Kāds teica Kaut kam un man pateica Kaut kas kaut ko, man pat nav nojausmas par to, ko tas Kaut kas teica. Es tikai zinu, ka kaut ko tas man pateica, ko (?), vai nav vienalga. Jā, es tikai pateicu tālāk kaut kam, tas jau nav svarīgi kam, galvenais, ka nododu kaut ko tālāk, ko Kaut kas ir nodevis. Es zinu, ka nesniedzu tālāk kaut ko tieši tādu , kā to man pateica Kaut kas. Bet tas jau nav svarīgi, galvenais ir nodot kaut kam to, ko teica Kaut kas. Tas taču nav svarīgi, ko?!!

XXX

Man liekas, ir taču svarīgi zināt, ko Kaut kas teica. Un kas bija tas- Kaut kas. Vārds, uzvārds, dzimšanas dati, personas kods... Nu vismaz atcerēties vizuāli. Un vispār, kā kaut ko es varu sagrozīt, ja pat nezinu ko tas Kaut kas teica. Ja jau es apgalvoju, ka esmu aizmirsusi to kaut ko, ko man Kaut kas teica, tad jau nespēju to sagrozīt, bet izdomāt tikai pavisam citu, pavisam citu kaut ko. Un tad jau tas, kaut kas, nebūs nācis no Kaut kā, bet no paša cilvēka, kas to kaut ko no svaiga ir izdomājis, no iztēles, no viņa fantāzijas. Un tad viņš nevar aizbildināties, ja kāds viņu tirda un norāj par nepatiesības sniegšanu, ka Kaut kas ir vainīgs par tā kaut kā izveidi... Tad jau viņš pats ir atbildīgs par saviem izteiktajiem vārdiem, kas sastāv no kaut kā, ko viņš savā prātā ir izveidojis.

(mana pašplūsmas literatūra..., jēh :D, dažreiz cilvēki var novest „tik tālu”)
nav iistaa datunminja