Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs. Tu saki sev: „Mana puķe ir kaut kur tur...”
@
Ja es pavēlētu ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu pavēli, kā vaina būtu: viņa vai manējā?
@
Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt trīs soļus. Tev tikai jāiet pavisam lēnām, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi... un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies...
@
Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt trīs soļus. Tev tikai jāiet pavisam lēnām, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi... un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies...
Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā.
@
Raugoties šai iemigušajā mazajā princī, mani visvairāk aizkustina viņa uzticība kādai puķei, rozes tēls, kas staro viņā kā lampas liesma pat tad, kad viņš ir aizmidzis...
@
Tas ir tāpat kā ar puķi. Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam.
@
Tu raudzīsies naktī zvaigznēs. Mana zvaigzne ir tik maziņa, ka nevaru to tev parādīt. Tā ir labā. Mana zvaigzne tev būs viena no zvaigznēm. Tad tev patiks raudzīties tanīs visās... Tās visas būs tavas draudzenes.
@
.. reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc... Un tavi draugi ļoti izbrīnīsies, redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi: „Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!” Un viņi domās, ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies.

(Antuāns Sent-Ekziperī- Mazais Princis)