Šajā izrādē par visu vairāk man patika priekškars. Tāds noslēpumaini daudzsološs, pat mistisks, pirms vēl nebija atvilkts. Tāda vēl nezināma sajūta mani pārņēma uz to skatoties, vai ir gaidāms, kas daudzsološs un pamācošs, vai arī kāds kārtējais meksikāņu seriāls ar pārlieku daudz emocijām, kurā nebūs nekādas jēgas manā dzīvē, jo es vispār meklēju tikai Jēgu savā dzīvē- neko vairāk. Bet man liekas, tas tāpat ir ļoti daudz.
Tas notika zvaigžņotā naktī. Jā, šī kārtējā dzīves izrāde norisinājās kādā ļoti, ļoti zvaigžņotā februāra naktī. Gāja kāds pārguris Ceļinieks cauri dārzam, ko bija skārusi barga ziema: koki baltām cirtām, rožu dobes sniega kupenām pilnas. Ceļinieks bija kārtējais Pasaules Laimes meklētājs kā Sprīdītis ar lāpstu, tikai lāpstas vietā bija portatīvais dators. Apkārt sals un klusums. Tikai debesu augstajā saltumā drūzmējās miljoniem zvaigžņu. Un negaidot viena kā ābols no zara atrāvies, nokrita celiņa malā.
-Piedod, -teica zvaigzne. –Vairs negribas spīdēt. Gribas dzīvot.
-Dzīvot ir grūti,- Ceļinieks brīdināja. –Pasaule kļuvusi pārāk samudžināta. Tev nepietiks spēka, lai izdzīvotu. Spīdēt ir vieglāk.
-Bet tev pašam pietiek? (Zvaigzne)
-Man? Jā. Man spēka vēl gana, tagad ceļā dodos Laimi meklēt, gribas uzzināt daudz ko jaunu un atrast dzīvē To Īsto Jēgu.- Ceļinieks padižojas.
-Ja pietrūks, vai dosi man daļu sava? (Zvaigzne)
-Labi, Ceļinieks apsolījās. Un tā bija pirmā kļūda.
Tai sekoja otra. Zvaigzne gribēja pasauli savām acīm redzēt, tādu kā tā ir- sarežģītu, samudžinātu. Ceļinieks parādīja. Pirms tam gan viņš www.google.lv meklējis, vai drīkst to darīt vai nē, bet tur nebija lietošanas pamācība zvaigznēm, ko drīkst, ko nedrīkst, un tā kā zvaigzne tik ļoti gribēja...
Ceļinieks veda zvaigzni pa ielām, kur tonakt bija ļoti daudz pelnu: mazās kaudzītēs, cita pie citas. Viņš gan varēja vadāt zvaigzni pa sakoptākām ielām, bet Ceļiniekam šķita, ka tā zvaigzni brīdināt spēs-vēl viena kļūda.
-Kāpēc uz zemes tik daudz pelnu? (zvaigzne)
-Tās ir sadegušās zvaigznes,- Ceļinieks paskaidroja.
` -Nevar būt. Zvaigznes taču sadeg, neko neatstājot. (zvaigzne)
-Skatoties kur. Debesīs, jā. Ja sadeg uz zemes, arī zvaigznēm paliek pelni. Daudz, daudz pelnu.
Viņa kļuva domīgāka: -Kāpēc zvaigznēm jādeg uz zemes?-
-Cilvēki dedzina. Lai siltāk būtu. Bet citi tāpat, prieka pēc- kā brīnumsvecīti. (Ceļinieks)
-Tu mani arī sadedzināsi... kā brīnumsvecīti?
-Nē,- es atbildēju, man Tevis būs žēl.
(Zvaigzne pazūd. Ceļinieks dodas gulēt turpat parkā.)
XXX
Uzausa diena un Ceļinieks domīgi devās ceļā. Viņš neizprata, vai tas bija sapņu tēlojums vai skaudra, bet brīnumaina realitāte. Ceļinieks grasījās turpināt savu iesākto ceļu, bet viņa galvā uzpeldēja ideja- atvērt savu portatīvo datoru. Un tā viņš iegāja savā izpušķotajā, virtuālajā realitātē. Cik jocīgi arī tas neliktos, Ceļinieks sevi dēvēja par Pīteru Penu šajā pasaulē, kur nebija ierobežojumu un viņš pat varēja atklāt savu sirdi bez kompleksiem. Viņš ielogojās draugiem.lv, kur viņu sagaidīja maznozīmīgas vēstules, uzsākot paša radīto ekspedīciju, kurā vēlējās atrast savas dzīves jēgu.
-Re kā, uzmundrinājums no Ilzītes, no Dumjā Lāča un arī no Kārļa. Jā, Kārli- jā to es pazīstu, bet, kas ir pārējie... un tie visi citi- Oskars, Pēcis, Grieta...? Hmm.
Iegrimušu Ceļinieka domās, pārsteidza Kāds ļoti neparasti ģērbies vecs vīrs, kas sāka uzrunāt Ceļinieku un viņa Dzīvi. [Laikā gaitā ir pazaudējis savu portatīvo...]
-...un nu tas ir klāt, tas mirklis, par kuru varētu sacīt: Tu esi skaists! Jel apstājies!
Mirkli, tu esi skaists! Kavējies! Apstājies! Tālāk ne sprīdi!-
-Mirkli apturēt var, bet tikai par dvēseles cenu. Vai esi tam gatavs?
!?
-Domā ātri. Kamēr dota nav piekrišana, mirklis steidzas. Aiziet?
-Pag, nē... tu melnais, tu Metistofel... Ļauj padomāt vēl...
(Labā feja_1)-
-Mirklis tiešām ir skaists. Vienreizēji skaists. Bet, kur garantija, ka tas jau ir pats visu skaistākais? Kur sacīts, ka skaistāka nav un vairs nebūs?
-Papriekš ļauj man rītdienā ielūkoties. Mazdrusciņ. Pa priekškara spraudziņu. Ar vienu acs maliņu. (Ceļinieks)
-Nē, saki tūlīt, kā būs... Tik vienreizēja iespēja tev pasviesta! Tu esi izlozēts no simtu simtiem! Un vēl nepiedalies dzīrēs! (Metistofels)
-Ak nevar? Nu tad... es nezinu.
(Labā feja_2)
-Tā ja, godātais melnajā apmetnī. Tik lēti mūsdienās galvu nezaudē un ar dvēseli nesvaidās. Esam gudrāki kļuvuši. Fizikas likumus zinām: laika ritumu apturēt nevar, bet dvēseli nelabais paraus jo aši. Bet pirkt mirkli par dzīvības cenu, kad priekšā vēl tik nezināma? Vecīt, palasi Vakara Ziņas!
-Nē, nē, negribu, negribu! Tu man jauc tikai galvu, pazūdi, Metistofeli- velna iemiesojum! (Ceļinieks) [Metistofelis prom]
[Ceļinieks izmisis saķēris galvu.]
-Kāda tam visam jēga! Ko es tai pasaulē vandos, tik un tā neko nesaprotu... Un gudrāks nekļūstu, tikai sāpīgāk ap sirdi kļūst... (Ceļinieks)
XXX
[Citur...Viens pats cilvēks ]
-Kā sauc to spēku, kas mudina muļķības darīt? Pa kādiem ceļiem tas atnāk, uz kurieni ved?... Ak, kāda tam visam vairs jēga. Atpakaļ griezties par vēlu. Vilciens aizjoņos tumsā bez manis. Un līdz rītam manu pazušanu nemanīs.-
XXX
[Stāstījums, vairāki cilvēki] [Tēli, kas piedalās tie klusē- cilvēks, kas iedot sveci un kas to tur (2)]
1.Iedeva cilvēkam sveci.
2.Iedeva sveci, bet nepateica, ko ar to darīt, kur likt un cik ilgi turēt.
1.Nepateica, vai atļauts nodzēst...
2...un ja atļauts, tad kad, ar kādiem nosacījumiem,
3.Bet tas cilvēks bija godīgs. Pārlieku godīgs un izpildīgs arī.
1.Tā audzināts: ja reiz kas uzticēts, ja reiz kas iedots- glabā un nelaid no rokām ārā.
3.Visu agrāko dzīvi cilvēks bija, katru priekšrakstu cītīgi pildot, katru komandu klausot, pats uz savu galvu neko neuzsākot, neizlemjot.
2. Allaž un visur viņš jutās kā kareivis sargpostenī, kur katru soli un rīcību nosaka rīkojums, pavēle, reglaments.
2.Vai tiesības par to viņu nosodīt būtu?
1.Nu cilvēks turēja rokās aizdegtu sveci. Bez priekšraksta. Bez reglamenta. Bez instrukcijas.
2.Svece kusa un dila, karstais vasks, pilot uz pirkstiem, sāpīgi apdedzināja. Bet cilvēks, norādes gaidīdams, visu pacieta godprātīgi.
3.un tavu nedienu! Kad nodega svece pavisam, [kāds atnāk un nopūš] izdziestot godīgā cilvēka sūrstošās plaukstās, kāds atnāca pēkšņi un bargi noprasīja:
-Kur liki sveci, ko mēs tev uzticējām?
XXX
Nokusa ziema un vasara atgriezās dārzā. Kur tovakar nokrita zvaigzne, saldeni smaržoja jasmīnu krūmi. Un ceļinieks zvaigzni satika atkal, tai pašā vietā, tikai ar citu zem rokas.
-Piedod,- mulsi teica zvaigzne, - bet pēc tam, kad tu parādīji dzīvi, es sapratu, ka vienreiz būs jāsadeg tā vai tā. Baidījos pietrūks spēka, tādēļ klusiņām paņēmu no tava. Gribēju lūgt, lai to izdari tu, bet toreiz teici, ka būšot žēl. Tad es satiku viņu... Neskaties tā! Neskaties man acīs, paskaties uz augšu- debesīs tik daudz vēl zvaigžņu!
Un cauri bija ar viņu, ar manu zvaigznīti- palika vēl viena pelnu kaudzīte.
Traģēdija beigusies- cik jauki. Vētraini aplausi. Priekškars pašķiras vēlreiz, lai parādītu, ka aktieri ir sveiki un veseli, un tie līķi izrādes gaitā bija tikai spēlēšana.
Es arī ceļos kājās un aplaudēju. Ne aktieriem, ne izrādei, bet priekškaram. Esmu priecīgs, ka atkal tas ir manā priekšā, smagnēji cienīgs, necaurredzams un tālab jo iespaidīgāks. Galvenais, tas ir īsts. Viss pārējais- spēle, dekorācijas, butaforija.
[Maksimilians Kvite „Miniatūras”& mans mix]
Tas notika zvaigžņotā naktī. Jā, šī kārtējā dzīves izrāde norisinājās kādā ļoti, ļoti zvaigžņotā februāra naktī. Gāja kāds pārguris Ceļinieks cauri dārzam, ko bija skārusi barga ziema: koki baltām cirtām, rožu dobes sniega kupenām pilnas. Ceļinieks bija kārtējais Pasaules Laimes meklētājs kā Sprīdītis ar lāpstu, tikai lāpstas vietā bija portatīvais dators. Apkārt sals un klusums. Tikai debesu augstajā saltumā drūzmējās miljoniem zvaigžņu. Un negaidot viena kā ābols no zara atrāvies, nokrita celiņa malā.
-Piedod, -teica zvaigzne. –Vairs negribas spīdēt. Gribas dzīvot.
-Dzīvot ir grūti,- Ceļinieks brīdināja. –Pasaule kļuvusi pārāk samudžināta. Tev nepietiks spēka, lai izdzīvotu. Spīdēt ir vieglāk.
-Bet tev pašam pietiek? (Zvaigzne)
-Man? Jā. Man spēka vēl gana, tagad ceļā dodos Laimi meklēt, gribas uzzināt daudz ko jaunu un atrast dzīvē To Īsto Jēgu.- Ceļinieks padižojas.
-Ja pietrūks, vai dosi man daļu sava? (Zvaigzne)
-Labi, Ceļinieks apsolījās. Un tā bija pirmā kļūda.
Tai sekoja otra. Zvaigzne gribēja pasauli savām acīm redzēt, tādu kā tā ir- sarežģītu, samudžinātu. Ceļinieks parādīja. Pirms tam gan viņš www.google.lv meklējis, vai drīkst to darīt vai nē, bet tur nebija lietošanas pamācība zvaigznēm, ko drīkst, ko nedrīkst, un tā kā zvaigzne tik ļoti gribēja...
Ceļinieks veda zvaigzni pa ielām, kur tonakt bija ļoti daudz pelnu: mazās kaudzītēs, cita pie citas. Viņš gan varēja vadāt zvaigzni pa sakoptākām ielām, bet Ceļiniekam šķita, ka tā zvaigzni brīdināt spēs-vēl viena kļūda.
-Kāpēc uz zemes tik daudz pelnu? (zvaigzne)
-Tās ir sadegušās zvaigznes,- Ceļinieks paskaidroja.
` -Nevar būt. Zvaigznes taču sadeg, neko neatstājot. (zvaigzne)
-Skatoties kur. Debesīs, jā. Ja sadeg uz zemes, arī zvaigznēm paliek pelni. Daudz, daudz pelnu.
Viņa kļuva domīgāka: -Kāpēc zvaigznēm jādeg uz zemes?-
-Cilvēki dedzina. Lai siltāk būtu. Bet citi tāpat, prieka pēc- kā brīnumsvecīti. (Ceļinieks)
-Tu mani arī sadedzināsi... kā brīnumsvecīti?
-Nē,- es atbildēju, man Tevis būs žēl.
(Zvaigzne pazūd. Ceļinieks dodas gulēt turpat parkā.)
XXX
Uzausa diena un Ceļinieks domīgi devās ceļā. Viņš neizprata, vai tas bija sapņu tēlojums vai skaudra, bet brīnumaina realitāte. Ceļinieks grasījās turpināt savu iesākto ceļu, bet viņa galvā uzpeldēja ideja- atvērt savu portatīvo datoru. Un tā viņš iegāja savā izpušķotajā, virtuālajā realitātē. Cik jocīgi arī tas neliktos, Ceļinieks sevi dēvēja par Pīteru Penu šajā pasaulē, kur nebija ierobežojumu un viņš pat varēja atklāt savu sirdi bez kompleksiem. Viņš ielogojās draugiem.lv, kur viņu sagaidīja maznozīmīgas vēstules, uzsākot paša radīto ekspedīciju, kurā vēlējās atrast savas dzīves jēgu.
-Re kā, uzmundrinājums no Ilzītes, no Dumjā Lāča un arī no Kārļa. Jā, Kārli- jā to es pazīstu, bet, kas ir pārējie... un tie visi citi- Oskars, Pēcis, Grieta...? Hmm.
Iegrimušu Ceļinieka domās, pārsteidza Kāds ļoti neparasti ģērbies vecs vīrs, kas sāka uzrunāt Ceļinieku un viņa Dzīvi. [Laikā gaitā ir pazaudējis savu portatīvo...]
-...un nu tas ir klāt, tas mirklis, par kuru varētu sacīt: Tu esi skaists! Jel apstājies!
Mirkli, tu esi skaists! Kavējies! Apstājies! Tālāk ne sprīdi!-
-Mirkli apturēt var, bet tikai par dvēseles cenu. Vai esi tam gatavs?
!?
-Domā ātri. Kamēr dota nav piekrišana, mirklis steidzas. Aiziet?
-Pag, nē... tu melnais, tu Metistofel... Ļauj padomāt vēl...
(Labā feja_1)-
-Mirklis tiešām ir skaists. Vienreizēji skaists. Bet, kur garantija, ka tas jau ir pats visu skaistākais? Kur sacīts, ka skaistāka nav un vairs nebūs?
-Papriekš ļauj man rītdienā ielūkoties. Mazdrusciņ. Pa priekškara spraudziņu. Ar vienu acs maliņu. (Ceļinieks)
-Nē, saki tūlīt, kā būs... Tik vienreizēja iespēja tev pasviesta! Tu esi izlozēts no simtu simtiem! Un vēl nepiedalies dzīrēs! (Metistofels)
-Ak nevar? Nu tad... es nezinu.
(Labā feja_2)
-Tā ja, godātais melnajā apmetnī. Tik lēti mūsdienās galvu nezaudē un ar dvēseli nesvaidās. Esam gudrāki kļuvuši. Fizikas likumus zinām: laika ritumu apturēt nevar, bet dvēseli nelabais paraus jo aši. Bet pirkt mirkli par dzīvības cenu, kad priekšā vēl tik nezināma? Vecīt, palasi Vakara Ziņas!
-Nē, nē, negribu, negribu! Tu man jauc tikai galvu, pazūdi, Metistofeli- velna iemiesojum! (Ceļinieks) [Metistofelis prom]
[Ceļinieks izmisis saķēris galvu.]
-Kāda tam visam jēga! Ko es tai pasaulē vandos, tik un tā neko nesaprotu... Un gudrāks nekļūstu, tikai sāpīgāk ap sirdi kļūst... (Ceļinieks)
XXX
[Citur...Viens pats cilvēks ]
-Kā sauc to spēku, kas mudina muļķības darīt? Pa kādiem ceļiem tas atnāk, uz kurieni ved?... Ak, kāda tam visam vairs jēga. Atpakaļ griezties par vēlu. Vilciens aizjoņos tumsā bez manis. Un līdz rītam manu pazušanu nemanīs.-
XXX
[Stāstījums, vairāki cilvēki] [Tēli, kas piedalās tie klusē- cilvēks, kas iedot sveci un kas to tur (2)]
1.Iedeva cilvēkam sveci.
2.Iedeva sveci, bet nepateica, ko ar to darīt, kur likt un cik ilgi turēt.
1.Nepateica, vai atļauts nodzēst...
2...un ja atļauts, tad kad, ar kādiem nosacījumiem,
3.Bet tas cilvēks bija godīgs. Pārlieku godīgs un izpildīgs arī.
1.Tā audzināts: ja reiz kas uzticēts, ja reiz kas iedots- glabā un nelaid no rokām ārā.
3.Visu agrāko dzīvi cilvēks bija, katru priekšrakstu cītīgi pildot, katru komandu klausot, pats uz savu galvu neko neuzsākot, neizlemjot.
2. Allaž un visur viņš jutās kā kareivis sargpostenī, kur katru soli un rīcību nosaka rīkojums, pavēle, reglaments.
2.Vai tiesības par to viņu nosodīt būtu?
1.Nu cilvēks turēja rokās aizdegtu sveci. Bez priekšraksta. Bez reglamenta. Bez instrukcijas.
2.Svece kusa un dila, karstais vasks, pilot uz pirkstiem, sāpīgi apdedzināja. Bet cilvēks, norādes gaidīdams, visu pacieta godprātīgi.
3.un tavu nedienu! Kad nodega svece pavisam, [kāds atnāk un nopūš] izdziestot godīgā cilvēka sūrstošās plaukstās, kāds atnāca pēkšņi un bargi noprasīja:
-Kur liki sveci, ko mēs tev uzticējām?
XXX
Nokusa ziema un vasara atgriezās dārzā. Kur tovakar nokrita zvaigzne, saldeni smaržoja jasmīnu krūmi. Un ceļinieks zvaigzni satika atkal, tai pašā vietā, tikai ar citu zem rokas.
-Piedod,- mulsi teica zvaigzne, - bet pēc tam, kad tu parādīji dzīvi, es sapratu, ka vienreiz būs jāsadeg tā vai tā. Baidījos pietrūks spēka, tādēļ klusiņām paņēmu no tava. Gribēju lūgt, lai to izdari tu, bet toreiz teici, ka būšot žēl. Tad es satiku viņu... Neskaties tā! Neskaties man acīs, paskaties uz augšu- debesīs tik daudz vēl zvaigžņu!
Un cauri bija ar viņu, ar manu zvaigznīti- palika vēl viena pelnu kaudzīte.
Traģēdija beigusies- cik jauki. Vētraini aplausi. Priekškars pašķiras vēlreiz, lai parādītu, ka aktieri ir sveiki un veseli, un tie līķi izrādes gaitā bija tikai spēlēšana.
Es arī ceļos kājās un aplaudēju. Ne aktieriem, ne izrādei, bet priekškaram. Esmu priecīgs, ka atkal tas ir manā priekšā, smagnēji cienīgs, necaurredzams un tālab jo iespaidīgāks. Galvenais, tas ir īsts. Viss pārējais- spēle, dekorācijas, butaforija.
[Maksimilians Kvite „Miniatūras”& mans mix]
Leave a comment