, lasīt visus rakstus par vēsturi, gadu simteņiem, zemestrīcēm tālās zemēs... Vai to vajag?
Uzticies sirdsbalsij. Un tā es maldos, maldos, jo ceru ieraudzīt savu zvaigzni spožu, vēl spožāku nekā līdz šim. Pakļaujos savām iegribām, apziņas mijkrēslī apzināto rīcību pošu kā greznu karnevāla tērpu ballei.... Vai man to vajag? Kas to man pateiks? Kur ir īstenības garša? Tā realitātes garša? Ha, gribētu zināt, kas tā tāda... Izsmiekls baložiem par brīvu velti.
Avīze jau izbalējusi. Jau sena, veca tā... savā mūžā simtiem rokas viņu skārušas. Bet vai tā vajag? Vai visiem to vajag? Un vai man to vajag, lasīt visus rakstus par vēsturi, gadu simteņiem, zemestrīcēm tālās zemēs... Vai to vajag?
Uzticies sirdsbalsij. Un tā es maldos, maldos, jo ceru ieraudzīt savu zvaigzni spožu, vēl spožāku nekā līdz šim. Pakļaujos savām iegribām, apziņas mijkrēslī apzināto rīcību pošu kā greznu karnevāla tērpu ballei.... Vai man to vajag? Kas to man pateiks? Kur ir īstenības garša? Tā realitātes garša? Ha, gribētu zināt, kas tā tāda... Izsmiekls baložiem par brīvu velti.
07 July 2006 @ 12:05 am
Elpas plūsmas pieskāriens klusumam. Dvēseles trausluma pierādījums Ceļiniekam.
Sirds dvašas esība. Dziesmas melodiju saviļņojums.
Sirds dvašas esība. Dziesmas melodiju saviļņojums.
26 June 2006 @ 05:32 pm
Saule riet. Putekļi šķīst. Kovārņa kliedziens iesprūdis kaklā. Tu atkal mirsti Gaismas dēļ. Gribi sasniegt virsotnes augstāko punktu, bet krist Tev patīk, pat ļoti. Tu ej pa bezdibeņu malu un jokojies, muļķības ir tā Dzīve, kuru Tu dzīvo. Vai patiešām Tu dzīvo, kā gribētu? Vai patiešām zini, ka Tu dzīvo? Vai elpa ir pietiekami Dziļa, vai tā pieplūst Dvēselei? Bet varbūt elpas nav nekādas, Tu smacē nost Dvēseli. Acīm pārtraušas Ēna. Jā, liekas, Tu sāc apzināties, ka Tu neesi Dvēseles vērts. Jā, kas tad ir vainīgs, ka Tu Jūru uzskati par kaut kādu ūdenstilpni, kaut kādu uzpērkamu platību, kur zivis peld, ūdenszāles vijas, protams, Tavuprāt, tikai mākslīga esība, ko Dievs izgudrojis savās darba dienās. Zini, tā nav, kā Tu Domā. Jūra ir kas vairāk par puķu kasti uz Tava balkona malas. Jūra ir kas vairāk par Tavām acīm. Jūras dzimšanas apliecība nebūt nav tās viļņi. Jūra ir kas vairāk par Taviem Sapņiem. Jūra ir Spēks, kas Tev liek pievilkt Buras spēcīgāk. Viņā ir kaut kas vairāk par Vārdiem, ko spēju Tev izsacīt. Jūra ir noslēpums, kas mums jāmācās Just.
27 May 2006 @ 09:25 pm
Kāds teica Kaut kam un man pateica Kaut kas kaut ko, man pat nav nojausmas par to, ko tas Kaut kas teica. Es tikai zinu, ka kaut ko tas man pateica, ko (?), vai nav vienalga. Jā, es tikai pateicu tālāk kaut kam, tas jau nav svarīgi kam, galvenais, ka nododu kaut ko tālāk, ko Kaut kas ir nodevis. Es zinu, ka nesniedzu tālāk kaut ko tieši tādu , kā to man pateica Kaut kas. Bet tas jau nav svarīgi, galvenais ir nodot kaut kam to, ko teica Kaut kas. Tas taču nav svarīgi, ko?!!
XXX
Man liekas, ir taču svarīgi zināt, ko Kaut kas teica. Un kas bija tas- Kaut kas. Vārds, uzvārds, dzimšanas dati, personas kods... Nu vismaz atcerēties vizuāli. Un vispār, kā kaut ko es varu sagrozīt, ja pat nezinu ko tas Kaut kas teica. Ja jau es apgalvoju, ka esmu aizmirsusi to kaut ko, ko man Kaut kas teica, tad jau nespēju to sagrozīt, bet izdomāt tikai pavisam citu, pavisam citu kaut ko. Un tad jau tas, kaut kas, nebūs nācis no Kaut kā, bet no paša cilvēka, kas to kaut ko no svaiga ir izdomājis, no iztēles, no viņa fantāzijas. Un tad viņš nevar aizbildināties, ja kāds viņu tirda un norāj par nepatiesības sniegšanu, ka Kaut kas ir vainīgs par tā kaut kā izveidi... Tad jau viņš pats ir atbildīgs par saviem izteiktajiem vārdiem, kas sastāv no kaut kā, ko viņš savā prātā ir izveidojis.
(mana pašplūsmas literatūra..., jēh :D, dažreiz cilvēki var novest „tik tālu”)
nav iistaa datunminja
XXX
Man liekas, ir taču svarīgi zināt, ko Kaut kas teica. Un kas bija tas- Kaut kas. Vārds, uzvārds, dzimšanas dati, personas kods... Nu vismaz atcerēties vizuāli. Un vispār, kā kaut ko es varu sagrozīt, ja pat nezinu ko tas Kaut kas teica. Ja jau es apgalvoju, ka esmu aizmirsusi to kaut ko, ko man Kaut kas teica, tad jau nespēju to sagrozīt, bet izdomāt tikai pavisam citu, pavisam citu kaut ko. Un tad jau tas, kaut kas, nebūs nācis no Kaut kā, bet no paša cilvēka, kas to kaut ko no svaiga ir izdomājis, no iztēles, no viņa fantāzijas. Un tad viņš nevar aizbildināties, ja kāds viņu tirda un norāj par nepatiesības sniegšanu, ka Kaut kas ir vainīgs par tā kaut kā izveidi... Tad jau viņš pats ir atbildīgs par saviem izteiktajiem vārdiem, kas sastāv no kaut kā, ko viņš savā prātā ir izveidojis.
(mana pašplūsmas literatūra..., jēh :D, dažreiz cilvēki var novest „tik tālu”)
nav iistaa datunminja
30 April 2006 @ 02:55 pm
Tavā Ceļmalā zied cerību, ilgu, mīlestību un pašiedvesmu ziedi. Tu varētu Kādu no tiem noplūkt un Tev būtu tas, ko tu vēlies. Bet Tev patīk tas skaistums, kas Tev apkārt un Tu neuzdrošinies savā Ceļā ņemt līdzi, savās plaukstās turēt šos cēlos augus. Kāpēc? Vienkārši Tu vēlies, lai tie savu dzīvi nodzīvo turpat. Bet tu neapzinies, ka Tiem ir arī sava Misija, kas savā Dzīvē ir jāizdara... Tās ir tavas ceļazīmes... Tavi Tilti uz Laimi...
24 April 2006 @ 11:19 am
Ieklausies savā sirdsbalsī un dodies ceļā, ceļā, kur Tevi sveicinās Kāds, it kā nejaušs garāmgājējs. Viņš Tev uzsmaidīs! Viņš zinās, kur Tu ej un kur Tev būtu jāiet... Tas būs viens no nedaudzajiem ceļiem Tavā dzīvē, kurš ir patiesi Īstais. Tavs ceļš būs ilgs, pat teikšu- mūžīgs. Vai Tu tam esi gatavs? Iet savu ceļu un neskatīties atpakaļ... tikai virzīties uz priekšu un sekot zvaigznēm.
Ieklausies! Ieklausies savā elpā! Vai tā nav miera pilna? Vai tā ir kā melodiska sapņu dziesma? Tava elpa parāda Tavu Miera pakāpi, Tavus sirdspukstus..., Tavu esības noskaņu.
Vai patiešām Tu esi Īsts, Tu nemelo sev... Vai patiešām vēlies pa šo Ceļu iet? Vai tā tikai ir izlikšanās, ka Tu liecies tik Jauks un savu Vēlmju pārzinošs? Tu vari iet un neiet... Vari arī tikai stāvēt un nekustēt no vietas. Protams, ejot pa Tavu Īsto Dzīves Ceļu Tevi sagaidīs neskaitāmas grūtības, šķēršļi, bet Laime, ko sastapsi būs neatsverama un Tā ienesīs Gaismu Tavā dzīves telpā..., Dvēselē un patiesā smaidā...
Saproti, es varbūt neesmu Tavs sargeņģelis, bet, liekas, zinu, ka Tā Viss notiek.... Varbūt ne VISS, bet liela daļa no dzīves, kas ir kā neaprakstāmas sajūtas, kas iemājojušas Sirdī, un prom neiet. Tad liekas, visi ilgi lolotie Sapņi tiek piepildīti... Tie nemaz nav daudz, jo visi pārējie ir pagaisuši, jo Tu esi sapratis, kas Tavā Dzīvē ir patiesi vajadzīgs. Viens no sapņiem ir Mīlestība, liekas Tā tepat sirdī vien ir...., bet...
/Norautas beigas./
Ieklausies! Ieklausies savā elpā! Vai tā nav miera pilna? Vai tā ir kā melodiska sapņu dziesma? Tava elpa parāda Tavu Miera pakāpi, Tavus sirdspukstus..., Tavu esības noskaņu.
Vai patiešām Tu esi Īsts, Tu nemelo sev... Vai patiešām vēlies pa šo Ceļu iet? Vai tā tikai ir izlikšanās, ka Tu liecies tik Jauks un savu Vēlmju pārzinošs? Tu vari iet un neiet... Vari arī tikai stāvēt un nekustēt no vietas. Protams, ejot pa Tavu Īsto Dzīves Ceļu Tevi sagaidīs neskaitāmas grūtības, šķēršļi, bet Laime, ko sastapsi būs neatsverama un Tā ienesīs Gaismu Tavā dzīves telpā..., Dvēselē un patiesā smaidā...
Saproti, es varbūt neesmu Tavs sargeņģelis, bet, liekas, zinu, ka Tā Viss notiek.... Varbūt ne VISS, bet liela daļa no dzīves, kas ir kā neaprakstāmas sajūtas, kas iemājojušas Sirdī, un prom neiet. Tad liekas, visi ilgi lolotie Sapņi tiek piepildīti... Tie nemaz nav daudz, jo visi pārējie ir pagaisuši, jo Tu esi sapratis, kas Tavā Dzīvē ir patiesi vajadzīgs. Viens no sapņiem ir Mīlestība, liekas Tā tepat sirdī vien ir...., bet...
/Norautas beigas./